“Vai tas arvien sūta ziņu uz planētu?” viņš jautāja Leinai.
“Jā, bet es esmu to izkontrolējusi. Tev nevajadzētu dabūt...” “Kernas pasaule?” Vitas piezīmēja. “Tas ir vārds?”
““Kerna” un “Brins” ir fonētiski apzīmējumi,” Holstens atzina. “Ja tie ir vārdi, tad nav atrodami manās vārdnīcās. Kāda atbilde?”
“Vai tas sapratīs, ja mēģināsim ar to runāt?” Gaijens uzstāja.
“Es sūtīšu kodētu ziņu, tāpat kā iepriekš,” Holstens atbildēja. “Es... Lai kas tas arī nebūtu, tas nerunā Impērijas C valodā tā, kā mācību grāmatās teikts. Cits akcents — varbūt cita kultūra. Es nedomāju, ka varu runāt gana labi, lai tiktu saprasts.”
“Nosūti šo te.” Gaijens pastūma uz Holstena pusi tekstu, ko tulkot un pārkodēt. Mēs esam šķirsta kuģis Gilgamcšs un vedam piecsimt tūkstošus cilvēku dzīvības apturēšanas kriokamerās. Iespēja iegūt telpu uz jūsu planētas ir prioritāte. Tas nozīmētu cilvēku sugas izdzīvošanu. Mums nepieciešama jūsu palīdzība kravas saglabāšanā.
“Tas nenostrādās.” Holstens prātoja — nez, vai Gaijens no planētas ir saņēmis kādu citu ziņu, jo, ciktāl viņš saprata, kapteiņa piedāvātā atbilde nebija piemērota. Tomēr viņš to nosūtīja un atgriezās pie iepriekšējās ziņas klausīšanās, piesaistot Leinu, lai tā mēģina apstrādāt līdzi skrienošo signālu, atdalīt to un padarīt saprotamāku. Un tad pēkšņi viņš to izdzirdēja — klausoties starp vārdiem, sastindzis, sagrābis konsoli, kad pie viņa nonāca otra ziņojuma jēga.
Otrā Brina Sarga Mītne atzīst jūsu lūgumu pēc palīdzības. Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Lūdzu, sniedziet pilnu informāciju par to, kādas briesmas jums draud, lai mītnes sistēmas var analizēt situāciju un sniegt padomu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedīs pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.
Auksti tik auksti tik ļoti ilgi gaidu gaidu kāpēc viņi nenāk kas noticis vai viņi visi patiešām ir pagalam vai patiešām nav vairs neviena nekā kas būtu palicis no mājām tik ļoti auksti zārkā auksti zārkā auksti nekas nedarbojas nekas nedarbojas nekas nav palicis Elīza Elīza Elīza kāpēc tu neatbildi runā ar mani dari galu šīm mokām pasaki ka viņi nāk pasaki ka viņi nāks un paņems mani sasildīs paņems mani no aukstā tik aukstā tik aukstā tik auksti aukst aukst aukst
“Ē...” Meisons bija atgrūdis krēslu no konsoles, bet balss turpināja dūkt un griezties austiņās — tieši tā pati balss, kam galvenajā ziņā piemita formāla efektivitāte, taču tagad to bija savērpis baiss izmisums. “Mums varētu būt problēma...”
“Ienāk jauns ziņojums,” Leina pārtrauca, neraugoties uz to, ka pārējie pieprasīja, lai Holstens izstāsta, ko bija domājis.
“Ko man darīt ar dronu?” Kersts iestarpināja.
“Pagaidām vienkārši pieskati. Saki, lai tas bloķē komunikāciju ar mītni,” Gaijens atbildēja. “Meison...”
Bet Holstens jau strādāja ar jauno ziņojumu. Sl ziņa bija daudz īsāka un tiešāka nekā iepriekšējā, bet Gaijena izteiktais vārds iestrēga Holstena prātā. “Mītne": tā es to iztulkoju. Vai senie to tā bija domājuši? Viņi taču nevarēja būt iedomājušies, ka tur kāds dzīvos. Divdesmit metrus gara telpa, cik daudzu gadu tūkstošu laikā? Nē, tas nekādi nevar...
“Tas jautā, vai mēs vēlamies runāt ar Elīzu,” viņš izgrūda.
Beidzot kādam bija jāpajautā: “Kas ir Eliza?” — it kā te būtu kāds, kas uz šo jautājumu var atbildēt.
“Gribam,” Gaijens nolēma, un labi, ka tā, jo Holstens jau bija nosūtījis atbildi.
Pēc dažām minūtēm — laika atstarpe, viņiem tuvojoties planētai, kļuva ar katru reizi īsāka — ar viņiem runāja kaut kas jauns.
Holstens pazina to pašu balsi, ko iepriekš, lai gan tagad tā bija būtiski skaidrāka, un vēl joprojām ar to pašu baiso apziņas plūsmu, kas centās izlauzties tai cauri. Viņš ātri iztulkoja to pārējiem. Šobrīd, viņš pieņēma, viņš saprata Impērijas C valodu labāk nekā jebkurš cits vēsturē pēc ledus laikmeta.
Viņš padeva ziņojumu tālāk uz pārējo ekrāniem: Labvakar, ceļotāji. Es esmu Eliza Kerna, salikta eksperta sistēma no Otrā Brina Sarga Mītnes. Diemžēl es varētu būt pārpratusi dažu jūsu līdz šim sūtīto ziņu nozīmīgumu. Vai jūs, lūdzu, neatkārtotu, ko teicāt?
Klausītājos bija manāma interesanta dalīšanās. Vadība un drošībnieki šķietami palika vienaldzīgi, bet zinātnes un inženierijas nodaļas pēkšņi sāka straujas debates: ko balss bija domājusi ar “eksperta sistēmu”? Vai Holstens bija pārliecināts, ka tas ir pareizais tulkojums? Vai tā patiešām bija mašīna ar intelektu, vai ari tikai izlikās par tādu?
Pats Holstens bija aizņemts, liekot kopā fona ziņojumu, lai gan tas viņu iepriecināja arvien mazāk. Vārdi — viņa ausis skanošais izmisums un šausmas — raisīja viņā nelabumu.
Labvakar, ceļotāji. Es esmu Elīza Ko tu dari kāpēc tu esi manā prātā Kerna. salikta eksperta sistēma no paņem paņem kāpēc es nevaru Otrā Brina Sarga Mītnes. Diemžēl es pamosties ko es redzu tukšumu vien varētu būt pārpratusi dažu jūsu līdz viena un neviens nekas nav kuģa šim sūtīto ziņu nozīmīgumu. Vai jūs, kāpēc nav kuģa kur ir nav Elīza Kerna lūdzu, neatkārtotu, ko teicāt? ir nozagusi mani nozagusi manu noza
gusi prātu
Holstens pārsūtīja pēdējo Gilgameša pilnvērtīgo sūtījumu: Mēs esam šķirsta kuģis Gilgamešs un vedam piecsimt tūkstošus cilvēku dzīvības apturēšanas kriokamerās. Iespēja iegūt telpu uz jūsu planētas ir prioritāte. Tas nozīmētu cilvēku sugas izdzīvošanu. Mums nepieciešama jūsu palīdzība kravas saglabāšanā.
Un atbilde:
Piedodiet, bet jums nebūs iespē- Avrana es esmu Avranas mērkaķi jams tuvoties Kernas pasaulei vai jeb- vienīgie ir svarīgi ja visi ir prom tad ko kāda veidā ar to kontaktēties. Tas ir mēs varam pacelt ja vien pašu aug-absolūtā pretrunā ar Augšupcelsmes šupcelsmi nekāda kontakta visu sabo-programmas vadlīnijām. Lūdzu, ziņo- jās Serings neuzvarēs mēs celsimies jiet, vai varu jums sniegt cita veida bet vai jābūt tik auksti grūti domāt palīdzību.
“Tie paši vārdi no cita datora,” Gaijens nikni izspļāva.
Leina skatījās pāri Holstena plecam. Viņa blenza uz otras, slēptās balss tulkojumu. Viņš redzēja, kā Leinas lūpas veido vārdus: Kas, dirsā... ?
“Meison, man vienalga, kā tu to pateiksi — cik smalki vien iepatīkas. Tam ir jāsaprot, ka mēs esam cilvēki un mums nepieciešama palīdzība,” Gaijens teica. “Ja ir kaut kāds vecās pasaules veids, kā tikt galā ar tā programmu, lai tiktu klāt pie — lai kas tas ari nebūtu —, tev tas ir jāatrod."
Kā tad, nekāda stresa; bet Holstens jau plānoja atbildi. Lai ko ari Gaijens nedomātu, tā nebija lingvistiska problēma. Tā bija tehnoloģiska problēma, bet pat Leina diez vai bija labākā pozīcijā, lai to atrisinātu.
Viņi runāja ar funkcionējošu, autonomu Impērijas sistēmu. Elektromagnētiskā pulsa sabojātās čaulas Zemes orbītā neko tamlīdzīgu nebija saturējušas.
Eliza, viņš sūtīja atbildi, mums izmisīgi nepieciešama palīdzība. Mēs esam atceļojuši no Zemes, lai atrastu jaunas mājas tai cilvēces daļai, par ko esam atbildīgi. Ja neatradīsim šādas mājas, tad simtiem tūkstošu cilvēku nomirs. Vai tavas sistēmas prioritātes ļauj tev uzņemties atbildību par šādu iznākumu? Gilgameša arhīvos nekā tāda nebija, bet Holstenam bija sajūta, ka viņš kaut kur bija lasījis par filantropijas likumiem, kas uzspiesti senajiem, leģendārajiem mākslīgajiem intelektiem.