Taču bija par vēlu. Aizstāvjiem atlika vienīgi noskatīties, kā krustneši aizdedzina dienām ilgi gatavoto spridzekli. Alaīsa aizsedza seju ar plaukstām, kad sprādziens uzsvieda gaisā akmeņu šaltis, smiltis un liesmas.
Krustneši metās izlauztajā mūra spraugā. Uguns rēkoņa apslāpēja pat sievu un bērnu kliedzienus, tiem bēgot no šīs pekles.
' Strēlnieki. (Oksitāņu vai.)
Smagie vārti starp Citadeli un Sanmikelu atvērās, un Karkasonas chevaliers devās savā pirmajā uzbrukumā. Sar^ā viņu, Alaīsa pie sevis murmināja, it kā vārdi spētu atvairīt bultas.
Tagad krustneši meta pār mūriem nocirstās kritušo galvas, lai radītu paniku un bailes. Kliedzieni pieņēmās skaļumā, kad vikonts Trankavels veda savus vīrus cīniņā. Viņš bija viens no pirmajiem, kas pieveica pretinieku, iegrūzdams zobenu kādam krustnesim kaklā un ar zābaku notriekdams līķi nost no asmens.
Gijems sekoja netālu aiz viņa, skubinādams savu karazirgu caur uzbrucēju pūli; zem pakaviem saļima visi, kas gadījās ceļā.
Viņam līdzās Alaīsa pamanīja Alzē de Presānu un ar šausmām ieraudzīja, ka Alzē zirgs paslīd un krīt. Gijems tūdaļ apgrieza savu zirgu un metās draugam palīgā. Asiņu smakas un zobenu šķindas satracināts, Gijema varenais auļotājs izslējās pakaļkājās un ar pakaviem sašķaidīja vienu no krustnešiem, un tas deva Alzē laiku pietrūkties kājās un paglābties no briesmām.
Ienaidniekam bija milzīgs spēku pārsvars. Ceļu tam aizšķērsoja pārbiedētu un ievainotu vīru, sievu un bērnu pūļi, kas bēga uz Citadeli. Leģions neapturami virzījās uz priekšu. Iela pēc ielas nonāca franču rokās.
Pēdīgi Alaīsa izdzirda atskanam saucienu.
-Repli! Refjli!1
Nakts aizsegā saujiņa aizstāvju ielavījās nopostītajā priekšpilsētā. Viņi nogalināja nedaudzos krustnešus, kas bija atstāti sardzē, un aizdedzināja atlikušās mājas, tādējādi vismaz atņemot frančiem aizsegu, no kura atsākt Citadeles apšaudi.
Taču patiesība bija skaidra.
Sanvisānsa un Sanmikela bija kritušas. Karkasona bija palikusi viena.
58. NODAĻA
P ēc vikonta Trankavela vēlēšanās Lielajā zālē bija saklati galdi. Starp tiem staigāja vikonts un kundze Anjēze, pateikdamies vīriem par paveikto un par to, kas vēl tiks veikts.
Peletjē jutās arvien sliktāk. Telpā tvanēja svilstoša vaska, sviedru, auksta ēdiena un silta alus smārds. Viņš nezināja, cik vēl ilgi spēs to izturēt. Graizes kuņģī uznāca arvien stiprāk un biežāk.
Viņš mēģināja izslieties stalti, taču kājas pēkšņi atteicās klausīt. Tverdamies pie galda malas, Peletjē saļima uz priekšu, pa gaisu aizlidoja šķīvji, biķeri un gaļas kauli. Viņš jutās tā, it kā iekšas plosītu meža zvērs.
Vikonts Trankavels apcirtās apkārt. Kāds iekliedzās. Intendantam palīgā skrēja kalpi, kāds sauca Alaīsu.
Viņš juta, ka tiek atbalstīts un vests uz durvju pusi. Acu priekšā miglaini pavīdēja Fransuā un izgaisa atkal. Intendantam šķita, ka viņš dzird Alaīsu dodam rīkojumus, lai gan viņas balss skanēja no liela tāluma un viņa likās runājam nesaprotamā valodā.
- Alaīsa! - viņš iekliedzās, tumsā sniegdamies pēc meitas rokas.
- Es esmu te. Jūs nesīs uz jūsu kambari.
Peletjē juta, ka viņu paceļ stipras rokas un seju skar naksnīgais gaiss; viņu nesa pār Cour d'Honneur un augšā pa kāpnēm.
Uz priekšu viņi tika gausi. Krampji vēderā pastiprinājās arvien vairāk, un Peletjē juta, kā viņu grauž sērga, saindēdama asinis un elpu.
- Alaīsa… - viņš nočukstēja. Šoreiz aiz bailēm.
Tiklīdz tēvs bija ienests savā kambarī, Alaīsa nosūtīja Riksendu sameklēt Fransuā un atnest vajadzīgās zāles no viņas istabām. Divus citus kalpus viņa raidīja uz virtuvi pēc dārgā ūdens.
Tēvs bija noguldīts gultā. Alaīsa novilka viņa notraipītās virsdrēbes un sameta kaudzē, lai vēlāk sadedzinātu. Likās, sērga strāvo no visām viņa miesas porām. Arvien biežāk un nežēlīgāk uzbruka caureja - tagad lielākoties tikai asinis un strutas. Alaīsa lika svēpēt zālītes un ziedus, lai nomāktu smaku, taču nekāds lavandas un rozmarīna daudzums nejaudāja apslēpt sirdzēja stāvokli.
Riksenda steigšus pārradās ar prasīto un palīdzēja Alaīsai iejaukt kaltētas mellenes karstā ūdenī, līdz izveidojās plāna putriņa. Izģērbusi tēvu un apsegusi viņu ar tīru, vieglu palagu, Alaīsa ar karotīti cēla šķidrumu pie viņa bālajām lūpām.
Pirmo karotītes tiesu viņš norija, bet tūliņ pat izvēma. Alaīsa mēģināja vēlreiz. Tagad zāles izdevās iedzert, taču viss ķermenis noraustījās krampjos.
Laiks zaudēja nozīmi un neritēja ne ātri, ne lēni. Alaīsa pūlējās pagausināt slimības gaitu. Pusnaktī uz kambari atnāca vikonts Trankavels.
- Kas jauns, kundze?
- Viņš ir ļoti slims, Messire.
- Vai jums kaut kas vajadzīgs? Ārsti, zāles?
- Vēl mazliet ūdens, ja iespējams. Jau pirms laba laika nosūtīju Riksendu sameklēt Fransuā, bet viņš nav pārnācis.
- Tas tiks izdarīts.
Trankavels pār viņas plecu paskatījās uz gultu. - Kā šī nelaime varēja uznākt tik piepeši?
- Grūti pateikt, Messire, kāpēc šāda kaite vienu piemeklē tik smagi, bet citam aiziet garām. Manu tēvu ir stipri novājinājis Svētajā zemē pavadītais laiks. Sevišķi uzņēmīgs viņš ir pret kuņģa slimībām. - Alaīsa mirkli vilcinājās. - Lai Dievs dod, ka tā neizplatītos.
- Vai nav šaubu, ka tā ir aplenkuma sērga? - vikonts drūmi jautāja. Alaīsa papurināja galvu. - Man ļoti žēl to dzirdēt. Sūtiet pēc manis, ja viņa stāvoklī būs kādas pārmaiņas.
Stundām lēni ritot, tēva dzīvības svece pamazām dzisa. Brīžiem viņš nāca pie skaidras saprašanas un šķita aptveram, kas notiek. Brīžiem nelikās apzināmies, kur atrodas un kas viņš tāds ir.
īsi pirms ausmas Peletjē elpa kļuva sekla. Snauzdama pie viņa gultas, Alaīsa uztvēra šo pārmaiņu un acumirklī pamodās.
- Filha…
Pataustījusi tēva rokas un pieri, viņa saprata, ka ilgi vairs nav palicis. Drudzis bija mitējies, āda auksta.
Vma dvēsele pūlas izrauties brīvībā.
- Palīdzi… apsēsties… - viņš ar mokām izdvesa.
Ar Riksendas palīdzību Alaīsa pacēla tēvu sēdus un atbalstīja spilvenos. Vienas nakts laikā slimība bija pārvērtusi viņu par vecu vīru.
- Nerunājiet, - viņa čukstēja. - Taupiet spēkus.
- Alaīsa, - tēvs klusu teica, - tu zini, ka mana stunda ir klāt. - Viņš cīnījās pēc elpas, gaiss krūtīs mitri gārdza. Acis bija iekritušas, melnu loku ietvertas, uz rokām un kakla veidojās dzeltenbrūni plankumi. - Pasauc parfait. - Viņš ar pūlēm atvēra acis. - Es vēlos aiziet godam.
-Jūs vēlaties mierinājumu, Paire? - viņa piesardzīgi jautāja.
Peletjē vāri pasmaidīja, un cauri nāves maskai mirkli pavīdēja tas vīrs, kāds viņš bijis dzīvē.
- Esmu uzmanīgi klausījies Bons Chretiens vārdos. Esmu iemācījies visus vajadzīgos… - Viņš brīdi klusēja. - Esmu dzimis kā kristietis un kā tāds arī miršu, bet neļaušu, lai mani izvada tie, kas Dieva vārdā nākuši ar karu pie mūsu vārtiem. Ar Dieva žēlastību, ja esmu dzīvojis gana krietni, pievienošos citiem gariem debesu godībā.
Viņu sagrāba klepus lēkme. Alaīsa izmisusi pārlaida acis istabai un nosūtīja vienu no kalpiem pateikt vikontam Trankavelam, ka tēva stāvoklis pasliktinājies. Tiklīdz kalps bija aizgājis, viņa pasauca Riksendu.
- Ej atved parfaits. Pirmīt viņi bija pagalmā. Pasaki, ka šeit kāds cilvēks vēlas saņemt consolament1 .