Šķita, ka Leina jūtas atvieglota, dzirdot, cik šis lūgums ir saprātīgs. Viņa apsēdās krēslā, un tuvāko stundu abi klusēdami strādāja blakus — viņa darbojās ar savu jauno uzdevumu, viņš sūtīja arvien izmisīgākus jautājumus uz satelīta pusi, un neviens no tiem neizprovocēja nekādu atbildi. Beidzot viņš juta, ka tikpat labi varētu sūtīt uz turieni simbolu savārstījumu, tāpat nekādas jēgas nebija.
Tad no Leinas puses atskanēja: “Meison?” un viņas balsī skanēja jauns tonis.
“Mm?”
“Tev bija taisnība. Tas ir otrs signāls.” Pauze. “Bet mēs to nesaņemam no satelīta.”
Viņš gaidīja, vērodams, kā Leinas pirksti kustas pa paneli, pārbaudot un vēlreiz pārbaudot datus.
“Tas nāk no planētas.”
“Sasodīts! Tu to nopietni?” Tad viņš piespieda roku pie mutes. “Piedod. Ne jau ar tādiem izteicieniem man vajadzētu sveikt šī mirkļa dižumu un tā tālāk, bet...”
“Nē, nē, šis tiešām ir sasodīta vērts brīdis.”
“Tas ir briesmu signāls? Vai tas atkārtojas?”
“Tas nelīdzinās tavam signālam. Daudz sarežģītāks. Tai ir jābūt īstai, dzīvai runai. Tas neatkārtojas...”
Kādu mirkli Holstens juta, kā viņu spārno cerības, nospriegojot gaisu ar nezināmu nākotnes potenciālu, bet tad viņa nošņācās: “Dirsā.”
“Kas?”
“Nē, tas atkārtojas. Tas ir garāks un sarežģītāks nekā tavs briesmu signāls, bet šī te sekvence atkārtojas.” Rokas atkal sakustējās pār paneli. “Un tas ir... Mēs...” Viņas kaulainie pleci sašļuka. “Tas ir... Man šķiet, ka tā ir atbalss.”
“Kā, lūdzu?”
“Manuprāt, šis otrs signāls atstarojas no planētas. Es... Nu, visticamākā hipotēze: satelīts sūta signālu uz planētu, un mēs uztveram tā atbalsi. Nolādēts, piedod. Es tiešām domāju...”
“Leina, tu esi par to droša?”
Viņa pacēla uzaci un paskatījās uz Meisonu, kurš nedalīja viņas izmisumu. “Kas ir?”
“Satelīts komunicē ar planētu,” viņš uzvedināja. “Tā nav tikai briesmu signāla atbalss — tas ir kaut kas garāks. Planētai tiek sūtīta cita ziņa nekā pārējam kosmosam.”
“Bet tas vienkārši iet uz riņķi, tāpat kā...” Viņa pieklusa. “Tu domā, ka tur lejā kāds ir?”
“Kas to lai zina?”
“Bet viņi nesūta signālu.”
“Kas to lai zina? Tā ir teraformēta planēta — lai ko arī Vitas neteiktu. Tā ir radīta apdzīvošanai. Un pat ja satelīts tagad nav nekas cits kā sauciens pēc palīdzības, ja viņi iesēja uz šīs planētas cilvēces sēklu... Varbūt viņi ir mežoņi. Varbūt viņiem nav tehnoloģijas, lai saņemtu vai pārraidītu signālu, bet viņi varbūt vēl ir tur... Pasaulē, kas radīta tieši tam, lai uz tās dzīvotu cilvēki.”
Viņa strauji piecēlās. “Eju meklēt Gaijenu.”
Mirkli Holstens vērās uz Leinu, domādams — Nopietni? Tas bija pirmais, par ko tu iedomājies? Bet viņš rezignēti pamāja, un viņa bija prom, atstājusi I lolstenu klausāmies jaunatklātajā ziņā starp satelītu un planētu, mēģinot saprast, ko tā nozīmē.
Viņam par lielu pārsteigumu, saprašanai nebija nepieciešams daudz
laika.
*
“Tas ir — kas?” Gaijcns pārprasīja. Jaunumi bija pievilinājuši ne vien kapteini, bet lielāko daļu no komandas kodola.
“Virkne matemātikas uzdevumu,” Holstens viņiem visiem paskaidroja. “Es patērēju tik daudz laika, lai to saprastu, jo biju gaidījis kaut ko... sarežģītāku, kaut ko informatīvu. Bet tā ir tikai matemātika.”
“Turklāt savāda matemātika,” Leina komentēja, caurskatot trans-kriptu. “Virknes kļūst sarežģītākas, bet tās sākas soli pa solim, no sākotnējiem principiem, pašiem pamatiem.” Viņa sarauca pieri. “Tas ir kā... Meison, tu pirms kāda laika minēji uztvērējus ārpus Saules sistēmas?” “Tas ir tests, jā,” Holstens piekrita. “Inteliģences tests.”
“Bet tu teici, ka tas ir mērķēts uz planētu?” Kersts teica.
“Kas liek uzdot dažādus jautājumus, jā.” Holstens paraustīja plecus. “Es gribu teikt — šī ir ļoti sena tehnoloģija. Senākā darba kārtībā esošā tehnoloģija, ko kāds jebkad ir atklājis. Tas, ko mēs redzam, var būt arī programmas sabrukuma rezultāts, kļūda. Bet, jā, nākas aizdomāties.” “Vai ari nē,” Leina sausi iebilda. Kad pārējie klusēdami skatījās uz viņu, Leina augstprātīgā toni turpināja: “Nu, labrīt, ļaudis, vai man vienīgajai tas ir ienācis prātā? Labrīt, Meison, cik ilgi tu esi gaidījis, ka tas verķis tevi pamanīs? Mēs esam šurplidojot apriņķojuši apkārt planētai, bet tev ir tikai tukšās lozes. Un tagad tu saki, ka tas liek planētai risināt matemātikas uzdevumus?”
“Jā, bet...”
“Tad nosūti atbildes,” viņa ieteica.
Holstens ilgi skatījās uz Leinu, tad pašķielēja uz Gaijenu. “Mēs nezinām, kas...”
“Dari tā,” Gaijens pavēlēja.
Holstens rūpīgi sagatavoja atbildes, ko bija atradis — sākuma uzdevumus varēja viegli atrisināt uz pirkstiem, vēlākos — vienīgi ar datora palīdzību. Līdz šim viņš bija stundām ilgi sūtījis satelītam žēlabainus signālus. Nosūtīt virkni skaitļu bija vienkārši.
Viņi gaidīja — viss komandas kodols. Bija nepieciešamas septiņas minūtes un dažas sekundes, lai signāls sasniegtu mērķi. Daži mīņājās. Kersts nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Kāds no zinātniekiem noklepojās.
Pagāja nedaudz vairāk nekā četrpadsmit minūtes pēc nosūtīšanas, un briesmu bāksignāls pārtrūka.
2.4. Nabaga radinieces
Poršijas sugasbiedres ir dzimušas pētnieces. Viņas ir aktīvas plēsējas ar daudz prasīgāku vielmaiņu nekā viņu sencēm, un pārāk daudz viņējo vienuviet drīz vien izmedītu tukšu jebkuru vietu, kur būtu apmetušās. Tradicionāli viņu ģimenes bieži sašķeļas — vājākās mātītes ar vismazāko biedreņu skaitu ir tās, kas dodas tālāk, lai izveidotu jaunas ligzdas. Šādas diasporas rodas bieži, jo, lai arī viņas dēj daudz mazāk olu nekā sen-ces, lai arī viņu atvašu aprūpes standarti ir stipri sliktāki nekā cilvēkiem, kamdēļ jaundzimušo mirstība ir augsta, sugas populācija aug dramatiskā ātrumā. Viena izjukusi ģimene pēc citas — zirnekļi pamazām izplešas pa visu pasauli.
Poršijas ekspedīcija tomēr ir nedaudz atšķirīga. Viņa nemeklē ligzdošanas vietu, un viņai ir mājas, kur saskaņā ar plānu būs jāatgriežas. Viņas prātā un runā tā ir Lielā Ligzda pie Rietumu okeāna, un tur dzīvo vairāki simti viņai līdzīgo — lielākā daļa, bet ne visi ir vismaz daļēji radinieces. Vienkāršā laputu piejaucēšana un to kopšana ļauj Lielajai Ligzdai pieaugt līdz nebijušam izmēram, nepiedzīvojot resursu trūkumu, kas novestu pie migrācijas vai izdzīšanas.
Vairāku paaudžu laikā Lielās Ligzdas sociālā struktūra ir kļuvusi eksponenciāli sarežģītāka. Viņas ir nodibinājušas sakarus ar citām ligzdām, tām katrai ir sava metode, kā pabarot pieticīgo baru iedzīvotāju. Ir notikusi nedroša tirdzniecība — reizēm ar barību, bet daudz biežāk ar zināšanām. Poršijas ļaudis ir ārkārtīgi zinātkāri un interesējas par savas pasaules robežām.
Tādēļ Poršija tagad ceļo, sekodama leģendu, baumu un nostāstu pēdām. Viņa ir sūtīta.
Visi trīs ienāk jau aizņemtā teritorijā. Pazīmes nav sajaucamas ne ar ko citu — šeit ir ne vien regulāri apkopti tīklu tilti un trases starp kokiem, bet arī raksti un attēli, kas gan vizuāli, gan ar smaržu ziņo, ka šīs medību vietas kādam pieder.
Tieši to Poršija ir meklējusi.
Ceļotāji uzrāpjas, cik augstu vien var, un redz, ka ziemeļos līdz šim bezgalīgais mežs dramatiski mainās. Dižā lapotne kļūst retāka, tā atklāj biedējoši skrajus klajumus, kur zeme ir attīrīta no kokiem. Aiz tā visa vēl arvien ir koki, bet tie pieder citai sugai un ir izvietoti regulārās rindās, kas viņu acīm šķiet nepatīkami mākslīgas. Tieši to apskatīt viņi ir ieradušies. Viņi varētu vienkārši apmest līkumu ap nelielo radniecīgās cilts aizņemto vietu un doties paskatīties. Tomēr Poršijas plāns — ceļš, ko viņa ir soli pa solim izplānojusi no gājiena sākuma līdz veiksmīgām beigām — liek viņai vākt informāciju. Sencēm tas būtu nozīmējis ilgu un sarežģītu izlūkošanu ar maņām. Poršijai tas nozīmē uzdot jautājumus vietējiem.