Neviens nebija padomājis par bezmugurkaulniekiem — sarežģīto ekosistēmu, kas sastāv no sīkām, rāpojošām radībām. Tā bija paredzēta tikai kā dekorācijas, pār kurām pacelties klātneesošajiem mērkaķiem.
Daudzos gadījumos — piemēram, kā milzīgajam tarantulas pēctecim, ko šobrīd vēro Poršija — vīruss spēja veicināt augšanu, bet nepieciešamā neiroloģiskā sarežģītība tā arī neparādījās. Bieži vien vienkārši pietrūka vides spiediena šādu spēju attīstībai. Apziņa par savu “es” un spēja domāt par visumu nav gluži tās īpašības, kas veicinātu izdzīvošanu. Poršija ir rets izņēmums — bet ne vienīgais izņēmums —, kad uzlabotas kog-nitīvās spējas ir nodrošinājušas tūlītējas un pārliecinošas priekšrocības.
Paklājam līdzīgais mednieks apstājas, jo to ir sasniegušas tikko jaušamas vibrācijas. Tā tīkls, kas klāj meža augsni, veido haotisku, bet efektīvu sajūtu orgānu, kas ļauj uztvert medījuma kustības. Pret tik vienkāršu radījumu kā šis Poršija un viņas sugasmāsas vislabprātāk izmanto medību metodi, kas nav mainījusies gadu tūkstošiem ilgi.
Poršija ir izpētījusi zemāk esošā tīkla pavedienu rakstu. Tas vijas cauri kritušajām lapām, slēpts skatienam, kas būtu mazāk ass nekā Por-šijas redze. Viņa pastiepj priekškāju un rūpīgi spēlējas ar pavedieniem. Daiļrunīgi izmantojot pieskāriena un kustības valodu, viņa prasmīgi rada rēgainu medījumu, veido ilūziju par tā izmēru, attālumu un svaru. Viņa iztēlojas sevi primitīvā zemes mednieka vietā tik pārliecinoši, it kā būtu iedēstījusi savas domas viņa prātā.
Tas dodas dažus soļus uz priekšu, pārbaudot jauno sajūtu — vēl ne gluži pārliecināts. Viņa prāto, nez, vai tas kādreiz jau ir teju kritis par laupījumu kādai no viņas sugas? Mednieka milzīgais, pinkainais vēders ir izsliets, gatavs izpurināt atskabargainu matu mākoni — tie liktu Poršijas lapveida plaušām kampt pēc gaisa un sakairinātu viņas locītavas.
Viņa atkal prātīgi pasniedzas lejup, rausta un velk, ļaujot saprast, ka iluzorais medījums dodas arvien tālāk prom un drīz aizbēgs pavisam. Viņas ķermenis ir plankumots neregulārā rakstā — tāpat kā viņas pirm-sencēm —, un zemes mednieka vienkāršā redze nav Poršiju ievērojusi.
Tas pēkšņi uzķeras uz ēsmas un kā spalvaina bumba metas pa zemi uz nekurieni. Bianka uzlec uz zirnekļa muguras un ietriec izstieptos ilkņus
vietā, kur ķermenim pievienojas kājas, tad aizlec vairāku augumu attālumā, lai izvairītos no atbildes trieciena. Mednieks metas viņai virsū, bet kustībā paklūp, pēkšņi zaudējis līdzsvaru. Jau pēc dažiem mirkļiem viņš indes iedarbībā trīc un raustās, un abas mātītes gaida, kad tas paliks pavisam nekustīgs — bet vēl arvien dzīvs. Tad viņas tuvojas maltītei. Jo īpaši Bianka saspringti gatavojas nākamajam lēcienam, ja tāds izrādītos vajadzīgs, viņas vēderiņš viegli savelkas un izplešas, dzenot gaisu lapveida plaušās.
Augstu virs viņiem tēviņš žēlīgi noraugās lejup un, kad Poršija uz viņu paskatās, signalizē, lūdzot atļauju baroties. Viņa atbild, ka viņam vispirms jāpabeidz darbs.
Mirkli vēlāk viņš ir nolaidies gandrīz vai viņai uz galvas tā, ka Poršija instinktīvi atlec, neveikli piezemējas un nokrīt uz muguras, un tad nikni pieceļas kājās. Bianka par mata tiesu ir tēviņu nobeigusi, bet viņš satraukti mīņājas un signalizē: Tuvojas briesmas! Briesmas! Spļāvēji!
Un viņam ir taisnība: tuvojas viņu sugas senie ienaidnieki.
Spļāvējzirnekļi, skitodes, ir attīstījušies soli solī ar Poršijas sugu — jau kopš pašiem pirmsākumiem, kad viņi visi bija sīciņi. Tagad izmērā viņi ir kaut kur starp Poršiju un zemes mednieku, bet pat senajos pirms-vīrusa laikos izmērs nebija ceļš uz dominējošo pozīciju. Tagad viņa redz, kā tic piesardzīgi rāpo uz priekšu — vesela brigāde. Seši, nē, astoņi indivīdi, izretinājušies, bet vērīgi viņi nolaižas no tīkliem, lai medītu. Šie vīrusa attīstītie spļāvēji medī baros, un Poršija saprot, ka tie nav zvēri, lai gan nav attīstījušies tik tālu, cik viņa. Viņi ir milzīgi, neveikli slepkavas, kas arvien atrodas uz Poršijas pasaules robežas: brutāli, slapstīgi, primitīvi radījumi, kuru neredzamā, bet sagaidāmā klātbūtne palīdz pārliecināt jaunuļus neklīst pārāk tālu no ligzdas.
Ja viņu skaits būtu līdzvērtīgs, tad Poršija un Bianka būtu cīnījušās par laupījumu — viņas redz, ka spļāvēji ir sekojuši pa šī paša medījuma pēdām. Astoņi ir pārāk daudz, pat ņemot vērā papildu paņēmienus, ko ceļotāju trijotne varētu izmantot. Skitodes izmetīs lipīgā, indīgā tīkla šaltis. Lai arī viņu redze nav laba, turklāt Poršija un viņas biedri ir gana gudri, lai paredzētu uzbrukumu, un gana veikli, lai no tā izvairītos, tīklu lielais skaits padarītu izbēgšanu mazticamu.
Tajā pašā laikā spļāvēji labi zina, kādas briesmas sola Poršijai līdzīgie. Abas sugas ir cīkstējušās neskaitāmas paaudzes ilgi, katru reizi arvien labāk izprotot savu pretinieku. Tagad abas puses uztver otru ne gluži kā savējos, bet noteikti kā kaut ko vairāk nekā medījumu.
Poršija un Bianka automātiski demonstrē draudu signālus, paceļot priekškājas un parādot ilkņus. Poršija apsver, vai viņas jaunais slepenais ierocis izlīdzinātu spēku samēru. Viņas prātā izspēlējas vairāki iespējamie scenāriji — ar tēviņa palīdzību vai bez tās. Ienaidnieku skaits šķiet pārāk liels, lai viņa varētu būt droša par uzvaru, un uzdevums ir pirmajā vietā. Poršijas prātā ir meta-plāns, līdzīgs kā maršrutu veidošana no A līdz B, ko savulaik izmantoja viņas tālās sences, tikai viņas mērķis nav vienkārši vieta telpā — tas ir netverams uzvaras stāvoklis. Ja viņa tagad cīnīsies ar spļāvējiem, tad, iespējams, zaudēs iespēju paveikt to, ko ir apņēmusies izdarīt.
Viņa signalizē abiem pārējiem, ka jāatkāpjas, žestikulējot pietiekami lēni un plaši, lai spļāvēju vārgās acis to pamanītu. Vai viņi saprot Poršiju? Viņa nezina. Viņa pat nevar noteikt, vai spļāvēji savā starpā sazinās kādā veidā, kas kaut cik līdzinās viņas pašas vizuālo un vibrāciju signālu valodai. Tomēr tic atturas no uzbrukuma — neseko spļāvieni, un viņi tikai minimāli demonstrē draudu pozu, kamēr Poršija un viņas līdzbiedri atkāpjas. Biankas kājas kustoties murmina par viņas aizkaitinājumu un neveiksmes sajūtu. Viņa ir lielāka par Poršiju un ātrāk iziet uz fizisku konfliktu. Viņa ir šeit tādēļ, ka tas var būt noderīgi, bet tieši šī iemesla dēļ viņa arī zina, ka jāseko Poršijas norādēm.
Viņi atkal dodas augšup, apzinoties, ka būs vēlreiz jādodas medībās, un cer, ka skitožu klanam pietiks ar to, kas viņiem ir ticis atstāts. Dažkārt, ja spļāvēju ir pietiekami daudz, viņi seko, un tad būtu jāizvēlas starp ātru bēgšanu vai pagriešanos un uzbrukumu no slēpņa.
Ap krēslas laiku viņi ir pieveikuši kādu lodveida tīklu būvētāju, un tēviņš noķer nepiesardzīgu peli — ne viens, ne otrs nav pienācīga maltīte. Poršijas aktīvais dzīvesveids un pārveidotā anatomija nozīmē, ka viņai uz ķermeņa svaru nepieciešams proporcionāli vairāk barības nekā viņas sen-cēm. Ja viņi būtu spiesti izdzīvot tikai no medībām, tad ceļojums būtu
ilgāks, nekā nepieciešams. Tomēr Bianka ir paņēmusi līdzi četras dzīvas laputis. Viņa izceļ ārā sīkās radības un liek tām sūkt koka sulu, kā arī padzen nostāk tēviņu, ja nu gadījumā šis aizmirst, ka laputis nav domātas ēšanai — vai vismaz ne tagad. Līdz mijkrēšļa beigām Poršija jau ir uzbūvējusi lapotnē pagaidu telti, no kuras uz visām pusēm stiepjas signāl-pavedieni, kas brīdinās par briesmām, un laputis ražo sātīgu rasu, kuru zirnekļi var dzert gluži kā medījuma barojošās želejveida iekšas. Pieradinātās radībiņas pēc padarīta darba rātni atgriežas Biankas tīklā, saprazdamas tikai to, ka tur ir drošībā, un neapzinādamās, ka krīzes situācijā pašas kļūs par maltīti.