Kersts nespēja palikt mierā. Viņš sazinājās ar saviem vietniekiem drošībnieku vidū, viņš sazinājās ar Cilts vecākajiem biedriem — vai virsaišiem? Viņš dīdījās un staigāja apkārt, un centās iegūt ziņas par dronu gaitu pasīvā veidā, neriskējot ar to, ka to pamanīs Kerna.
“Tu tiešām domā, ka viņa neredzēs tos tuvojamies?” Holstens iebilda.
“Kas zina? Viņa ir veca, Holsten, pa īstam veca — daudzkārt vecāka par mums. Viņa jau agrāk bija traka. Varbūt tagad viņa ir pilnīgi sajukusi prātā. Es nedošu viņai vairāk iespēju nekā nepieciešams. Mums ir tikai viena iespēja, pirms viss kļūs atkarīgs no paša Gila. Burtiski viens šāviens. Nopietni, tu zini, cik daudz enerģijas nepieciešams normālam lāzeram? Un, tici man, šie ir mūsu vislabāk funkcionējošie droni — salāpīti kā sūds no visām detaļām, ko varējām atrast.” Viņš sažņaudza dūres, cīnīdamies pret savas atbildības slogu. “Viss jūk ārā, Holsten. Mums ir jānokļūst uz tās planētas. Kuģis mirst. Tā stulbā Gaijena mēness bāze — tā gāja bojā. Zeme...”
“Es zinu.” Holstens mēģināja atrast kādu mierinājumu, bet, godīgi sakot, tā uzreiz nespēja neko iedomāties.
“Bos,” ierunājās kāds no Cilts, “ienākošas ziņas no droniem. Viņi tuvojas planētai, ir gatavi darbībai.”
“Beidzot!” Kersts gandrīz vai iekliedzās un paskatījās apkārt. “Kurš ekrāns ir labākais? Kurš strādā?”
Četri ekrāni iedegās ar jauniem attēliem — viens iemidžinājās un izbeidzās, bet pārējie trīs noturējās. Viņi redzēja pazīstamo zaļo lodi: izsapņoto, apsolīto zemi. Droni sekoja iezīmētajai trajektorijai uz satelīta orbītas ceļu, tie traucās, lai stātos tam ceļā un to iznīcinātu. Tiem bija vienalga, ko tie redz, — atšķirībā no cilvēku acīm, kas tagad skatījās ar to lēcu starpniecību.
Ķersta žoklis atkārās. Šajā brīdī šķita, ka viņu atstājusi pat spēja lādēties. Viņš taustījās atpakaļ pēc sēdekļa un tad smagi atkrita tajā. Visi sakaru telpā bija pārtraukuši darbu un skatījās ekrānā — uz to, kas bija nodarīts viņu paradīzei.
Kernas satelīts nebija vienīgais planētas sargs.
Ap planētas vidu, resnā gredzenā apvīta ap tās ekvatoru, bija plata lente ar samudžinātām līnijām, pavedieniem un mezgliem — tie nebija satelīti, tas bija orbītā esošs tīkls. Savstarpēji savienots, tas bez pārtraukuma turpinājās ap visu planētu. Saules gaismā tas spilgti uzliesmoja, atvēra zaļas lapiņas pret sistēmas sauli. Tajā bija tūkstošiem neregulāri izvietotu mezglu, kuru savienojošās līnijas bija izvilktas stingrās taisnēs un asos leņķos. Tur notika pastāvīga, rosīga aktivitāte.
Tas bija tīkls. Bija tā, it kā kaut kādas neiedomājamas šausmas būtu sākušas ietīt planētu kūniņā, pirms izsūkt to sausu. Tas bija viens milzīgs tīkls ar stacionāru orbītu ap planētu, un Kernas metāla mājas bija tikai viens punkts tās neskaitāmo savienojumu sarežģītībā.
Holstens domāja par tiem tūkstošiem, tūkstošiem ziņu no Kernas pasaules — bet ne no pašas Kernas. Viņš domāja par naidpilnajiem čukstiem, kas teica Gilgamdam, lai tas izdara neiespējamo — pagriežas un dodas atpakaļ. Atmetiet visas cerības, jūs, kas ienākat...
Droni patlaban šāvās uz priekšu, vēl arvien meklēdami Kernas satelītu, jo viņu programmatūra kaut kā nebija viņus sagatavojusi kam šādam.
“Zirnekļi...” lēni teica Kersts. Viņa skatiens klīda apkārt, izmisīgi meklēdams idejas. “Tas nav iespējams.” Viņa balsī skanēja lūgums.
Holstens tikai blenza uz šo milzīgo slazdu, kas izlikts ap planētu, un ar katru dronu nolidoto sekundi ieraugot arvien vairāk detaļu. Viņš redzēja, kā pa to kaut kas kustas, šaudās šurpu turpu. Viņš redzēja, kā no tā kosmosā ietiecas gari pavedieni, kā izsalkuši pēc jauniem upuriem. Viņam šķita, ka redz citus pavedienus, kas tiecas lejup uz planētu. Viņa ādai pārskrēja tirpas, un viņš atcerējās īso brītiņu, ko pavadīja uz planētas — dumpinieku nāves.
“Nē,” neskanīgi teica Kersts, un vēlreiz: “Nē. Tā ir mūsu. Tā ir mūsu. Mums to vajag. Man vienalga, ko, dirsā, tie mūdži ir ar to izdarījuši. Mums nav citas vietas, kurp iet.”
“Ko tu darīsi?” Holstens vārgi jautāja.
“Mēs cīnīsimies,” Kersts paziņoja, un līdz ar šiem vārdiem viņa balsī atgriezās mērķtiecība. “Mēs cīnīsimies pret Kernu, un mēs cīnīsimies pret... to. Mēs dodamies mājās, vai dzirdat? Tās tagad ir mājas. Tās ir vienīgās mājas, kas mums jebkad būs. Un, ja vajadzēs, mēs to visu sūdu izstumsim no orbītas, lai tikai dabūtu to sev. Mēs viņus izsvēpēsim. Mēs viņus visus izsvēpēsim. Kas cits mums atliek?”
Kersts saberzēja seju. Noņēmis rokas, viņš šķita savāktāks. “Labi, mums vajag šeit pieslēgt vairāk prātu. Alpaš, ir laiks.”
Inženieris pamāja.
“Laiks kam?” noprasīja Holstens.
“Laiks pamodināt Leinu,” atbildēja Kersts.
7.2. Kāds rupjš zvērs
Tālu aiz fiziskajām antenām, ar kurām tie bija apjozuši savu planētu, zirnekļi ir novijuši plašāku tiklu. Biotehnoloģiski receptori kosmosa aukstumā uztver radio signālus, gaida atbildi bezskaņas saucieniem tukšumā un sniedzas pēc izmaiņām gravitācijā un elektromagnētiskajā spektrā — trīsām pavedienos, kas beidzot ļaus viņiem uzzināt, kad viņu uzgaidāmajā telpā ir ieradušies viesi.
Viņi ir paaudzēm ilgi gatavojušies šai dienai. Tā darījusi visa planēta— kopš mirkļa, kad viņi beidzot pārmeta tiltu tai plaisai starp viņiem un Dievi, ļaujot ar naga galiņu pieskarties dievišķajam pirkstam. Visa civilizācija ir vienojusies vienam mērķim, un šis mērķis ir izdzīvošana.
Ziņnese ir ilgu laiku centusies viņus sagatavot, izveidot viņus pēc Sava ģīmja un līdzības, sniegt tiem ieročus, kurus, Viņasprāt, tiem vajadzēja, lai varētu cīnīties pretī. Tikai tad, kad Viņa beidza pret tiem izturēties kā pret bērniem — kā mērkaķiem —, Viņa spēja izdarīt to, ko varbūt viņai vajadzēja darīt jau no paša sākuma: izstāstīt viņiem problēmu pēc būtības, ļaut tiem atrast risinājumu, kas bija sasniedzams viņu prātiem un viņu tehnoloģijai.
Viens labums no tā, ka Dieve beidza būt neizdibināma, ir tas, ka visa pasaule ir atradusi līdz šim nepazītu vienotību. Nekas nekoncentrē kolektīvu prātu tik izlēmīgi kā pilnīgas iznīcības draudi. Ziņnese neskopojās ar brīdinājumiem, ka, ja Gilgamešs atgriezīsies un nesagaidīs pretestību, neko citu zirnekļi sagaidīt nevar. Viņa bija savākusi kopā fragmentārās atmiņas par savas sugas vēsturi un atradusi vienīgi augošu iznīcināšanu: kā viņas suga iznīcināja Zemes faunu, kā viņi vērsās paši pret saviem jaunākajiem brāļiem un, kad vairs nebija citu pienācīgu pretinieku, uzklupa
paši sev. Cilvēki nepieļauj sāncensību, Viņa tiem ir skaidrojusi — pat ne tad, ja tas ir viņu pašu atspulgs.
Tā nu paaudzēm ilgi zirnekļu pilsētu politiskā savienība, izmantojot visus iespējamos rīkus, ir strādājusi, lai izveidotu šo milzīgo celtni orbītā. Viņi ar izmisīgu dedzību ir iegājuši kosmosa ērā.
Un Bianka skatās augšup uz tumstošajām debesīm, uz neredzamo, filigrāno Lielās Zvaigžņu Ligzdas, orbitālās pilsētas, vijumu, un zina, ka viņai labāk patiktu, ja tas nebūtu noticis viņas mūža laikā.
Nāk ienaidnieks.
Viņa nekad nav redzējusi šo ienaidnieku, bet zina, kā tas izskatās. Viņa ir atradusi senas Sapratnes, kas saglabātas gadsimtu gaitā — tās sniedzas līdz laikam, kad viņas sugai draudēja iznīcība no daudz labāk saprotama ienaidnieka žokļiem. Jo, iekarojot skudru superkoloniju, Biankas suga satika to, ko tagad viņa pazīst kā cilvēci. Tolaik pasaulē bija ieradušies milži.
Tagad viņa redz—cauri senas sences sen mirušajām acīm — sagūstīto briesmoni, kas bija nokritis no debesīm — ne no Ziņneses, kā tolaik ticēja, bet no šī drauda, kas tuvojās viņiem. Tolaik viņi vēl nezināja, ka tas ir beigu vēstnesis.