Brīdi viņa stāvēja un raudzījās nedzīvajā sejā. Tu vairs nedrīksti vilcināties.
- Riksenda, ej pasaki vikontam, ka nelaiķi tagad var pārvietot uz capela. Man jāpaziņo māsai.
Žiranda aizmigusi gulēja uz grīdas pie Oriānas kambara durvīm.
Alaīsa pārkāpa viņai pāri un nospieda durvju rokturi. Šoreiz tās nebija aizslēgtas. Oriāna viena gulēja gultā ar atvilktiem aizkariem. Melnās cirtas izrisušas pār spilvenu, āda pienaini balta agrā rīta gaismā. Alaīsa brīnījās, kā viņa vispār spējusi iemigt.
- Māsa!
Oriāna spēji atvēra zaļās kaķes acis, sejā pavīdēja trauksme, tad pārsteigums un visbeidzot parastais nicīgums.
- Man ir sliktas ziņas, - Alaīsa teica. Balss skanēja nedzīvi un salti.
- Vai tu nevarēji pagaidīt? Vēl nav pat skanējuši rīta lūgšanas zvani.
- Nē, nevarēju. Mūsu tēvs… - viņa apklusa.
Kā šādi vārdi var būt patiesība?
Alaīsa dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos. - Mūsu tēvs ir miris.
Oriānas sejā pazibēja satraukums, taču tūdaļ atgriezās ierastā izteiksme. - Ko tu teici? - viņa noprasīja, piemiegusi acis.
- Mūsu tēvs ir aizgājis. Pirms ausmas.
- Kā? Kā viņš nomira?
- Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt? - Alaīsa iesaucās.
Oriāna izlēca no gultas. - Saki, no kā viņš nomira?
- No slimības. Ta uznāca ļoti pēkšņi.
- Vai nāVes stundā tu biji pie viņa?
Alaīsa pamāja ar galvu.
- Un tomēr neatradi par vajadzīgu padot ziņu man? - Oriāna nikni jautāja.
- Piedod, - Alaīsa nočukstēja. - Viss risinājās tik ātri. Zinu, būtu vajadzējis…
- Kas vēl bija klāt?
- Kungs Trankavels un…
Oriāna uztvēra īso minstināšanos. - Vai tēvs izsūdzēja grēkus un saņēma pēdējo svaidījumu? - viņa noprasīja. - Vai viņš nomira Baznīcas rokās?
- Mūsu tēvs nemira, neizsūdzējis grēkus, - Alaīsa atbildēja, rūpīgi izraudzīdamās vārdus. - Viņš izlīga ar Dievu.
Viņa ir uzminējusi.
- Vai tas vairs ir no svara? - Alaīsa iesaucās, sašutusi par to, cik ledainā mierā Oriāna uzklausījusi nāves ziņu. - Viņš ir miris, māsa. Vai tas tev neko nenozīmē?
- Tu neesi pildījusi savu pienākumu, māsa! - Oriāna atcirta, norādīdama uz Alaīsu ar pirkstu. - Man kā vecākajai bija vairāk tiesību atrasties pie viņa nāvesgultas nekā tev. Man būtu vajadzējis tur atrasties. Un, ja piedevām es vēl uzzināšu, ka tu esi ļāvusi, lai nāves stundā ap viņu gramstās ķeceri, tad vari būt droša: es gādāšu, lai tu to dabū nožēlot.
- Vai tu pati nejūti ne zaudējuma sāpes, ne nožēlu?
Atbildi Alaīsa redzēja Oriānas sejā. - Man viņa ir tikpat žēl kā beigta suņa uz ielas. Viņš mani nemīlēja. Jau daudzus gadus tas ir mani sāpinājis. Kāpēc lai tagad es sērotu? - Viņa paspēra soli tuvāk. - Viņš mīlēja tevi. Tevī saskatīja pats sevi. - Oriāna ļauni pasmaidīja. - Tev viņš uzticējās. Izpauda savus lielākos noslēpumus.
Pat savā stingumā Alaīsa juta, ka pietvīkst vaigi. - Kā tu to domā? - viņa jautāja, baidīdamās no atbildes.
-Tu lieliski zini, kā es to domāju! - Oriāna nošņāca. - Vai tev tiešām šķiet, ka es neko nezinu par jūsu pusnakts sarunām? - Viņa paspēra vēl soli tuvāk. - Tagad tava dzīve mainīsies, māsiņ, jo viņš vairs tevi neaizstāvēs. Pārāk ilgi viss ir ritējis pēc tava prāta. - Oriāna sagrāba Alaīsu aiz delma. - Saki! Kur ir trešā grāmata?
- Es nesaprotu, par ko tu runā.
Oriāna iecirta viņai pļauku.
- Kur tā ir? Es zinu, tā ir pie tevis!
- Laid mani vaļā.
- Neizliecies, māsa! Viņš noteikti ir atdevis to tev. Kam citam viņš uzticētos? Saki, kur tā ir! 1a man jādabū.
Alaīsai pār muguru pārskrēja salti šermuļi.
- Tu nedrīksti! Kāds ienāks.
- Kas? Tev piemirsies, ka vairs nav tēva, kam tevi aizstāvēt.
- Gijems.
Oriāna iesmējās. - Ak, protams, es aizmirsu, ka esi izlīguši ar vīru! Vai zini, ko tavs vīrs patiesībā domā par tevi? Zini?
Durvis atsprāga vaļā un atsitās pret sienu.
- Pietiek! - Gijems uzkliedza. Oriāna nekavējoties palaida vaļā māsas roku. Gijems platiem soļiem šķērsoja kambari un apskāva Ala- īsu. - Mori cdr, es steidzos šurp, tiklīdz uzzināju par tava tēva nāvi. Man ir tik ļoti žēl.
-Cik aizkustinoši! - viņu pārtrauca Oriānas izsmējīgā balss. - Pajautā savam vīram, kas atveda viņu atpakaļ uz tavu gultu! - viņa ļauni teica, nenovērsdama acu no Gijema sejas. - Vai varbūt baidies dzirdēt, kas viņam sakāms? Pajautā vien, Alaīsa! Ta nav ne mīlestība, ne iekāre. Viņš ir izlīdzis ar tevi tikai grāmatas dēļ!
- Es tevi brīdinu - apklusti!
- Kāpēc? Tev bail no tā, ko es varu pateikt?
Alaīsa juta starp tiem abiem spriedzi. Kopīgu zināšanu. Un acumirklī visu saprata.
Nē. Tikai ne to.
- Ne jau tu viņam esi vajadzīga, Alaīsa. Viņš meklē grāmatu. Tas aizveda viņu atpakaļ uz tavu kambari. Kā tu vari būt tik akla?
Alaīsa soli atkāpās no Gijema. - Vai viņa saka patiesību?
Gijems strauji pagriezās pret viņu, acīs plaiksnīja izmisums.
- Viņa melo! Zvēru pie savas dzīvības, grāmata man ir vienaldzīga. Es viņai neko neesmu teicis. Kā es to varētu?
- Viņš pārmeklēja kambari, kamēr tu gulēji. To viņš nevar noliegt.
- Tas nav tiesa! - Gijems iekliedzās.
Alaīsa skatījās uz vīru. - Bet tu zināji, ka tāda grāmata ir?
Trauksme Gijema acīs deva atbildi, no kuras Alaīsa bija baidījusies.
- Viņa mēģināja panākt, lai viņai palīdzu, taču es atteicos. - Gijemam aizlūza balss. - Es atteicos, Alaīsa.
- Ar kādām tiesībām viņa varēja to no tevis prasīt? - Alaīsa jautāja klusu, gandrīz čukstus.
Gijems izstiepa roku, bet Alaīsa atkāpās vēl tālāk.
Pat vēl tagad man gribas, lai viņš to noliedz-
Gijems nokāra galvu. - Vienu reizi, jā, es… Piedod man.
- Nožēlot ir mazliet par vēlu.
Alaīsa nelikās Oriānu dzirdam. - Vai tu viņu mīli?
Gijems purināja galvu. - Vai tad tu neredzi, Alaīsa, ko viņa dara? Viņa cenšas noskaņot tevi pret mani.
Alaīsa apstulba. Vai Gijems tiešām iedomājās, ka viņa vēl kādreiz spēs tam uzticēties?
Viņš izstiepa roku. - Lūdzama, Alaīsa! Es tevi mīlu.
-Tagad pietiek, - noteica Oriāna, tuvodamās māsai. - Kur ir grāmata?
- Pie manis tās nav.
- Pie kā tad tā ir? - Oriāna draudīgi noprasīja.
Alaīsa nepiekāpās. - Kam tev tā vajadzīga? Kas tur tik svarīgs?
- Vienkārši pasaki, un viss būs galā!
- Bet ja neteikšu?
- Ir tik viegli saslimt, - Oriāna sacīja. - Tu kopi tēvu. Varbūt jau esi aplipuši ar sērgu. - Viņa pievērsās Gijemam. - Vai saproti, ko es saku, Gijem? Ja tu nostāsies pret mani…
- Es neļaušu, lai tu viņai nodari ko ļaunu!
Oriāna iesmējās. - Labāk nedraudi man, Gijem. Man pietiek pierādījumu par tavu nodevību, lai tevi uzrautu pie karātavām.
-Tos pierādījumus tu pati esi izgudrojusi! - viņš iekliedzās. - Vikonts Trankavels tev neticēs!
- Tu vērtē mani par zemu, Gijem, ja domā, ka esmu atstājusi iemeslus šaubām. Vai tu tiešām uzdrošināsies? - Viņa pagriezās pret Alaīsu. - Saki, kur esi paslēpusi grāmatu, citādi es iešu pie vikonta.