★
4>5
Ar zināmu Cilts palīdzību viņš iespēja Gilgameša sistēmā nomedīt vismaz daļu sava digitālā komplekta, kas ļāva sākt atšifrēt ziņas. Viņam radās sajūta, ka visā kuģī daudzi gan tur dzimušie, gan tagad pamodinātie saņēmās mirklim, uz ko bija vedušas viņu dzīves paaudzēm ilgi — un attiecīgi gadsimtu miegu ilgi. Viņš priecājās, ka ir ārpus tā visa. Šeit, laika zaudētajā pusē, klasicists Iiolstens Meisons bija laimīgs, ka varēja urbties cauri kaut kādiem nesaprotamiem sūtījumiem, nodoties veltīgiem jēgas meklējumiem. Viņš nebija Kersts. Viņš nebija arī Alpašs un viņējie. Vecs, es esmu vecs tik daudzējādā ziņā. Vecs un vēl arvien gana dzīvīgs, lai, pēc visa spriežot, pārdzīvotu pašu šķirsta kuģi.
Viņš saprata, ka no lielākās daļas ziņojumu viņš neko nesaprata. Tie bija vārgi, un viņš minēja, ka tie tiek izsūtīti no planētas visos virzienos, vienkārši izstarojot kosmosā.
Vai drīzāk — tie atstarojās no planētas. Nevis tika sūtīti, protams, tie netika sūtīti. Viņš samirkšķināja acis, juzdams neskaidru nepatiku. Tomēr, lai kas nebūtu to avots, tie bija pietiekami tāli no visa, ko viņš pazina, ka Holstens nevarēja būt drošs, ka tās bija ziņas, kas ietvertas jelkādā kodā vai valodā. Tikai tas, ka tām spītīgi piemita struktūra, pārliecināja Holstenu, ka tās nebija kaut kāda dabiska interference vai tikai baltais troksnis.
Tomēr pārējās — tās bija spēcīgākas, un Cilts veiktā nesenā analīze lika domāt, ka tās varētu pat būt mērķētas uz tuvojošos Gi/gamešu, it kā Kerna izmantotu planētu kā skaņas pastiprinātāju, lai izgāztu pār viņiem nesakarīgas ķengas. Vai arī uz viņiem kliedza pati planēta.
Vai arī planēta kliedza?
Holstens saberzēja acis. Viņš bija pārāk ilgi strādājis. Viņš jau sāka dreifēt prom no racionāliem skaidrojumiem.
Tomēr šie raidījumi — sākumā viņš domāja, ka tie ir tāda pati mur-dēšana kā pārējie, bet viņš bija savietojis tos ar dažiem veciem satelīta ziņojumu ierakstiem un centies ar tiem apieties līdzīgi, mainot kodējumu ar mēģinājumu un kļūdu metodi, līdz pēkšņi no baltā trokšņa bija izlēcis ziņojums. Tajā bija vārdi — vai viņš vismaz bija sevi apmānījis, liekot domāt, ka ir atšifrējis tajā vārdus. Impērijas C valodas vārdus, vēsturiskus vārdus, mirušajai valodai gūstot jaunu, mutējušu dzīvību.
Viņš atkal iedomājās par Alpaša akcentu. Šie ziņojumi šķita gandrīz tādi, it kā tur kāds runātu kādu šīs senās valodas barbarisku versiju, kodētu tieši tā, kā Kerna kodēja savus ziņojumus — tas bija pussabrucis vai attīstījies, vai vienkārši bojāts mēģinājums izmantot seno mēli.
Šis bija īsts darbs vēsturniekam — vienkārši urbties tekstā. Viņš gandrīz vai spēja aizmirst problēmas, kas māca viņus visus, un izlikties, ka viņš bija uz kāda milzīga atklājuma sliekšņa, kas kādam būs svarīgs. Ja nu tā nav tikai mirstoša datora ārprātīgā buldurēšana? Ja nu tas kaut ko nozīmē? Tomēr, ja tā bija Kerna, kas centās ar viņiem sarunāties, tad viņa acīmredzami bija zaudējusi lielāko daļu no tā, kas viņa bija — sie-viete/mašīna, ko Holstens atcerējās, nu ar grūtībām varēja izklausīties saprotama.
Tad ko viņa cenšas pateikt tagad?
Jo ilgāk Holstens klausījās skaidrākajos no šiem atšifrētajiem ziņojumiem — tiem, kas tika sūtīti tieši uz Gilgameša tuvošanās trajektoriju —, jo vairāk viņš juta, ka ar viņu kāds mēģina runāt pāri neiedomājami platai un vēl platākai saprašanās plaisai. Viņš varēja pat apmuļķot sevi, iedomājoties, ka šo frāžu sīkās drumslas apvienojas, veidojot kaut ko līdzīgu sakarīgai ziņai.
Netuvojieties. Mēs nevēlamies cīnīties. Griezieties atpakaļ.
Holstens blenza uz iegūto rezultātu. Vai es to tikai iztēlojos? Nekas no tā nebija skaidrs — raidījums bija sliktā stāvoklī, un nekas no tā nelīdzinājās Kernas agrākajai uzvedībai. Tomēr, jo vairāk viņš skatījās, jo pārliecinātāks kļuva, ka šī bija ziņa un ka tā bija paredzēta tieši viņiem. Viņus atkal brīdināja, lika turēties nost, it kā to darītu dučiem dažādu balsu. Pat tajās daļās, ko viņš nespēja atšķetināt, varēja izšķirt atsevišķus vārdus. Aizejiet. Miers. Vienatne. Nāve.
Viņš domāja, ko gan viņš varētu pateikt Ķerstām.
~k
Beigas viņš kādu laiku pagulēja, lai sakārtotu galvu, un tad aizvilkās līdz sakaru telpai, kur atrada kapteiņa vietnieku.
“Tu nāc pēdējā brīdi,” Kersts viņam teica. “Es pirms vairākām stundām nosūtīju dronus. Pēc maniem aprēķiniem, pēc divām stundām viņi varēs izdarīt, kas jādara —ja to vispār var paveikt.”
“Sadedzināt Kernu?”
“Tā gan, lai velns par stenderi.” Kersts blenza apkārtesošajos vēl strādājošajos ekrānos ar izmisīgu, baisu nojautu pilnu skatienu, kas runāja pretī vieglajam smīnam, ko viņš par visām varītēm centās uztiept savai sejai. “Nu tad, Holsten, spļauj ārā.”
“Nu, tā ir ziņa, un tā ir domāta mums — par to es esmu pietiekami pārliecināts.”
““Pietiekami pārliecināts”? Sūda akadēmiķi.” Bet pat šī frāze šķita gandrīz vai labsirdīga. “Tātad Kerna ir nolaidusies līdz bēbīša šļupstiem un grib, lai mēs ejam prom.”
“Es lielāko daļu no tā nevaru pārtulkot, bet tās daļas, kam ir kāda jēga, visas ir par šo tēmu,” Holstens piekrita. Patiesībā viņš nebija apmierināts ar saviem rezultātiem, it kā šajā pēdējā profesionālajā izaicinājumā savas karjeras gaitā viņš būtu pieļāvis kaut kādu studenta līmeņa kļūdu un izgāzies. Ziņojumi bija viņam priekšā, tāpat arī milzīgs daudzums materiāla salīdzināšanai, un viņš pastāvīgi jutās kā uz atklājuma sliekšņa, kas to visu padarītu kristālskaidru. Tomēr šis atklājums tā arī nebija noticis, un tagad vairs nebija laika atgriezties pie uzdevuma. Viņš juta, ka ir sevi pārāk ierobežojis, pievēršoties tikai tam, kā visu darīja Vecā Impērija — tāpat kā to vienmēr bija darījuši visi. Ja viņš būtu piegājis šiem raidījumiem ar atvērtāku prātu, nevis mēģinājis tos pārveidot Kernas iepriekšējo darbu garā, ko tad viņš būtu atradis?
“Nu, sūds ar viņu,” Kersts izteica savu profesionālo viedokli. “Mēs nekur projām neiesim. Mums vairs nav šādas iespējas. Pie tā viss atduras — kā jau vienmēr bija domājams. Ne tā?”
“Tā gan,” Holstens truli atbildēja. “Vai mēs kaut ko jau saņemam no droniem?”
“Mēs negribam, lai viņi kaut ko raida, pirms nav gana tuvu, lai ķertos pie darba,” Kersts teica. “Tici man, es atceros, ko tā sūda Kerna var izdarīt. Tu nebiji tajā atspolē, kad viņa vienkārši pārņēma visu — atceries?
Vienkārši dreifējām kosmosā ar dzīvības nodrošinājumu un viss, kamēr viņa izprātoja, ko grib ar mums iesākt. Tici man, tas nepavisam nebija forši.”
“Un tomēr viņa ļāva jums nolaisties un mūs savākt,” Holstens atminējās. Viņš iedomājās, ka Kersts viņam varētu atbildēt nikni, apsūdzēt viņu vājumā, bet drošībnieku bosa sejā iezagās nopietna izteiksme.
“Es zinu,” viņš atzina. “Un, ja es domātu, ka būtu kaut mazākā iespēja... Bet viņa neļaus mums nolaisties uz tās planētas, Holsten. Mēs to izmēģinājām — vēlreiz un vēl. Viņa tur sēdēs uz vienīgās iespējas cilvēku sugai un ļaus mums visiem nomirt kosmosā.”
Holstens pamāja. Viņa prātu nepameta šī planēta, kas draudīgi čukstēja, lai viņi iet prom. “Vai es varu nosūtīt ziņu no kuģa? Tas varētu pat novērst viņas uzmanību no droniem... Nezinu.”
“Nē. No mūsu puses — pilnīgs klusums. Ja viņa ir tik traka, ka nav mūs ievērojusi, es negribu, lai tu viņai dod mājienu.”