Viņi dodas tālāk piesardzīgi un neslēpjoties. Tomēr pastāv reāla iespēja, ka šejienietes viņas var aizdzīt prom — Poršija spēj mentāli iztēloties sevi viņu vietā, iedomāties, kā viņa pati uztvertu iebrucēju. Viņa var izdomāt dažādās versijas pietiekami labi, lai zinātu, ka agresīva vai slepena ienākšana teritorijā palielinās iespēju, ka viņus uzņems naidīgi.
Skaidrs, ka vietējie ir gana apķērīgi, lai žigli vien pamanītu nācējus, un pietiekami zinātkāri, lai jau pa gabalu ziņotu par savu klātbūtni, signalizējot, ka Poršija un viņas ceļabiedri drīkst tuvoties. Sagaidītāji ir septiņi: piecas mātītes un divi tēviņi, kuri ir starp diviem kokiem nostiepuši glītu ligzdu, kuru bagātīgi ietver viltīgi izstiepti pavedieni, kas brīdinātu par pārāk drošiem nācējiem. Turpat ir arī vismaz divus dučus liels dažādu vecumu zirneklēnu bariņš, kas izšķīrušies saimes silītē. Jau tikko no olas izšķīlušies tie var rāpot un uzbrukt dzīvam medījumam, kā ari aptver dažādus konceptus un uzdevumus, pirms tos kāds ir apmācījis. Domājams, ne vairāk kā četri sasniegs pieauguša zirnekļa vecumu. Poršijas ļaudīm nav zīdītājiem raksturīgās bezpalīdzīga mazuļa stadijas un nav arī ar to saistītā mātes instinkta. Tie, kas izdzīvos, būs visstiprākie, visinteliģentākie, visatvērtākie sadarbībai ar citiem.
Palpu zīmju valoda ļauj labos laikapstākļos sazināties vairāk nekā jūdzes attālumā, bet tā nav piemērota sarežģītai sarunai. Niansētākā soļu un vibrāciju valoda pa zemi vai zaru neceļo tālu. Lai nodrošinātu brīvu un atklātu viedokļu apmaiņu, viena no vietējām mātītēm uzpin tīklu, kas stiepjas starp vairākiem kokiem — gana lielu, lai ikviena varētu nolikt uz mezglu punktiem dažas kājas un sekot sarunas gaitai. Viena no vietējām ieņem savu vietu tīklā, un, saņēmusi uzaicinājumu, viņai pievienojas Poršija.
Mēs nesam jums sveicienus no Lielās Ligzdas pie Rietumu okeāna, Poršija sāk runāt, ar to pasakot: mēs esam tikai trīs, bet mums ir draugi. Mēs esam tālu ceļojušas, un esam daudz ko redzējušas. Jo informācija bieži vien pati par sevi ir maiņas objekts.
Vietējās vēl arvien ir aizdomīgas. Viņu vārdā runā lielākā mātīte, kas trīsuļo uz tīkla un kustina kājas, sakot: Kāds ir jūsu mērķis? Mums šeit nav vietas jums.
Mēs nemeklējam medību vietu, Poršija paziņo. Mēs neesam ieradušās uz palikšanu. Mēs drīz atgriezīsimies Lielajā Ligzdā. Pie mums ir nonākusi vēsts — šis koncepts viņu prātā tiek izteikts ļoti skaidri: vibrācijas, kas iešūpo nostieptu pavedienu. Viņas ir dabiski iekārtotas, lai izprastu, ka informācija tiek nodota no attāluma. Mūs interesē zeme aiz jūsējās.
Vietējās kļūst nemierīgas. Uz turieni neceļo, līdere saka.
Ja tas ir tā, tad tieši to mēs esam ieradušās atklāt. Vai jūs pastāstīsiet mums, ko zināt?
Vēl vairāk nemiera, un Poršija apzinās, ka viņas prāta kartē nav informācijas par notiekošo, jo viņas reaģē negaidītā un nesaprotamā veidā.
Viņu līdere tomēr cenšas izlikties drosmīga. Kāpēc mums tas būtu jādara?
Mēs daudz, ko pastāstīsim jums. Kā arī mums ir Sapratne, ko varam apmainīt. Zirnekļiem pastāstīšana un Sapratne ir divas ļoti atšķirīgas valūtas.
Vietējās pēc līderes signāla atkāpjas no tīkla un saspiežas kopā, paturot atnācējas vairāku acu pāru lokā. Viņi sarunājas, sīki mīņājoties, viegli kustinot kājas, lai runātais nesasniedz viesus. Ari Poršija atkāpjas, un viņas līdzgājēji pievienojas.
Biankai nav nekādu konkrētu domu, bet viņa sagaida, ka būs jādodas cīņā ar līderi, kas ir būtiski lielāka augumā. Bet tēviņš Poršiju pārsteidz.
Viņas baidās, tēviņš ieminas. Lai kas ari nebūtu tas, kas atrodas tur, priekšā, viņas baidās, ka mēs to iztraucēsim un tas viņām uzbruks.
Poršija nospriež, ka tēviņam ir tikai dabiski domāt par bailēm. Tas, ka viņa piekrīt, padara mērķi noskaidrot patiesību daudz svarīgāku.
Beidzot vietējie atgriežas tīklā un sarunas atsākas. Parādiet mums savu Sapratni, līdere izaicinoši paziņo.
Poršija signalizē Biankai, kura iztin pie vēdera piesieto laputi un parāda to — izraisot vietējos trīsas un pārsteigumu. Mazo lopiņu izslauc, lai iegūtu rasu, un Poršija ietin saldo vielu smagā nastiņā, kuru noliek tīkla vidū, lai vietējās to var apskatīt.
Pēc nogaršošanas, līdzko viņas saprot, ka Poršija spēj piejaucēt dzīvniekus, viņas ir vairāk nekā gatavas kādam darījumam. Neatkarīga barības avota priekšrocības viņām ir skaidri redzamas, it īpaši ņemot vērā noslēpumainos ziemeļu kaimiņus, kas varētu drīz uzbrukt viņu medību laukiem.
Ko no šī te jūs mainīsiet? vietējā līdere jautā. Viņas kustībās jaušama aizrautība.
Mums ir divi šādi lopi — paredzēti tiem, kas sniegs mums visu, ko zināt par to, kas atrodas aiz jūsu zemes, Poršija piedāvā, zinot, ka ne jau to vietējās patiešām grib iemainīt. Mums ir arī olas, bet mazuļu audzināšana un rūpes par viņiem ir iespējamas tikai ar konkrētām prasmēm, vai arī tie visi ies bojā bērnībā, un jums nepaliks nekas.
Tagad starp līderi un pārējām izveidojas spraigs saziņas kanāls, un Poršija pa tīklu notver sarunas fragmentus. Viņas ir pārāk uztrauktas, lai ievērotu piesardzību. Jūs teicāt, ka varat mainīties? mātīte prasa.
Jā, mēs varam mainīties ar šo Sapratni, bet pretī prasīsim vairāk. Poršija nerunā par apmācību, bet par kaut ko dziļāku — vienu no sugas pastāvīgās attīstības noslēpumiem.
Arī pašā nanovīrusā notiek pārrakstīšanas variācijas. Tas radīts mainīgs, lai radošā veidā īstenotu stingri ieprogrammēto mērķi: novest saimniekorganismu līdz tā radītāju noteiktajam līmenim un, tikko sasniegta uzvara, beigt turpmāku palīdzību. Tā radītāji iekļāva šos drošības risinājumus, lai neļautu saviem aizbilstamajiem kļūt par pārcilvēciskiem mērkaķdieviem.
Tomēr vīruss bija paredzēts primātiem, un tādēļ Portia labiata nekad nespēs sasniegt tā ieprogrammēto mērķi. Tādēļ nanovīruss ir mutējis un mutējis, lai tiektos arvien tuvāk nesasniedzamam mērķim — mērķim, kas attaisno visus iedomājamos līdzekļus.
Veiksmīgākas variācijas rada veiksmīgākus saimniekus, kas savukārt nodod tālāk uzlaboto, mutēto infekciju. No nanovīrusa mikroskopiskā skatupunkta — Poršija un citas vīrusa skartās sugas uz šīs planētas ir tikai vektori paša vīrusa mainīgo gēnu nodošanai tālāk.
Sen jo sen Poršijas evolūcijas vēsturē viņas sugas sociālo attīstību būtiski paātrināja to vadošās infekcijas mutāciju sērija. Vīruss sāka pārrakstīt dzīves laikā iemācītu uzvedību spermas un olšūnas genomā, pārveidojot apgūtas mēmes ģenētiski pārmantojamā uzvedībā. Poršijas sugas ekonomiskās, mākslīgi attīstītās smadzenes strukturāli savā starpā ir tlaudz līdzīgākas nekā cilvēku prāti, kuri attīstījušies nejaušā kārtā. Neironu ceļi var tikt pierakstīti, iekodēti kā ģenētiska informācija, pēc tam atvērti pēcnācējos un pārrakstīti kā instinktīva sapratne — reizēm tās ir konkrētas prasmes un muskuļu atmiņa, bet biežāk tie ir veseli zināšanu bloki, konteksta zuduma dēļ robusti, tādēļ jaundzimušie ar tiem lēni apradīs savas dzīves sākumposmā.