Tad viņa krīt un krīt, un, lai gan viņas kājas kļūmīgi kustas, it kā austu izpletni, viņa neko nerada.
Viņas kritiens pēkšņi ar rāvienu apstājas, viņa karājas zem Zvaigžņu Ligzdas. Viņu notvērusi drošības trose, un Poršijai tagad ir pārāk karsti, lai viņa varētu pakustēties vai padomāt. Viņa nospriež, ka ir zudusi.
*
Fabians šajā laikā jau darbojas. Viņš ir spējis ļoti maz izsekot notikušajam, bet pēkšņais Poršijas troses rāviens piesaista viņa uzmanību, un viņš tai seko, pats izveidodams vienu izeju pēc otras, līdz — paša tērpam izplešoties un saspiežot ķermeni — viņš var uzvilkt Poršiju augšup. Ar teju pēdējiem spēkiem viņam izdodas ievelt Poršiju iekšā, un, tikko kamera ir aizvērta, viņš ar ilkņiem atrauj abu tērpus.
Tur viņš guļ uz muguras, viņa un Poršijas locekļi savijusies kopā. Viņa nekustas — tikai vāri pulsē vēderiņš.
Kaut kā viņš sasniedz radio raidītāju un nosūta pussakarīgu ziņojumu par notikušo. Viņš saņem tikko dzirdamu apstiprinājumu, ka satelīts ir veiksmīgi palaists, bet nekādu ziņu par to, vai viņš ir sadzirdēts.
Viņš mēģina vēlreiz, ar drebošām palpām sūta nesakarīgas ziņas, un beidzot viņam izdodas: Vai jūs mani uztverat? Vai kāds mani uztver?
No zemes nekādu ziņu. Viņš pat nezina, vai radio vēl strādā. Viņš ir izmisīgi izsalcis, un Poršijas gājiens ārpus kajītes nozīmē, ka abiem ir palicis ļoti maz gaisa. Viņš ir sācis ūdeņraža nolaišanu, cik ātri vien ir iespējams to izdarīt droši, bet vēl arvien līdz lejai ir palicis tālu. Viņam un Poršijai nepietiek ne spēka, ne skābekļa, lai sasniegtu apdzīvojamu augstumu.
Tad ieskanas balss: Jā, es tevi uztveru.
Ziņnese klausās. Fabians izjūt reliģisku bijību. Viņš ir pirmais tēviņš, kas jebkad runājis ar Dievi.
Es saprotu jūsu situāciju, Ziņnese viņam saka. Nevaru jums palīdzēt. Man žēl.
Fabians pavēsta, ka viņam ir plāns. Viņš rūpīgi izstāsta, ko izdomājis. Vai tu vari izskaidrot viņiem visiem?
To es varu, Ziņnese sola, un tad, pēkšņi piekļūstot senām atmiņām — Kad mani senči sniedzās kosmosā, starp tiem celmlaužiem arī bija upuri. Tas ir to vērts. Nākamā frāze Fabianam ir sveša. Viņš nekad nezinās, ko Ziņnese domājusi ar: Atdodu tev godu.
Viņš pagriežas pret Poršiju, kurai nekas vairs nav atlicis. Viņa guļ uz muguras bez samaņas, palikusi bez nekā — tikai ar pašiem primitīvākajiem refleksiem.
Lēnām, samocītām kustībām Fabians sāk viņu aplidot. Viņš kustina palpas Poršijas acu priekšā un pieskaras viņai, it kā mēģinātu pāroties,
pamodinot lēnu instinktu, kas civilizācijas gadsimtu gaitā ir pārrakstīts, bet nekad nav līdz galam pazudis. Nav barības, kas ļautu viņai atgūties — tikai viens tās avots. Nav pietiekami gaisa diviem, bet varbūt ir pietiekami vienam.
Viņš redz, kā atveras un paceļas dreboši ilkņi. Mirkli viņš uz tiem skatās un pārdomā, ko jūt pret savu komandas biedru un draudzeni. Viņa to nekad nepiedos ne viņam, ne sev, bet varbūt viņa tik un tā dzīvos.
Viņš padodas viņas automātiskajam skāvienam.
*
Vēlāk Poršija atgūst samaņu Zvaigžņu Ligzdā. Viņa jūtas pieēdusies, savainota, savādi uzbudināta. Viņa ir pilnībā zaudējusi vienu pakaļkāju, divus posmus no citas kājas, kā arī vienu no savām sekundārajām acīm. Tomēr viņa ir dzīva.
Kad viņi izstāsta Poršijai, ko Fabians izdarīja, lai nodrošinātu viņas izdzīvošanu, viņa ilgu laiku atsakās tam ticēt. Beidzot Pati Ziņnesc ir tā, kas palīdz Poršijai pieņemt notikušo.
Poršija nekad vairs nelidos, bet viņa būs izšķiroši svarīga turpmāko lidojumu plānošanā, izstrādājot gudrākas un drošākas metodes, kā sasniegt orbītu.
Jo tagad, kad Ziņnese ir atradusi pacietību un skatpunktu, kas ļauj pienācīgi izprast Viņas bērnus, Viņa var beidzot paust savu brīdinājumu tā, ka viņi to spēj saprast. Beidzot zirnekļi aptver, ka vēl bez viņu orbitē-jošās Dieves viņi Visumā nav vieni, un tas nemaz nav labi.
7. SADURSME
.
7.1. Kara taka
Viņi bija saspiedušies apspriežu telpā. Tas bija kā déjà vu — bet šobrīd tas šķita labi. Holstens bija pilsonis mazā pasaulē, kurā valdīja cikli un atkārtošanās, un, ja kaut kas neatkārtojās, tad tas nozīmēja, ka kaut kas sabrūk.
Dažas no lampām nebija ieslēgušās, pilnībā pierādot Holstena domu. Visi tehnoloģiju brīnumi, kas bija ļāvuši Gilgamešam pastāvēt, visi trumpji, ko viņi bija nozaguši Vecās Impērijas dieviem... Un tagad viņi vai nu nespēja dabūt pie dzīvības visas lampas, vai arī vienkārši bija pārāk daudz augstākas prioritātes lietu, kas jāpadara.
Viņš pazina pārsteidzoši daudzus no sanākušajiem. Šī acīmredzami bija vadības sapulce. Šeit bija komandas kodols — vai kas no viņiem bija palicis. Viņš redzēja zinātnieku komandu, saujiņu no inženierijas, vadības, drošībniekiem — visiem cilvēkiem, kas bija kāpuši uz klāja, kad Zeme vēl arvien bija vieta, kur dzīvoja cilvēki. Šie bija cilvēki, kuriem tika sniegta aizbildniecība pār palikušo cilvēci.
Ar dažiem ievērojamiem iztrūkumiem. Vienīgā klātesošā nodaļas vadītāja — ja neņem vērā pašu Holstenu un viņa nodaļu viena cilvēka sastāvā — bija Vitas, kas virzīja apdullušo, nesen pamodināto baru, izrīkodama cilvēkus saskaņā ar savu ekscentrisko sistēmu. Viņai palīdzēja daži jauni cilvēki vecos kuģa tērpos — Holstens pieņēma, ka tie bija Lei-nas audzēkņi. Viņi varētu būt līdzīgi tai bandai, kas figurēja viņa nesenajās atmiņās, bet Holstens minēja, ka viņi ir vismaz paaudzi vēlāki. Tomēr viņi bija izturējuši. Viņi nebija kļuvuši par kanibāliem, anarhistiem vai mērkaķiem. Pat šis trauslais stabilitātes šķitums sniedza viņam zināmu cerību.
“Klasicist Meison, te tu esi.” Bija grūti teikt, ko Vitas domāja par viņa klātbūtni. Patiesībā bija grūti teikt, ko viņa domāja par jebko. Viņa bija novecojusi, bet eleganti un, šķiet, tikai nedaudz. Holstens konstatēja, ka ir aizrāvies ar traku iedomu, ka varbūt viņa vispār nav cilvēks. Varbūt viņa pati bija mašīna ar apziņu. Galu galā, tā kā viņa vadīja medicīnas nodaļu, tad varētu nosargāt savu noslēpumu mūžīgi...
Kopš uzkāpšanas uz Gilgameša viņš bija redzējis daudz ko ārprātīgu, bet šis nu būtu solis par tālu. Pat Vecā Impērija... Ja nu vienīgi viņa bija Vecā Impērija, anahronisks desmittūkstoš gadus vecs izdzīvotājs, mūžīgs, kodolspčka dzīts.
Uz mirkli aizpeldējis no saprāta, viņš pastiepās pēc Vitas rokas un sagrāba to, sajuta cilvēcisku siltumu un piespieda sevi ticēt savām sajūtām. Zinātniece sardoniski pacēla uzacis.
“Jā, tā patiešām esmu es,” viņa piezīmēja. “Es zinu, pārsteidzoši. Vai tu māki šaut?”
“Es ļoti šaubos,” Holstens nomurdēja. “Es... Ko?”
“Kapteinis gribēja, lai visiem to pajautāju. Tavā gadījumā es jau biju uzminējusi atbildi.”
Holstens vienlaikus kļuva auksts un mierīgs. Kapteinis...
Vitas vēroja viņu ar sausu uzjautrinājumu, ļaudama viņam karāties neziņā vairākas garas sekundes, un tikai tad izskaidroja. “Lems Kersts ir kapteiņa vietas izpildītājs, tavai zināšanai.”
“Kersts?” Holstenam šķita, ka tas nav daudz labāk. “Cik slikti tad ir, ja jau Kersts tiek pie grožiem?”
Pēc šīs piezīmes daudzi komandas kodola locekļi uz viņu paskatījās — daži sarauca pieri, citi acīmredzami domāja tāpat, tostarp arī viens no drošībniekiem. Šis bija viens no retajiem brīžiem, kad Holstens daudz labprātāk būtu mazākumā.
“Mēs ielidojam Kcrnas sistēmā,” Vitas paskaidroja. Viņa pagriezās pret konsoli sev aiz muguras un ar žestu aicināja Holstenu pievērst tai uzmanību. “Vispārīgi izsakoties, tikko mēs būsim orbītā ap zaļo planētu, Gilgameša klejojumi, visticamāk, būs beigušies.” Savādi poētiskā frāze piešķīra viņas aprautajai balsij savādu svarīgumu. “Lcinas cilts ir