Poršija vēl arvien ir izsalkusi — rasa rada tikai sāta sajūtu, pabaro, bet nesniedz apmierinājumu, ko rada īsts medījums. Viņai ir grūti šeit tupēt, zinot, ka laputis — un tēviņš — atrodas tepat tuvumā, bet Poršija spēj būt pietiekami tālredzīga, lai saprastu, ka, ja viņa tos apēstu tagad, tad ciestu ilgtermiņa plāni. Viņas dzimtas specialitāte ir tālākas nākotnes plānošana.
Un arī skatīšanās pagātnē. Tagad viņa ir nometusies pie telts — viņu pagaidu nometnes — ieejas, bet Bianka un tēviņš piespiedušies viņai blakus, lai saglabātu siltumu. Viņa pa spraugām lapotnē veras gaismās, kas mirdz nakts debesīs. Viņas ļaudis pazīst šīs gaismas, tie redz gaismu ceļus un rakstus un saprot, ka arī gaismiņas kustas. Poršija saprot, ka gaismu ceļojums nakts debesīs ir pietiekami paredzams, lai varētu to izmantot viņu pašu ceļojuma navigācijai. Bet viena gaismiņa ir citāda. Tā neceļo pāri debesīm lēni un visa gada garumā — tā joņo garām, tāda pati ceļotāja kā Poršija. Nu zirnekliene paskatās uz augšu un redz, kā pāri galvai traucas sīks atstarotas gaismas zibsnis, vientuļa, kustīga dzirkstele milzīgajā tumsā, un viņa sajūt radniecību ar šo gaismiņu, piešķirot riņķojošajam punktiņam tik daudz arahnomorfas personības, cik vien spēj iztēloties.
2.3. Enigmas variācijas
Šoreiz no morga bija pamodināts viss komandas kodols — Hol-stens ir gandrīz vai pēdējais, viņš ieradās, drebēdams un streipuļodams uz nejūtīgām pēdām. Tomēr viņš izskatījās labāk nekā daudzi citi. Viņa nelielā izklaide — tikai daži personiskas baudas mirkļi pirms vairāk nekā gadsimta — bija mazinājuši spriedzi. Lielākā daļa no cilvēkiem, uz kuriem viņš skatījās, iepriekšējo reizi bija atvēruši acis tad, kad Gilgame'ss bija vienā saules sistēmā ar Zemes sagrauto karkasu.
Visi bija saspiedušies sapulču telpā — pelēkām sejām, noskūtām galvām; daži izskatījās izģinduši, citi — uztūkuši. Dažiem uz ādas bija manāmi blāvi plankumi: acīmredzot tas bija kāds miega blakusefekts, par kuru Holstenam nebija ne mazākās nojēgas.
Viņš redzēja Gaijenu — šķietami daudz ilgāk nomodā nekā jebkuru citu klātesošo — un nosprieda, ka misijas kapteinis ir licis pamodināt sevi agrāk, lai varētu strauji un spoži dominēt zombiju pilnā telpā.
Holstens pārskaitīja nodaļas: vadība, inženierija, zinātne un, šķiet, ari visi drošībnieki. Viņš mēģināja notvert Leinas skatienu, bet viņa uzmeta Holstenam tikai īsu mirkli, un nekas viņas uzvedībā neliecināja par pirms gadsimta piedzīvoto intīmo brīdi.
“Labi,” tagad, kad pēdējie nācēji bija iekļuvuši telpā, Gaijena asais tonis pievērsa visu uzmanību. “Te nu mēs esam. Mēs esam zaudējuši piecus procentus kravas, un, saskaņā ar inženieru datiem, sistēma nolietojusies par kādiem trim procentiem. Uzskatu, ka šis ir izcilākais cilvēces gara un gribasspēka apliecinājums, kas piedzīvots visā vēstures gaitā. Jums visiem būtu jābūt lepniem par to, ko esam sasnieguši.” Viņa tonis nepavisam nebija apsveicošs, drīzāk kareivīgs, un skaidrs, ka bija jāseko turpinājumam. “Bet īstais darbs vēl tikai sākas. Mēs esam atlidojuši, un, kā jūs visi zināt, šai vajadzētu būt sistēmai, kuru iekarojusi Vecās Impērijas kosmiskā flote. Mēs nospraudām kursu uz šejieni, jo šīs bija tuvākās koordinātes ārpus Saules sistēmas, kur mēs varējām cerēt atrast apdzīvojamu zemi un varbūt pat atgūstamu tehnoloģiju. Jūs visi zināt, kāds ir plāns: mums ir viņu zvaigžņu kartes, un ir arī citas vietas samērā tuvu no šejienes — tikai mazs lēciens salīdzinājumā ar attālumu, kuru jau esam pieveikuši bez negadījumiem.”
Vai drīzāk ar pieciem procentiem negadījumu, Holstens nodomāja, bet nepateica skaļi. Arī Gaijena ticība tam, cik nozīmīga ir Impērijas klātbūtne šajā sistēmā, no klasicista skatupunkta šķita stipri vien pārspīlēta — un turklāt “Vecā Impērija” bija tik tracinoši neprecīzs termins. Lielākā daļa no pārējiem izskatījās pārāk agri pamodināti, lai spētu domāt par jel kādiem zemtekstiem. Viņš vēlreiz pameta acis uz Leinu, bet viņa šķita pilnībā koncentrējusies uz kapteiņa runu.
“Lielākā daļa no jums nezina, ka Gilgamešs šurpceļā ir pārtvēris ziņas, kas plūst no sistēmas — signālu, kas identificēts kā automātisks briesmu bāksignāls. Tātad šeit ir funkcionējoša tehnoloģija.” Gaijens turpināja runāt, pirms kāds paguva iestarpināt jautājumu. “Tādēļ Gilgamešs ir nospraudis lidojuma kursu, kas ļaus mums samazināt ātrumu zvaigznes tuvumā, tā, lai mēs pēc lidojuma garām zvaigznei pārvietotos pietiekami lēni un varētu ar saprātīgu ātrumu pietuvoties signāla avotam — šai planētai.”
Nu publika sāka pamosties, un uzvirmoja jautājumi — murdoņa, ko Gaijens apklusināja ar rokas kustību. “Tieši tā. Planēta ir pareizajā attālumā no saules — gluži kā solīts. Ir pagājuši desmittūkstoš gadi, bet kosmosam tas neko nenozīmē. Tā tur ir, un Vecā Impērija atstājusi uz tās dāvaniņu mums. Tā var būt gan kaut kas labs, gan kaut kas slikts. Mums būs jābūt piesardzīgiem. Vienkārši ziniet: signāls nenāk no pašas planētas, bet no tāda kā satelīta — varbūt tā ir tikai boja, varbūt kas vairāk. Mēs centīsimies atvērt saziņas kanālu, bet neko nevaram garantēt.”
“Un planēta?” kāds jautāja. Gaijens deva vārdu Rēnai Vitas, zinātnieku komandas vadītājai.
“Mums negribētos šobrīd teikt neko konkrētu,” teica slaidā sieviete — viņa arī acīmredzami vai nu labu laiku bija nomodā, vai arī pēc dabas bija nesatricināma. “Analīze, ko šurpceļā veica Gilgamešs, liek domāt par kaut ko tikai nedaudz mazāku par Zemi un līdzīgā attālumā no zvaigznes kā Zeme, ar nepieciešamajiem elementiem: skābekli, oglekli, ūdeni, minerāliem...”
“Tad kāpēc negribētos? Kāpēc neteikt konkrēti?” Holstens ievēroja runātāju — tas bija milzīgais Kersts, drošības daļas vadītājs. Viņa zods un vaigi bija sarkani, jēli un briesmīgi lobījās, un Holstens pēkšņi atminējās, ka Kersts bija atteicies noskūt bārdu pirms gulšanās dzīvības apturēšanas kriokamerā. Nu lielais vīrs par to maksāja.
Atceros, kā viņš par to strīdējās ar inženieriem, Holstens domāja. Tam vajadzēja likties kā dažu dienu senai pagātnei — ja ņemtu vērā tikai Hol-stena personisko nomoda laiku —, bet, kā jau viņš bija novērojis iepriekšējā nomoda reizē, ar apturēšanas režīmu kaut kas nebija lāgā. Skaidrs, Holstens nejuta tos gadsimtus, kas bija pagājuši, kopš viņi pameta Zemi, bet kaut kas viņa prātā atzina, ka šis laiks ir zudis: tā bija baisas, plašas tukšaines sajūta, iztēles šķīstītava. Viņš negribēja pat domāt par atgriešanos kamerā.
“Godīgu atbildi — kāpēc?” Vitas attrauca. “Jo tas izskatās pārāk labi, lai būtu patiesība. Es gribu pārkalibrēt mēraparātus. Šī planēta pārāk izskatās pēc Zemes, lai būtu ticama.”
Holstens paskatījās apkārt uz saskābušajiem ģīmjiem un pacēla roku. “Bet protams, ka tā ir kā Zeme,” viņš izdabūja. Skatieni, kas viņam pievērsās, neradīja vēlmi turpināt: daļa seju bija savilktas vieglā netīksmē, daudz vairāk — klajā nepatikā. Ko tas sasodītais klasicisls sagribējis? Jau tagad iztvīcis pēc uzmanības?
“Šis ir teraformēšanas projekts,” Holstens skaidroja. “Ja tas līdzinās Zemei, tātad vienkārši ir pabeigts — vai gandrīz pabeigts.”