“Tā, Meison... Harlen?”
“Holsten.”
“Kā tad.” Kersts pamāja — neizskatījās, ka viņš atvainotos. “Tev kaut ko īpašu, ja? Tu patiesībā varēsi darīt savu darbu. Satelīts sūta visvisādus sūdus, un tu esi vienīgais, kas varētu zināt, ko tas saka.”
“Sūta... mums?”
“Jā. Varbūt. Alpaš?”
“Droši vien ne,” jaunais inženieris noteica.
“Vienalga, lai kā būtu, savāc šito Meisonu un pieslēdz viņu. Mci-son, ja tu vari no tā visa kaut ko saprast, dod ziņu. Es personiski domāju, ka tas ir vienkārši nojūdzies.”
“.. .vēl vairāk,” Holstens izlaboja, un, lai gan tas nebija joks, Kersts iesmējās.
“Mēs visi esam vienā laivā, ne tā?” viņš gandrīz sirsnīgi piebilda, skatīdamies apkārt uz Gilgameša daudz cietušajām telpām. “Visi mēs vienā un tajā paša vecajā laivā.” Maska uz mirkli noslīdēja, un Holstens ieraudzīja stresa radītās plaisas un uz Ķersta pārspriegotās dvēseles salīmētos plāksterus. Šis cilvēks vienmēr bija bijis sekotājs, un nu viņš bija vadībā — pēdējais cilvēku cilts ģenerālis, kas stājas pretī nezināmām briesmām ar visaugstāko iespējamo risku. Retrospektīvi atskatoties uz diezgan saraustītajām instrukcijām, viņš izskatījās pēc cilvēka, kas cīnās, lai savāktos — un tik tikko spēj to izdarīt. Bet, pretēji visām gaidām, Kersts tika galā. Katram cilvēkam ir viņa stunda.
Vēl viņš varētu būt piedzēries. Holstens aptvēra, ka nevar noteikt,
kā ir.
Alpašs aizveda viņu pie konsoles, vēl arvien izturēdamies tā, it kā Holstens un Kersts un pārējie būtu atdzīvināti leģendu varoņi, kas, acīs skatīti, radījuši nelielu vilšanos. Holstena profesionālā ziņkārība lika viņam prātot, vai Ciltī ir radies kāds savāds mītu cikls, kur viņš un pārējais komandas kodols figurē kā kašķīgi dievi, varoņi-triksteri un briesmoņi. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, cik daudz paaudžu pagājis, kopš viņiem pēdējo reizi bijis īsts kontakts ar kādu, kas nav dzimis uz Gilgameša kopš...
Viņš jau gribēja jautāt, bet tad mozaīka sakrita pa vietām un viņš saprata, ka nejautās, ne tagad. Ne tagad, kad beidzot bija iedomājies par Leinu. Jo Leina noteikti bija mirusi ļoti, ļoti sen. Vai viņa beigās bija domājusi par Holstenu? Vai viņa bija ieradusies, lai ieskatītos viņa zārkā, aukstajā un stīvajā miegā, kurā gulēja viņš — apburtais princis, kam nekad nebija ļauts pie viņas atgriezties?
Alpašs nervozi ieklepojās, sajuzdams, kā pēkšņi mainījies Holstena garastāvoklis.
Klasicists sarauca pieri un ar žestu aizgaiņāja viņa raizes. “Pastāsti man par raidījumiem.”
Alpašs raižpilni pievērsās konsolei. Aparatūra izskatījās daudz cietusi — pēc kaut kā tāda, kas vairākkārt izjaukts un pēc tam salikts atpakaļ. Tās sānos bija kaut kāds simbols un ar krāsu uzpūsts stencils, kas izskatījās jauns. Holstens brīdi uz to blenza, līdz atšifrēja vārdus.
Neatvērt. Iekšā nav lietotājam noderīgu detaļu.
Viņš smējās, iedomādamies, ka saprot joku — drūmo humoru, kuru, kā viņš atcerējās, inženieri mēdza izmantot, kad bija novesti līdz pēdējam. Tomēr nekas Alpaša sejā neliecināja par to, ka viņš uztvertu to kā humoru vai ka paziņojums bija kaut kas vairāk par svētu Cilts simbolu.
Pēkšņi Holstens atkal jutās slikti un rūgti. Viņš jutās tā, kā droši vien jutās Kersts. Viņš bija tikai zudušās pagātnes daļa, kas centās atgūt gandrīz zaudētu nākotni.
“Tā ir daudz,” Alpašs skaidroja. “Tas ir konstants un vairākās frekvencēs. Mēs neko no tā nesaprotam. Nezinu, kas ir Avrana Kerna, bet domāju, ka kapteinim varētu būt taisnība. Tas izklausās pēc ārprāta. It kā planēta čukstētu pati sev.”
“Planēta?” Holstens pārjautāja.
“Mēs nesaņemam šos signālus tieši no satelīta, ciktāl man saprotams.” Tagad, kad Alpašs sāka runāt vairāk, Holstens dzirdēja viņa vārdos nepazīstamus ritmus un uzsvarus — nedaudz no Leinas, nedaudz no Gilgamtia automātiskajām sistēmām, nedaudz vēl kaut kā jauna. Acīmredzami tagad pastāvēja kuģa akcents.
Alpašs izvēlējās ciparu ekrānu, šķietami lai viņam kaut ko parādītu. “Šeit varat redzēt, ko varam pateikt par raidīto.” Holstens bija pieradis, ka Gi/gamešs iesaiņoja šādus datus formā, ko var saprast ari nezinātājs, bet Ciltij acīmredzami nebija nepieciešama šāda pieeja.
Redzot Holstena nesaprotošo skatienu, inženieris turpināja: “Mūsu ticamākais izskaidrojums ir, ka šie raidījumi tiek nosūtīti uz planētu, līdzīgi kā sākotnējā skaitļu sekvence, un tagad mēs notveram atbalsi. Tomēr tagad tie pilnīgi noteikti nāk pie mums no planētas.”
“Vai esat izmantojuši šim darbam kādus citus klasicistus no kravas? Jābūt taču dažiem studentiem vai...”
Alpašs izskatījās sērīgs. “Diemžēl nē. Mēs esam pārmeklējuši komandas sastāvu. Jau sākumā bija tikai daži. Jūs esat pēdējais.”
Holstens ilgu laiku uz viņu blenza, mēģinādams saprast, kādas ir šī fakta implikācijas: domājot par Zemes ilgo vēsturi pirms kritiena, pirms atnāca ledus. Viņa sabiedrībai bija bijusi tik saraustīta, neprecīza izpratne par priekšgājējiem, kuriem viņi mūždien centās mērkaķo-ties pakaļ — un vai tagad pat šīs rudimentārās zināšanas bija palikušas tikai viņa, veca vīra, smadzeņu saturā? Visa ši vēsture, un ja... kad es nomiršu...? Nešķita, ka Ķersta izdzīvotāju Ēdene kādam būs laiks apmeklēt vēstures stundas.
41 -1
Viņš nodrebēja — ne tādēļ, ka ierasti cilvēciski izjustu nāves bailes, bet tādēļ, ka juta, kā nekurienē gāžas milzīga, neredzama esība — neatgūstama un neaizvietojama. Viņš drūmi pievērsās ziņām, ko tagad viņam rādīja Alpašs.
Kādu laiku strādājis, Holstens beidzot atšifrēja ekrānu pietiekami, lai saprastu, cik patiešām daudz šo ierakstu bija — un tie droši vien bija tikai daļa no kopuma. Kādu spēlīti Kerna spēlē? Varbūt viņa tomēr beigās ir aizgājusi pa pieskari. Viņš atvēra vienu no tiem, bet tas nemaz nelīdzinājās pārējiem raidījumiem, ko atcerējās saņēmis no satelīta. Tomēr... Holstens juta, kā viņa smadzeņu ilgi nelietotās akadēmiskās daļas cenšas sasparoties un pievērsties darbam — tās redzēja sarežģītību, redzēja atkārtojumus. Viņš veica tik daudz analīzes un modelēšanas, cik konsole atļāva. Šis nebija statikas troksnis, bet tās nebija arī Vecās Impērijas ziņas, kuras pirms tam bija izmantojusi Kerna/Elīza. “Varbūt tas ir šifrēts,” viņš pie sevis prātoja.
“Tur ir arī otrs paveids,” Alpašs skaidroja. “Šāda ir lielākā daļa ierakstu, bet daži šķiet atšķirīgi. Paklausies.”
Holstens noklausījās izvēlēto ierakstu — vēl vienu impulsu sekvenci, kas šoreiz šķita līdzīgāka kaut kam, ko viņš uztvertu kā ziņu. “Bet tikai šis? Nekāda briesmu signāla? Nekādu skaitļu virkņu?”
“Šis — un tik daudz šī, cik vien vēlies,” Alpašs apstiprināja.
“Cik daudz laika mums ir, pirms... pirms viss sākas?”
“Vismaz trīsdesmit stundas.”
Holstens pamāja. “Vai es varu dabūt ko ēdamu?”
“Protams.”
“Tad atstāj mani ar šo te, un es paskatīšos, vai varu atrast tajā kaut ko noderīgu Ķerstām.” Alpašs sakustējās, lai ietu, un uz mirkli Holstens vēlējās viņu apturēt, uzdot to neatbildamo jautājumu, ko vēsturnieki nekad nejautā par saviem izpētes objektiem: Kā tas ir — būt tev? Jautājums, ko neviens nevar atbildēt, jo nevar izkāpt pietiekami tālu no saviem priekšstatu rāmjiem.