Šis process sākumā bija saraustīts, neprecīzs, reizēm nāvējošs, bet ar katru paaudzi, kad veiksmīgākās vīrusa līnijas izplatījās plašāk, arvien uzticamāks. Poršija savā mūžā ir iemācījusies daudz ko, bet ar daudzām zināšanām viņa ir vai nu piedzimusi, vai arī tās viņai ir atausušas attīstības gaitā. Gluži ka visi tikko izšķīlušies zirneklēni prot rāpties un medīt, lēkt un vērpt, tā arī Poršijas pirmie elpas vilcieni atvēra arī iedzimtu sapratni par valodu un pieeju senču dzīvēm.
Tagad tā jau ir vēsture — spēja, kas Poršijas ļaudīm piemita, vēl pirms sākās viņu vēsture. Tomēr samērā nesen viņas ir iemācījušās izmantot nanovīrusa uzlabotās spējas savā labā — gluži tāpat kā vīruss savā labā izmanto zirnekļus.
Viņam ir Sapratne, Poršija apliecina, ar palpas vēzienu norādīdama uz savas grupas tēviņu. Bet viņš mainīsies tikai tad, ja dabūs to pašu pretī. Jums ir Sapratne par to, kā šeit dzīvot un kā piesargāties no briesmām. To mēs meklējam.
Nākamajā mirklī viņa saprot, ka ir pāršāvusi pār strīpu, jo lielā mātīte savā tīklā sastingst — tas ir ļoti specifisks medību stingums, kas liecina par tīru agresiju.
Tad jūsu Lielā Ligzda tomēr plāno nākt uz mūsu zemi. Jūs neesat šeit, lai medītu, bet tomēr jau rīt jūsējie plāno šeit medīt. Jo šāda apmaiņas ceļā iegūta Sapratne nenoderētu Poršijai pašai tiešā veidā, bet tikai nākamajām paaudzēm — tām, kuru genomi vēl nav pierakstīti.
Mēs meklējam Sapratni par visām vietām, Poršija iebilst, bet kustību un vibrāciju valodā nav viegli mānīties. Viņas vārdos ievijas pietiekami daudz negribētu ķermeņa kustību, lai lielās mātītes aizdomas apstiprinātos.
Viņa pēkšņi izslējās, paceļ divus kāju pārus un atsedz ilkņus. Tā ir primitīva valoda, kas nav mainījusies miljoniem gadu: Paskaties, cik es esmu stipra. Viņas pakaļkājas ir savilkušās, gatavas lēcienam.
Pārdomā. Atkāpies, Poršija brīdina. Viņa pati ir saspringusi, bet nerāda ne atkāpšanos, ne padošanos, viņa arī nemērās ar pretinieci kāju garumiem.
Ejiet tūlīt pat vai cīnieties, niknā mātīte pieprasa. Poršija pamana, ka ne visas vietējās viņu pilnībā atbalsta — tās raižpilni signalizē par savu satraukumu un sūta pa tīklu brīdinājumus būt piesardzīgai.
Poršija parāpjas sāņus un jūt, kā aiz viņas dejā ietrīsas tikls: tur uz priekšu metas Bianka, un tīkla ziņojums ir arī kara dziesma. Vietējā līdere acīmredzami samulst par to, ka pretinieka runātāja vienlaikus nav arī karotāja, un piesardzīgi nedaudz atkāpjas. Turklāt Biankai ir bruņas.
Tam, cik daudz Sapratnes katrs indivīds var iegūt no nanovīrusa, ir savas robežas. Jauna informācija tiek pārrakstīta pāri vecajai, lai gan iespējams, ka katras paaudzes spēja uzglabāt šādas iedzimtas zināšanas ir nedaudz lielāka. Sīm nomales vietējām arī ir pašām savi trumpji, kas rūpīgi saglabāti gadu gaitā. Viņu indivīdi var mācīties — un mācīt —, bet zināšanu bāze ir ierobežota.
Lielākai kopienai, tādai kā Lielā Ligzda, ir loti daudz Sapratņu, no kurām izvēlēties, un dažādas dzimtas nodod tālāk savus noslēpumus un mainās ar tiem. Dažādi atklājumi, paņēmieni un triki var tikt apvienoti, ar tiem var eksperimentēt. Lielā Ligzda ir vairāk nekā tās daļu summa. Bianka nav amatniece —viņa to nav ne mācījusies, ne saņēmusi iedzimtu Sapratni —, bet viņa valkā citu darba augļus: izliektus koka vairogus, kas pielīmēti pie viņas palpām un izkrāsoti agresīvās, kontrastainās krāsās. Viņa izslējās visā augumā, samērīdamās kāju garumiem ar lielo mātīti, un tad notupstas, izslējusi vairogus.
Viņas cīnās tā, kā šai sugai raksturīgi: demonstrē savu spēku, draud, atsedz ilkņus. Viņas dejo pa tīklu, un katrs solis šķiet kā izaicinošs vārds. Vietējā mātīte ir lielāka, un viņa zina, kam jānotiek. Viņas lielākais augums pārliecinās mazāko uzbrucēju, ka jāatkāpjas, citādi sekos nāve.
Poršijas sugai ir kas kopīgs ar cilvēkiem, kas iemācījās izmantot darbarīkus: viņi ļoti labi prot ievainot cits citu. Jau no pirmsākumiem viņi bija zirnekļu slepkavas, un viņu inde sastindzinās savas sugas pārstāvi tikpat viegli kā spļāvēju. Ja tā notiktu, tad visdrīzāk uzvarētāja pakļausies instinktiem un apēdīs zaudētāju. Tādēļ viņu kultūrā notiek izbēgšana no īstas vardarbības, jo jebkura sadursme ir saistīta ar risku. Fakts, ka šie zirnekļi ir cits citam bīstami, ir veicinājis viņu civilizētību tieši tikpat lielā mērā kā kopīgais vīruss, kas sniedza viņiem izpratni par radnieciskumu.
Bet Bianka neatkāpjas, lai cik skaidri nebūtu redzams, ka pretiniece ir par viņu pārāka. Draudu demonstrēšana kļūst arvien agresīvāka, lielā mātīte lēkā un šaudās pa tīklu, kamēr Bianka kāpjas uz sāniem un ar vairogiem aizsargājas no uzbrukuma lēciena, kas neizbēgami sekos.
Savukārt Poršija vērpj pavedienu un sagatavojas izmantot jaunu Lielās Ligzdas inovāciju — tik jaunu, ka viņai tā bija jāmācās, lai gan varbūt viņa spēs to ar vīrusa palīdzību uzdāvināt saviem pēcnācējiem.
Lielā mātīte lec tieši tajā mirklī, kad Poršija ir sagatavojusies. Bianka uztver viņas ilkņu triecienu ar vairogiem, un trieciens apmet Bianku uz muguras. Saniknotā mātīte izslējās vēl vienam triecienam.
Lielajai mātītei trāpa akmens, izsviež viņu no tīkla. Mātīte krīt lejup un paliek karājamies savā drošības pavedienā — viņa raustās konvulsijās. Mātītes vēders vietā, kur tam cauri izgājis lādiņš, ir atrauts vaļā, un šķidruma zudums liek atlikušajām ekstremitātēm neviļus savilkties. Poršija jau ir pārlādējusi ieroci — zīda lingu, kura nostiepta starp plata “V” veidā izvietotajām priekškājām un jaudīgajām pakaļkājām.
Vietējie stīvi skatās uz viņu. Dažas ir parāpušās tuvāk ievainotajai līderei, bet Bianka pasteidzas pirmā, viņa lec no tīkla un ietriec ilkņus sava upura sadragātajā ķermenī.
Poršija nopēta vietējās. Viņas ir ieņēmušas padevīgas pozīcijas, pilnīgi iebiedētas. Viena no atlikušajām mātītēm — ne lielākā, bet varbūt drosmīgākā — godbijīgi uzkāpj uz tīkla. Ko jās gribat? viņa izdejo.
Labi. Mainīsimies, Poršija paziņo, kad Bianka atkal ir viņai pievienojusies. Pastāstiet mums par saviem kaimiņiem.
Pēc tam kad viss ir paveikts — katra puse izvērtējusi, ar ko viņi vēlas dalīties atkarībā no otras puses piedāvātā labuma —, Poršijas tēviņš uzskrien uz tīkla un ieliek savu Sapratni par laputu audzēšanu spermas paciņā, kas rūpīgi ietīta zīda tīklā. Viens no vietējiem tēviņiem veic līdzīgu pakalpojumu ar savām ikdienas zināšanām par savas dzimtas teritoriju un tās agresīvajiem kaimiņiem. Šādu aktīvu vīrusa transkripcijas pielietojumu nav veicinājis pats vīruss, bet gan Poršijas ļaužu kultūras tradīcija: informācija kā valūta, kas, tālāk nodota, turklāt arī palīdz izplatīties vīrusa ģenētiskajam kodam. Turklāt nākamā zirneklēnu paaudze izjutīs radnieciskumu — tiltu starp Poršijas Lielo Ligzdu un šo nelielo dzimtu. Tā būs daļa no lielā šādu savstarpēju attiecību tīkla, kuru saistībai var izsekot — no vienas kopienas līdz nākamajai — pa lielāko daļu šīs planētas.
Tas, ko vietējie stāsta par ziemeļiem, ir biedējoši — šis ir potenciāls drauds, ar ko Poršijas Lielā Ligzda, iespējams, visai drīz būs spiesta saskarties. Tajā pašā laikā tas ir intriģējoši, un Poršija nospriež, ka plānā jāiekļauj arī tuvāka apskate pašas acīm.
2.5. Visas šis pasaules irjusu
Atbilde, kas atnāca no satelīta, nebija apzināti šifrēta, bet Holstens tik un tā lēja sviedrus, kā pašam šķita, veselu mūžību, lai pārveidotu radio signālu par kaut ko saprotamu. Beigās signāls tomēr atklāja savus noslēpumus, pateicoties Leinas, Gilgameša un paša Holstena kopīgajām pūlēm, piedāvājot īsu, skarbu ziņu klasiskā Impērijas C valodā, ko viņš varēja vismaz mēģināt pārtulkot.