Tā otra balss — vēlreiz — nosūtīja tirādi, ko viņš saprata kā: Kāpēc jūs nevarat vienkārši doties, no kurienes nākuši? Vai jūs esat Seringa cilvēki? Vai mēs uzvarējām? Vai mēs jūs izlidinājām ārā? Vai jūs esat ieradušies, lai pabeigtu viņa iesākto?
“Kas te noticis?” Vitas neizpratnē prasīja. “Kas ir Serings? Karakuģis?”
7.eme vairs nav apdzīvojama, Holstens nosūtīja, kaut arī Leina brīdināja: “Tagad nu gan viņa noies no sliedēm, Meison.”
Viņš bija izsūtījis ziņu, kad Leina pateica šos vārdus, un pēc mirkļa jutās tā, it kā viņa vēderā būtu atvēries caurums. Tur nu viņai taisnība.
Bet doktores Avranas Kernas balsī bija par kādu mēriņu vairāk skaidrā saprāta, atbildot: Nonsenss. Izskaidro.
Gilgameša arhīvā bija vēstures materiāli, bet kurš gan būtu domājis, ka būtu jāiztulko tos valodā, kura šobrīd interesēja tikai vēsturniekus? Tā nu Holstens darīja labāko, ko varēja: sniedza vēstures pamatkursu zudušam ceļotājam laikā, balstoties uz ticamākajiem minējumiem par to, kas patiešām bija noticis pirms viņa paša vēstures sākuma, tajos laikos, kad valdīja Vecā Impērija. Nebija daudz kā tāda, ko viņš vispār varētu pateikt. Starp pēdējo faktu, ko Kerna vēl būtu varējusi zināt, un jaunāko drošti-camo faktu, uz ko Holstens varēja paļauties, bija nepārvarama aiza.
Starp Impērijas spēkiem notika pilsoņu karš, viņš skaidroja. Abas puses laida darbā ieročus, kuru spēka avotu mēs nesaprotam, bet kas efektīvi sagrāva augstāk attīstīto civilizāciju uz "Zemes un pilnībā iznīcināja kolonijas. Viņš atcerējās drupas uz Eiropas — bija palikusi tikai čaula. Visas Saules sistēmas kolonijas bija izveidotas agrāk, vēl pirms Impērija apguva terafor-mēšanas prasmi. Tās bija siltumnīcu ziedi uz planētām un mēnešiem, kas bija šā tā pārveidoti, lai varētu labāk uzturēt dzīvību, un paļāvās uz bio-sfērām, kam noteikti bija nepieciešama pastāvīga pielāgošana. Uz Zemes cilvēki bija atkrituši barbarismā. Citur, kad bija pietrūcis enerģijas un elektromagnētiskie ieroči bija iznīcinājuši vitāli svarīgās ierīces vai digi-tālie vīrusi nogalinājuši mākslīgās smadzenes, visi bija miruši. Viņi mira svešatnā aukstumā, atmosfērās, kas atgriezās sākotnējā stāvoklī, zem debesīm, kas viņus saēda. Bieži vien viņi bija gājuši bojā, vēl arvien cīnoties viens pret otru. Nekas daudz nebija palicis neskarts.
Viņš to visu uzrakstīja. Tā, it kā rakstītu anotāciju vēstures esejai, viņš ar sausu precizitāti norādīja, ka pēckara industriālā sabiedrība varbūt bija turpinājusies gandrīz gadsimtu, un varbūt pat bija daļēji atguvusi priekšteču sarežģītību, bet tad nāca ledus. Pārpiesārņotā atmosfēra, kas bija smacējusi planētu tumsā, bija aizsegusi saules starus, kā dēļ radās ledus aukstums un pusnakts tumsa, kas ļāva saglabāt tikai nedaudz no atdzimstošās dzīvības. Lūkojoties atpakaļ laika akā, Holstens nevarēja droši izteikties ne par tiem, kas bija palikuši, ne ari par sekojošo sastinguma laikmetu. Daži zinātnieki bija sprieduši, ka tad, kad ledus bija augstākajā līmenī, uz Zemes bija atlikuši tikai ne vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku — tic slēpās alās un caurumos pie ekvatora un skatījās uz sasalušo horizontu.
Viņš devās zināmākos ūdeņos — senākajos iegūtajos avotos par tiem, ko viņš patiešām varēja uzskatīt par savējiem cilvēkiem. Ledus sāka atkāpties. Cilvēce strauji atguvās un izpletās, tā izkaroja savus kariņus, atsāka industrializāciju, pastāvīgi klūpot pār savu sugasbrāļu iepriekšējo sasniegumu pēdām. Cilvēku acis atkal skatījās debesīs, kuras izvagoja tik daudzi kustīgi punktiņi.
Un viņš izstāstīja Kernai, kādēļ viņi nevar doties atpakaļ: kara dēļ, Impērijas kara, kas bija noticis pirms tūkstošiem gadu. Ļoti ilgu laiku skolotāji bija mācījuši, ka, jo tālāk atkāpsies ledāji, jo labāk pasaulei — bet neviens nebija spējis pat uzminēt, kādas indes un slimības bija kā kukaiņi dzintarā ieslēptas šajos ledājos, kuru varenais aukstums bija sargājis trīsošo biosfēru no Impērijas pēdējām izvirtībām.
Uz Zemi nevar atgriezties, viņš rakstīja domīgi klusējošajam satelītam. Galu galā mēs vairs nespējām līdzsvarot vides augošo piesārņojumu. Tā nu mēs uzbūvējam šķirsta kuģus. Mums bija palikušas tikai zvaigžņu kartes, kas vadīja mūsu ceļu. Mēs esam visa cilvēku dzimta. Un neesam saņēmuši ziņu ne no viena cita šķirsta, ka viņi būtu atraduši kādu vietu, kur palikt. Doktore Avrana Kerna, šī ir mūsu vienīgā iespēja. Vai mēs, lūdzu, varam dzīvot uz. jūsu planētas?
Tā kā viņš domāja cilvēciskos mērogos, tad bija gaidījis, ka otra puse kaut cik paklusēs, lai spētu aptvert šo īso vēstures kursu. Bet kāds no zinātnes komandas iesaucās: “Jauni enerģijas rādījumi! Tas kaut ko aktivizē!”
“Ieroci?” Gaijens prasīja, un pēkšņi visi ekrāni uz mirkli kļuva tukši, tad atkal atdzīvojās. Pāri tiem skrēja nesaprotami simboli: koda fragmenti, teksts, statiskā izlāde.
“Tas ir iekļuvis Gilgameša vadības sistēmā!” Leina izspļāva. “Tas uzbrūk mūsu drošībai — nē, tas ir to sagrāvis. Dirsā ir, mēs esam uzlauzti. Tam ir pilna vadība. Tieši to tas izdarīja ar taviem droniem, Kerst, — tiem, kuri netika uzlaisti gaisā. Mēs esam dirsā!”
“Dari, ko vari!” Gaijens viņu steidzināja.
“Ko, ellē, tavuprāt, es varu darīt? Esmu izmesta ārā! Dirsā tavu “kultūru atšķirību”, Meison. Tas ir salīdis visā mūsu nolādētajā sistēmā kā tāda slimība.”
“Kāda ir mūsu orbīta?” kāds iejautājās.
“Man nav nekādas atgriezeniskās saites, vispār nekādas pieejas aparātiem,” Vitas izklausījās nedaudz saspringusi. “Tomēr neesmu jutusi nekādas izmaiņas dzinēju darbībā, un tikai tam vien, ka esam zaudējuši vadību, nevajadzētu ietekmēt mūsu stāvokli attiecībā pret planētu.”
Kā visas tās čaulas orbītā ap Zemi, bezpalīdzīgi nodomāja Holstens. Tie izceptie, beigtie kuģi, kuros savās vietās — pēc tūkstoš gadiem — vēl arvien atrodas vakuumā izžāvētie komandas ķermeņi.
Pēkšņi gaismas iezibsnījās un noraustījās, un tad uz ikviena ekrāna parādījās seja.
Tā bija kaulaina seja ar garu zodu; fakts, ka tā piederēja sievietei, nebija uzreiz pamanāms. Sejā parādījās arvien vairāk detaļu: tumši, atpakaļ atglausti mati, seja ieguva ēnojumu un tekstūru, ap muti un acīm iezīmējās skarbas līnijas — pēc modernajiem kritērijiem nepievilcīgas, bet ko var zināt, kādai senai estētikai šī seja atbilda. Tā bija seja no ēras un sabiedrības, un tautības, kuru bija izdzēsis laiks. Radniecība starp šo seju un Gilgameša komandu šķita nepārliecinoša, gandrīz nejauša.
Balss, kas dārdēja no skaļruņiem, bija pilnīgi noteikti tā pati, bet šoreiz tā runāja pašas komandas kopējā valodā, lai arī lūpu kustības nebija sinhronizētas.
“Es esmu doktore Avrana Kerna. Sī ir mana pasaule. Es nepieļaušu nekādu iejaukšanos manā eksperimentā. Es saprotu, kas jūs esat. Jūs neesat no manas Zemes. Jūs neesat mana civilizācija. Jūs esat mērkaķi, tikai mērkaķi. Jūs pat neesat mani mērkaķi. Mani mērkaķi tiek paātrināti attīstīti, viņi piedalās lielajā eksperimentā. Viņi ir šķīsti. Jūs — tikai cilvēki — viņus nesamaitāsiet. Jūs esat tikai zemākas pakāpes mērkaķi. Jūs man nenozīmējat neko.”
“Vai viņa var mūs dzirdēt?” Gaijens klusi jautāja.
“Ja tavas sistēmas var tevi dzirdēt, tad arī es varu,” Kerna izspļāva.
“Vai mēs pareizi saprotam, ka jūs nolemjat pēdējos izdzīvojušos savas sugas pārstāvjus nāvei?” No Gaijena puses tas bija ārkārtīgi pacietīgs un pieklājīgs runas veids. “Jo rādās, ka tāds ir jūsu nolūks.”