izdarījusi lielu darbu, saturot to kopā, bet tā diezgan burtiski ir bijusi caurumu lāpīšana. Un caurumi ir sākuši uzvarēt. Šobrīd jau ir diezgan daudz uz kuģa dzimušo, tāpēc ka kriokameras sāk lūzt tā, ka vairs nav salabojamas. Neviens vairs nedosies nekādā starpzvaigžņu staigāšanā.”
“Tas nozīmē...?”
“Tas nozīmē, ka mums visiem ir palikusi tikai viena vieta, jā, Mei-son.” Vitas smaids bija īss un precīzs. “Un mums būs par to jācīnās pret Veco Impēriju.”
“Šķiet, ka tu nevari vien to sagaidīt,” Holstens piezīmēja.
“Šis ir ilga, ilga plāna galapunkts. Meison, mēs tam esam gatavojušies gadsimtiem. Visgarākā spēle mūsu sugas vēsturē — izņemot to, kas nu būtu tas, ko dara Kerna. Un tev savā ziņā bija taisnība par kapteini. Viņš nav šeit, lai to redzētu, bet tas ir Gaijena plāns. Tas tāds bija kopš brīža, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja planētu.
“Gaijena?” Holstens atbalsoja.
“Viņš bija cilvēks ar vīziju,” Vitas apliecināja. “Beigās spriedze viņu salauza, bet, ņemot vērā visu, ko viņš pārdzīvojis, tas nav nekāds pārsteigums. Cilvēce viņam ir daudz ko parādā.”
Holstens blenza uz viņu, atcerēdamies, ka viņa bija uztvērusi Gaijena prāta postošo augšupielādi kā kaut kādu pagrīdes eksperimentu. Beigās viņš tikai norūcās, un, spriežot pēc zinātnieces reakcijas, kāda daļa no viņa emocijām bija skaidri nolasāmas viņa sejā.
“Kersts un daži no cilts ir saķīlējuši komunikāciju telpā vadības paneli,” Vitas diezgan pavēsi noteica. “Tu esi no komandas kodola, tādēļ viņš gribēs, lai tu tur esi. Alpaš!”
Viens no jaunajiem inženieriem parādījās viņai blakus.
“Šis ir Alpašs. Dzimis uz kuģa,” Vitas skaidroja, it kā attaisnodama kaut kādu iedzimtu kaiti. “Dabū Meisonu uz turieni, un arī visu pārējo komandas kodolu, līdz pat kapteinim, Alpaš.” Viņa runāja ar jauno cilvēku tā, it kā viņš nebūtu īsti cilvēks — drīzāk kaut kas līdzīgs mājdzīvniekam vai mašīnai.
Alpašs piesardzīgi pamāja ar galvu Meisonam. Ja Vitas radīja viņam priekšstatu par komandas kodolu, tad viņš droši vien nekādu dižo
pieklājību negaidīja. Viņam piemita izteikts tramīgums, savācot kopā nesen pamodinātos inženierus, drošībniekus un tamlīdzīgi. Tas atgādināja Holstenam par to, kā pret viņu bija izturējušies Gaijcna kultisti. Viņš prātoja, nez, ar kādām leģendām ir ticis uzaudzināts Alpašs?
Sakaru telpā Kersts atspirdzinošā kārtā izskatījās tāpat kā vienmēr. Milzīgais drošībnieku vadonis bija dabūjis laiku, lai uz savas sapluinītās sejas uzaudzētu rugājus, un acīmredzami kopš pēdējās reizes, kad Hol-stens viņu redzēja, nebija daudz vazāts apkārt, jo šķita, ka viņš gandrīz nav novecojis.
Kad ieradās izdzīvojušie komandas kodola pārstāvji, viņš tiem uzsmīnēja ar izteiksmi, kurā vienādās daļās bija gaidas un spriedze.
“Ienāciet un sasēdieties vai stāviet, kā gribat. Vitas, tu mani dzirdi?” “Es dzirdu,” zinātnes nodaļas vadītājas balss krakšķēja un šņāca neredzamā skaļrunī. “Turpināšu sekot līdzi atpakošanai, bet klausos.” Kersts novaikstījās un paraustīja plecus. “Tātad,” viņš pagriezās, lai uzrunātu viņus visus, citā pēc citas ieskatījies viņu sejās. Pievēršoties Holstenam, viņa sejā nebija ne miņas no gaidītās nepatikas. Bija pazudis kaut mazākais mājiens, ka savulaik drošībnieku šefam nepavisam nebija paticis Holstens Meisons. Bija pazudusi arī gaidītā nevērība — it kā rīcības cilvēkam nebūtu nekādas vajadzības pēc burtu cilvēka. Nē, Ķersta smīns saruka par daudz mazāku, bet daudz patiesāku smaidu. Šajā skatienā bija jūtams, ka viņiem ir bijis kas kopīgs — pleca sajūta, kas radās cilvēkiem, kas te bija bijuši pašā sākumā un vēl arvien bija arī tagad.
“Mēs cīnīsimies,” drošībnieku šefs viņiem teica. “Principā mums ir tikai viens mēģinājums. Jūs visi zināt, kas ir uz spēles — vai jums būtu jāzina. Tur, ārā, ir satelīts, kas droši vien varētu vienā acumirklī saplosīt Gilu, ja mēs tam dosim iespēju. Labi, mēs uzbliezām kaut kādu difūzijas vairogu tad, kad devāmies pirātu uzbrukumā teraformēšanas stacijai — daži no jums tad varbūt nebija nomodā, bet ir pieejams mūsu veikto izmaiņu sistēmisks pārskats. Mēs esam arī nostiprinājuši datorsistēmas, lai tā kuce — lai satelīts — nevar vienkārši mās izslēgt vai atvērt gaisa slūžas, vai izspēlēt tādus jokus. Mēs esam nodrošinājušies, cik varējām, un tik un tā domāju, ka aci pret aci mums būtu dirsā.” Tomēr viņš atkal smīnēja.
“Bet es esmu darbnīcās saķllējis dažus dronus. Arī tiem ir noslēgtas sistēmas un lāzeri, kas, manuprāt, var nosvilināt satelītu. Principā tāds ir plāns. Labākā aizsardzība ir uzbrukums, un tādā garā. Tuvojoties orbītai, mēs vienkārši sadedzināsim to sūdu un cerēsim, ka ar to pietiks. Citādi mums nāksies izmantot Gila priekšējo zalvi, un tas nozīmē, ka būsim pietiekami tuvu atbildes triecienam.” Viņš paklusēja un tad noslēdza: “Tā ka jūs varbūt domājat, kam, dirsā, man jūs tādi vajadzīgi, ne?”
Holstens nokremšļojās. “Nu, Vitas man prasīja, vai es protu lietot ieroci. Neesmu gan nekāds dižais taktiķis, bet, ja mums nāksies šaut ar tiem pa satelītu, tad mēs droši vien jau esam zaudējuši.”
Kersts pat iesmējās. “Jā, nu, es plānoju uz priekšu — es plānoju uzvarēt. Jo, ja mēs nevinnējam pret satelītu, nav nekādas jēgas plānot vispār. Tā ka pieņemsim, ka mēs to nosvilinām. Ko tad?”
“Planēta,” kāds teica. Istaba savādi noviļņojās — vienlaikus cerībā un bailēs.
Kersts drūmi pamāja. “Jā, lielākā daļa nojums to tā arī neredzēja, bet, ticiet man, tur nebūs viegli iekārtoties — vismaz no sākuma. Ne tā, Meison?”
Holstens satrūkās, negaidījis, ka tiks prasīts viņa viedoklis. Bet,
protama, uz planētas virsas no klātesošajiem esam bijuši tikai mēs ar viņu. “Tev taisnība,” viņš apliecināja.
“Tur nu būs jālaiž darbā ieroči — tiem, kas jūt sevī spēku līdz tam pazemoties,” Kersts, jau gana zemisks, pastiepa smīnu vēl platāku. “Principā ir tā, ka visa planēta ir pilna ar visvisādiem zvēriņiem — zirnekļiem, vabolēm, visādiem draņķiem. Tā nu, kamēr mēs ievāksimies, mums būs jāizdedzina arī viņi: jānolien mežs, jāaizdzen meža radības, jāiznīdē viss, kas uz mums ne tā paskatās. Tas būs jautri. Godīgi sakot, es uz kaut ko tādu esmu cerējis, kopš pirmo reizi spēru te kāju. Un visi piedalās. Atcerieties, mēs esam komandas kodols. Mēs un jauno inženieru vadoņi — kā šis te Als — tā ir mūsu atbildība. Mēs panāksim, ka viss notiek. No mums ir atkarīgi visi. Padomājiet par to: kad es saku visi, es tiešām domāju visus. Gilgamešs ir visa cilvēce.”
Viņš sasita plaukstas, it kā visa ši runa būtu viņu atdzīvinājusi un vairojusi viņa apņēmību. “Drošībnieki, kam ir planšetes ar mūsu jauniesauktajiem, savāciet viņus un apbruņojiet. Iemāciet, kurā galā neskatīties iekšā. Jums visiem beigās būs jādodas kukaiņu medībās.”
Holstens pieņēma, ka tas attiecās uz visiem, kas bija gana dumji, lai atbildētu “jā”, kad Vitas viņiem jautāja, vai viņi prot lietot ieroci.
“Cilts,” Kersts piebilda, tad šķietami zaudēja tempu. “Es necentīšos jums neko teikt—jūs zināt, kas darāms. Vismaz esat to gana ilgi darījuši. Alpaš, tu gan paliec tuvumā. Gribu tevi kā starpnieku.”
Ar vārdu “cilts”, šķiet, apzīmēja inženierus vai tos viņu pēctečus, kas šobrīd turēja kuģi kopā. Daži no viņiem, kas tur vēl bija palikuši, tūlīt pazuda, izskatīdamies pēc cilvēkiem, kas ir uztvēruši visu to pasākumu kā garlaicīgu un lieku, bet zinājuši, ka tik un tā jāuzvedas labi — kā bērni reliģiskas ceremonijas laikā.