“Nav nekādu pierādījumu, ka senie cilvēki tiešām nodarbojās ar teraformēšanu,” Vitas atbildēja tonī, kas jūtami lika viņam aizvērties.
Aiziesim uz arhīviem — tas ir pierakstīts simtiem reižu. Bet Holstens tikai paraustīja plecus, apzinādamies, ka tā visa ir izrāde. “Pierādījums ir” viņš norādīja. “Tas ir tur. Mēs turp lidojam.”
“Labi!” Gaijens sasita plaukstas, iespējams, aizkaitināts par to, ka veselas divas minūtes no vietas nav klausījies pats savā balsī. “Katram no jums ir dots uzdevums, tā ka ejiet un darieties. Vitas, pārbaudi savus mēraparātus kā piedāvāji. Es vēlos tuvojoties veikt pilnu planētas un tās satelīta apskati. Leina, paturi acīs kuģa sistēmas, kad tuvosimies zvaigznes gravitācijas akai — Gils jau labu laiku ir lidojis taisnā līnijā bez citiem manevriem. Kerst, atgādini savējiem, kā darbojas viņu uzkabe, ja nu gadījumā jūs būsiet nepieciešami. Meison, tu kopā ar manējiem sekosi līdzi signālam. Ja tur ir kaut kas aktīvs, kas var mums atbildēt, es gribu to zināt.”
*
Pēc vairākām stundām Holstens bija teju vai pēdējais komunikāciju telpā palikušais — viņa akadēmiskā uzcītība un pacietība bija pārspējusi lielāko daļu Gaijena padoto. Ausī skanēja statiskās elektrības izkropļots signāls — tajā pulsēja tas pats vienkāršais ziņojums. Tagad, kad viņi vairs nebija ārpus šīs saules sistēmas, tas bija skaidrāks, bet neko vairāk tā arī nepateica. Viņš bija regulāri sūtījis atbildes, cenšoties izraisīt jaunu reakciju — tā bija sarežģīta akadēmiska spēlīte, kur viņš veidoja formālus ziņojumus Impērijas C valodā, cerēdams, ka izklausīsies pēc kā tāda, ko signālraķete gaidīja.
Holstens sajuta sev aiz muguras pēkšņu kustību un satrūkās — Leina bija iegāzusies blakusesošajā sēdeklī.
“Kā iet inženiertelpā?” viņš jautāja, izņēmis austiņu.
“Mums nebūtu jānodarbojas ar cilvēkrcsursu vadību,” Leina norūca. “Mums ir jāatkausē kādi piecsimt zārki no kravas telpas, lai varētu tos salabot. Tad mums jāsaka piecsimt tikko uzmodinātiem kolonistiem, ka viņiem tūlīt pat jādodas atpakaļ saldētavā. Bija jāizsauc drošībnieki. Pretīgi. Nu, tad tu esi sapratis, ko tas īsti saka? Kas sūta signālu?”
Holstens papurināja galvu. “Tas tā nav. Nu, labi, ir. Tas ir briesmu bāksignāls. Tas lūdz palīdzību, bet nenorāda neko konkrētu. Šis ir standarta signāls, ko Vecā Impērija izmantoja šādam mērķim — tam ir jabflt skaidram, steidzamam un nepārprotamam. Pieņemot, ka piederi kultūrai, kas to radījusi. Es to pazīstu tikai tādēļ, ka mūsu pirmie kosmosa ceļotāji bija spējuši atjaunot šo to no Zemes orbītā atrodamā un no satura saprast tā funkcionalitāti.”
“Tad saki tam “Sveiks”. Dod ziņu, ka esam to sadzirdējuši.”
Holstens, kā jau aizkaitinātam akadēmiķim pienākas, strauji ievilka elpu, lai sāktu pedantisku “Tas nav...”, bet tad ievēroja Lcinas grimasi un pārdomāja. “Tā ir automātiska sistēma. Tā gaida atpazīstamu atbildi. Tā nelīdzinās mūsu kādreizējiem uztvērējiem ārpus Saules sistēmas, kas meklēja jebkādu sistemātisku signālu. Un pat tic... Mani tie nekad nav pārliecinājuši — pati ideja, ka mēs noteikti spētu pazīt citplanētiešu sūtītu ziņojumu. Šī doma ir pārāk iesakņota mūsu pieņēmumā, ka citplanētieši kaut kādā veidā būtu līdzīgi mums. Tas ir... tu saproti kultūru atšķirību konceptu?”
“Nelasi man lekciju, večuk.”
“Tas... Vai tu vari izbeigt? Cik gadus es esmu vecāks par tevi — septiņus? Astoņus?”
“Tu tik un tā esi vecākais cilvēks pasaulē.”
To dzirdot, Holstens pēkšņi apjauta, ka patiešām nezina, kādas ir viņu abu attiecības. Varbūt toreiz, es biju tikai pēdējais vīrietis pasaulē. Vai vismaz es un Gaijens. Acīmredzot tagad tam vairs nav nozīmes.
“Nu, labi, bet cik ilgi tu esi bijusi nomodā, pirms viņi pamodināja mani?” viņš kūdīja. “Turpini vien strādāt tādā garā, un tu drīz vien mani panāksi, ne tā?”
Leinai nebija uz to gatavas atbildes, un, paskatījies uz viņu, Holstens ievēroja, cik gara un domīga ir kļuvusi viņas seja. Ne jau nu tā būtu jāvada civilizācija, viņš nodomāja. Bet, protams, mēs neesam īsta civilizācija — vairs ne. Mēs esam civilizācija ceļojumā, mēs gaidām, kad radīsimies kaut kur citur. Varbūt šeit. Mēs esam pēdējā vecās Zemes šķēlīte.
Klusums starp viņiem ievilkās, un viņš atklāja, ka nezina, kā to pārtraukt — līdz Leina strauji saslējās krēslā un teica: “Tad tā, kultūru atšķirības. Parunāsim par to.”
Viņš bija dziļi pateicīgs par šo glābšanas riņķi. “Tātad es zinu, ka tas ir briesmu bāksignāls, bet tas patiešām ir tikai tāpēc, ka mēs esam iepriekš saskārušies ar Impērijas tehnoloģiju un mums ir pietiekami plašs konteksts, lai varētu veikt pieņēmumus — no kuriem daži var pat būt aplami. Šī nav citplanētu civilizācija — tie esam mēs, mūsu senči. Un nav teikts, ka viņi savukārt sapratīs mūsu signālus. Pastāv mīts, ka attīstītas kultūras varētu būt tik izcili kosmopolītiskas, ka varētu bez grūtībām parunāties ar zemākstāvošajiem, vai ne? Bet Impērija nekad nebija paredzējusi, ka tehnoloģijai būtu jābūt savietojamai ar primitīvām kultūrām, kas sekotu pēc tās — tas ir, mums. Kādēļ gan? Kā visi, viņi plānoja sarunāties tikai savā starpā. Tā nu es saku: “Sveiki, te mēs esam,” bet es nezinu, kādus protokolus un kodus viņu sistēma sagaida no glābēja, kura ierašanās bija plānota — lai arī pirms cik gadu tūkstošiem tas nebūtu bijis. Viņi mūs pat nedzird. Mēs viņiem esam tikai fona troksnis.”
Viņa paraustīja plecus. “Un tālāk? Mēs aizlidojam uz turieni, iedodam Ķerstām lodāmuru un liekam viņam to atvērt?”
Holstens stīvi skatījās uz Leinu. “Tu esi aizmirsusi, cik daudzi cilvēki sākotnējos kosmosa izpētes gados gāja bojā, cenšoties tikt klāt pie Impērijas tehnoloģijas. Pat tad, kad viņu sistēmas bija iznīdētas ar elektromagnētiskā pulsa ieročiem, tik un tā vrakos palika daudz iespēju mūs novākt.”
Leina vēlreiz gurdi pacēla plecus — nogurusi sieviete uz spēku izsīkuma robežas. “Varbūt tu esi aizmirsis, cik ļoti man nepatīk Kersts.”
Vai es to esmu aizmirsis? Vai es to jebkad esmu zinājis? Viņam sareiba galva, domājot, ka varbūt viņš to kādreiz ir zinājis, bet tādā gadījumā šī informācija ir nemanīti izkritusi viņam no prāta ilgajā, aukstajā dzīvības procesu apturēšanas miegā. Un tas patiešām ir bijis vesels laikmets — cilvēces vēsturē bija noteikti periodi, kas bija ilguši īsāku laiku. Viņš ievēroja, ka ir pieķēries pie konsoles, it kā jebkurā mirklī Gilgameša bremzēšanas radītā ilūzija par gravitāciju varētu pazust un viņš varētu vienkārši aizslīdēt prom nejaušā virzienā, pazaudējis jebkādu saikni ar pasauli. Sie ir visi cilvēki pasaulē, viņš iztēlojās telpu, kas pilna ar teju vai svešiem cilvēkiem, kurus viņam nebija iespējas iepazīt, pirms viņus ieslēdza zārkā. Šī ir dzīve un sabiedrība, un cilvēcisks kontakts — no šī brīža līdz mūžībai.
Šķita, ka tagad bija pienākusi Leinas kārta uztvert klusumu kā neveiklu, bet viņa bija praktiski noskaņota sieviete. Viņa vienkārši piecēlās un devās, asi atraujot roku, uz kuras Holstens mēģināja uzlikt plaukstu.
“Pagaidi.” Viņš nebija gribējis, lai tas tik ļoti izklausās pēc lūguma. “Tu esi šeit — un man vajag tavu palīdzību.”
“Ar ko?”
“Palīdzi man ar šo signālu — šo briesmu signālu. Tam allaž pa vidu ir daudz trokšņa, bet es domāju... Iespējams, ka patiesībā tas ir otrs signāls tuvā frekvencē, kas sajaucas ar pirmo. Paskaties.” Viņš pārsūtīja vairākus analīzes dokumentus uz Leinas ekrānu. “Vai tu vari to attīrīt — kompensēt signālu, lai saprastu, vai tas ir troksnis vai vismaz... kaut kas? Manas iespējas izmēģināt kaut ko citu tūlīt būs izsmeltas.”