Riksenda pārbijās.
' Mierinājums; pēdējais svaidījums. (Oksitāņu vai.)
- Par ziņas aiznešanu uz tevi negulsies nekāda vaina, - Alaīsa mierināja meiteni. - Tev nav jāatgriežas kopā ar viņiem.
Tevs sakustējās, un viņa pievērsās gultai.
- Atri, Riksenda! Pasteidzies. - Viņa noliecās pie tēva. - Patre? Es esmu šeit, pie jums.
Peletjē mēģināja kaut ko teikt, taču vārdi kaklā izdzisa, iekams paguva nākt pār lūpām. Alaīsa ielēja viņam mutē mazliet vīna un pārvilka pār sausajām lūpām ar mitru drāniņu.
- Grāls ir Dieva vārds, Alaīsa. To man centās iemācīt Harifs, bet es nesapratu. - Balss nodrebēja. - Taču bez merela… labirinta patiesība… tas ir maldu ceļš.
- Kas ir ar merelu? - viņa čukstēja, neko nesaprazdama.
- Tev bija taisnība, Alaīsa. Es biju pārāk stūrgalvīgs. Man vajadzēja ļaut tev doties prom, kad vēl pastāvēja iespēja.
Alaīsa centās atrast kopsakaru viņa klīstošajos vārdos. - Kāds ceļš?
- Es to neesmu redzējis, - tēvs murmināja, - un tagad vairs neredzēšu. Ala… to redzējis tikai retais.
Alaīsa izmisusi atskatījās uz durvīm.
Kur ir Riksenda?
Pa gaiteni kāds skrēja. Durvīs parādījās Riksenda kopā ar diviem parfaits. Alaīsa pazina vecāko - tumsnēju vīru ar kuplu bārdu un labsirdīgu sejas izteiksmi. To viņa reiz bija sastapusi Esklarmondas mājā. Abi priesteri bija tumšzilos habitos, sasietos ar vītu virves jostu, kam metāla sprādze bija zivs veidolā.
Viņš paklanījās. - Kundze Alaīsa. - Tad paraudzījās uz gultu. - Vai consolament ir vajadzīgs jūsu tēvam, intendantam Peletjē?
Alaīsa pamāja ar galvu.
- Vai viņš spēj parunāt?
- Viņš atradīs tam spēkus.
Gaitenī atkal atskanēja soļi, un uz sliekšņa nostājās vikonts Trankavels.
- Messire… - Alaīsa satraukta iesaucās. - Tevs lūdza pasaukt parfaits… viņš vēlas aiziet godam, Messire.
Vikonta acīs pavīdēja pārsteigums, taču viņš pavēlēja aizvērt durvis.
- Lai vai kā, es palikšu te.
Alaīsa pārsteigta palūkojās viņā, tad pievērsās tēvam, jo viņu uzrunāja vecākais parfait.
- Intendants Peletjē cieš lielas sāpes, taču prāts viņam vēl ir gaišs un drosme nav zudusi. - Alaīsa palocīja galvu. - Vai viņš nav kaitējis mūsu Baznīcai un nav mums parādā?
- Viņš aizstāv visus Dieva draugus.
Alaīsa un Reimons Rožē atkāpās, kad parfait piegāja pie gultas un noliecās pār mirēju. Bertrāna plaksti notrīsēja, kad garīdznieks čukstēja melhorer - svētības vārdus.
- Vai tu zvēri sekot taisnības un patiesības likumiem un atdot sevi Dieva un Bons Chretiens Baznīcas rokās?
Peletjē lūpas izdvesa: - Jā.
Parfait uzlika viņam uz pieres pergamentu ar Jaunās Derības tekstu. - Lai Dievs tevi svētī, dara tevi par Labu Kristieti un pavada, godpilni aizejot. - Viņš noskaitīja Benedicte, pēc tam trīs reizes Ado- remus.
Alaīsu aizkustināja šīs ceremonijas vienkāršība. Vikonts Trankavels cieši skatījās uz priekšu. Likās, viņš sasprindzina visus spēkus, lai savaldītos.
- Bertrān Peletjē, vai tu esi gatavs saņemt Tevreizes dāvanu?
Intendants nomurmināja apstiprinājumu.
- Šī ir lūgšana, ko Jēzus Kristus devis pasaulei un iemācījis Bons Homes. Nekad neēd un nedzer, iepriekš nenoskaitījis šo lūgšanu; un, ja nepildīsi šo pienākumu, tev atkal būs jānožēlo grēki.
Peletjē mēģināja pamāt ar galvu. Dobjā svelpoņa krūtīs kļuva skaļāka, līdzīga vējam rudenīgos kokos.
Parfait sāka lasīt Jāņa evaņģēliju.
- Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. - Peletjē roka uz segām noraustījās, un parfait lasīja tālāk. - …Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.
Peletjē acis pēkšņi atvērās. - Vertat, - viņš nočukstēja. - Jā, patiesība.
Alaīsa uztraukta satvēra viņa roku, taču viņš jau slīdēja prom. Gaisma acīs bija apdzisusi. Viņa dzirdēja, ka parfait tagad runā ātrāk, kā baidīdamies, ka nepietiks laika pabeigt rituālu.
- Viņam jāpasaka pēdējie vārdi, - garīdznieks teica Alaīsai. - Palīdziet viņam!
- Paire, jums jāsaka… - Aiz bēdām viņai aizlūza balss.
- Par katru grēku… ko esmu nodarījis… vārdos vai darbos, - viņš sēcoši izdvesa, - es… es lūdzu piedošanu Dievam un Baznīcai… un visiem, kas šeit klāt.
Acīm redzamā atvieglojumā parfait uzlika plaukstas intendantam uz pieres un sniedza viņam miera skūpstu. Alaīsa aizturēja elpu. Ieva seja pārvērtās kā atbrīvota, kad pār viņu nolaidās consolament žēlastība. Tas bija apskaidrošanās un izpratnes mirklis. Tagad viņa gars bija gatavs atstāt slimo miesu un zemi, kas turēja to ciet.
- Viņa dvēsele ir sagatavota, - sacīja parfait.
Alaīsa pamāja. Viņa sēdēja uz gultas malas, saņēmusi tēva roku. Vikonts Trankavels stāvēja otrā gultas pusē. Peletjē apziņa bija blāva, tomēr viņš juta abu klātbūtni.
- Messire.7
- Es esmu šeit, Bertrān.
- Karkasona nedrīkst krist.
- Dodu jums savu vārdu, par godu mīlestībai un pienākumam, kas saistījis mūs šos garos gadus, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos.
Peletjē mēģināja pacelt roku no segas. - Tas bija gods - kalpot jums.
Alaīsa redzēja, ka vikonta acis ir asaru pilnas. - Man jāpateicas jums, mans vecais draugs.
Peletjē centās pacelt galvu. - Alaīsa?
- Esmu šeit, tēvs, - viņa steigšus atsaucās.
Tagad Peletjē seja bija līķa bālumā. Āda zem acīm pelēki grumbo- jās. - Nevienam nekad nav bijis tādas meitas.
Atskanēja vāra nopūta, dzīvībai atstājot miesas. Iestājās klusums.
Mirkli Alaīsa nekustējās, neelpoja. Tad viņu sagrāba neizturamas, nevaldāmas bēdas un viņa sabruka izmisīgās raudās.
59. NODAĻA
DuRVĪS nostājās kareivis. - kungs Trankavel?
Vikonts pagrieza galvu. - Kas noticis?
- Notverts zaglis, Messire. Zadzis ūdeni Place du Plo.
Vikonts pamāja, dodams zīmi, ka tūdaļ nāks. - Kundze, man jūs jāatstāj.
Alaīsa palocīja galvu. Asaras bija laupījušas visus spēkus.
- Es gādāšu, lai viņš tiek apglabāts ar savam stāvoklim atbilstošu godu un ceremonijām. Viņš bija drošsirdīgs vīrs, uzticams padomnieks un draugs.
- Viņa Baznīca to neprasa, Messire. Miesa nav nekas. Viņa gars jau ir aizlidojis. Viņš vēlētos, lai jūs domājat vienīgi par dzīvajiem.
- Tad uzlūkojiet to kā savtību, ka es vēlos parādīt pēdējo godu, kā man to liek dziļā sirsnība un godbijība, ko jutu pret jūsu tēvu. Likšu nogādāt viņa mirstīgās atliekas Svētās Marijas kapelā.
- Viņš justos pagodināts par šādu mīlestības pierādījumu.
- Vai atsūtīt kādu pabūt kopā ar jums? Jūsu vīram to pašlaik liedz citi pienākumi, - bet varbūt jūsu māsu? Sievietes, kas palīdzētu jums sapost tēvu?
Alaīsa strauji pacēla galvu, tikai tagad aptverdama, ka ne reizi nav iedomājusies par Oriānu. Bija pat aizmirsusi nosūtīt māsai ziņu, ka tēvs sasirdzis.
Viņa tēvu nemīlēja.
Alaīsa apklusināja balsi savā galvā. Nebija izpildīts pienākums pret tēvu un māsu. Viņa piecēlās.
- Es pati aiziešu pie māsas, Messire.
Alaīsa paklanījās vikontam, kas atstāja kambari, un atkal pievērsās tēvam, nespēdama viņu pamest. Tāpēc pati sāka post viņu apbērē- šanai. Viņa lika uzklāt tīru gultas veļu, notraipītās segas un palagus nosūtīja sadedzināt. Pēc tam ar Riksendas palīdzību sagatavoja līķautu un apbedīšanas eļļas. Pati nomazgāja līķi, atglauda matus tēvam no pieres, lai nāvē viņš izskatītos tāds pats, kāds bijis dzīvē.