“Jūs neesat mana atbildība,” paziņoja Kerna. “Sī planēta ir mana atbildība.”
“Lūdzu,” Leina teica, ignorējot Gaijenu, kas ar žestu lika viņai aizvērties. “Es nezinu, kas jūs esat, vai jūs esat cilvēks, mašīna vai vēl kas cits, bet mums nepieciešama jūsu palīdzība.”
Seja sastinga — dažu sirdspukstu ilgumā tā bija tikai nekustīgs
attēls.
“Leina, ja tu esi...” Gaijens iesāka, un tad pēkšņi Kernas attēls uz ekrāna sāka sadrumstaloties, tas izskatījās izkropļots un sabojāts, tā vaibsti uzblīda vai atrofējās un tad ar zibsni pazuda.
Balss ierunājās vēlreiz, lūdzošs čuksts tās dzimtajā valodā, un vienīgi Holstens saprata, ko tā teica. Es esmu cilvēks. Man jābūt cilvēkam. Vai es esmu sistēma? Vai es esmu augšupielāde? Vai no manis vēl kas ir palicis? Kāpēc es nejūtu savu ķermeni? Kāpēc es nevaru atvērt acis?
“Tā otra lieta, tā Elīza, kaut ko teica par citādu palīdzību,” Leina nomurmināja, lai gan bija skaidrs, ka pat čuksts tiktu sadzirdēts. “Vai mēs varam vienkārši tam pajautāt...?”
“Es jums palīdzēšu,” Kerna teica, atkal runājot viņu valodā un izklausoties mierīgāka. “Es jums palīdzēšu doties prom. Jums pieder viss izplatījums, tikai ne šī mana pasaule. Jūs varat doties jebkur.”
“Bet mēs nevaram...” Gaijens iesāka.
Leina viņu pārtrauca. “Esmu atpakaļ sistēmā. Pārbaudu visu.” Sekoja saspringta minūte, kuras laikā varēja noskaidrot, ka vismaz kuģa dators apgalvo, ka viss vēl arvien darbojas. “Mums ir iezīmēti jauni dati. Tas vienkārši iemeta mums milzīgu kaudzi visa kaut kā. Tas... Gilgamešs atpazīst zvaigžņu kartes. Meison, mēs esam saņēmuši kaut ko tajā tavā buldurvalodā.”
Holstens pārskatīja datu jūkli. “Es... ē... neesmu pārliecināts, bet tas ir saistīts ar zvaigžņu kartēm. Tas ir... Es domāju, ka tas ir...” Viņa mute kļuva sausa. “Citi teraformēšanas projekti? Es domāju, ka... Es domāju, ka mums ir iedotas atslēgas uz nākamo sistēmu. Tas sniedz mums galamērķus.” Tas pārdod mums savus kaimiņus, viņš neteica, ņemot vērā to, ka tas noklausījās, tas mūs piekukuļo, lai mēs ejam prom. “Es domāju... kaut kas no visa šī te var būt pat pieejas kodi.”
“Cik tālu?” Gaijens noprasīja.
“Tikai divu gaismas gadu attālumā,” Vitas attrauca. “Patiešām, tikai viens solis.”
Ilgu, satrauktu klusuma mirkli viņi gaidīja Gaijena lēmumu. Avra-nas Kernas seja bija atgriezusies ekrānos — tā nikni skatījās uz viņiem; tā raustījās, virmoja, mainījās.
2.6. Metropole
Pārrunas ar vietējām notika gana labi — tagad, kad Poršija un viņas grupa bija pārliecinājuši pretinieces par savu pārākumu un tās bija aizdevušas trim ceļotājiem tēviņu, kas kalpoja kā gids ceļā uz ziemeļu zemēm. Si radība bija nedaudz mazāka par Poršijas pašas tēviņu, bet ar gluži citādu raksturu — pēc Poršijas standartiem, viņš bija drosmīgs līdz pakāpei, kas varētu tikt uzskatīta par nekaunību. Viņam bija vārds: sauksim viņu par Fabianu. Poršija gan zina, ka tēviņi piešķir sev vārdus, bet ļoti reti ir nonākusi pie nepieciešamības kādu vārdu iemācīties — lai cik daudz šī dzimuma pārstāvju nebūtu Lielajā Ligzdā. Viņa pieņem, ka tik nelielā saimē kā šī tēviņi ar lielāku varbūtību spēj pastāvēt par sevi, tādēļ var būt gan spējīgāki, gan ar neatkarīgāku domāšanu. Tomēr viņai tēviņa pārdrošība šķiet nepievilcīga. Biankai viņš liekas mazāk nepatīkams, un pa ceļam uz ziemeļiem Poršija pieķer Fabianu demonstrējam sevi Biankai — izsakot piedāvājumu dāvāt savu spermu. Bianka vēl nav parādījusi, ka varētu to pieņemt, bet Poršija ievēro, ka Bianka nav tēviņu aizdzinusi.
Pati Poršija ir atstājusi aiz sevis vairākas nastiņas olu — mātītes reti pamet Lielo Ligzdu, neatstājušas mantojumu — un, viņasprāt, Bian-kas lakstošanās novērš uzmanību no uzdevuma. No otras puses, Bianka ir cīnījusies, aizstāvot Poršiju, varbūt viņa uzskata, ka rotaļāšanās ar šo jauno tēviņu ir pienācīga balva. Poršija tikai cer, ka Bianka spēs savaldīt savas iegribas. Diplomātiski izdevīgāk būtu, ja Fabians netiktu kaisles uzplūdā nogalināts un apēsts.
Viņiem nav jāceļo tālu uz ziemeļiem, lai redzētu, kas aug šeit, aiz Lielās Ligzdas uzmanības tīkla. Drīz viņi nonāk pie nogāztiem kokiem — to stumbros ir manāmas melnēšanas, košļāšanas un pārsteidzoši tīru griezienu pēdas, nereti stumbri ir rūpīgi sadalīti fragmentos. Bieži vien ir izrakta ari visa sakņu sistēma, lai nekas neataugtu. Mežs ir pakļauts plašam uzbrukumam, un mežmala tiek pamazām iznīdēta. Fabians var atcerēties laiku, kad te bija vairāk koku, viņš ziņo. Līdums tiek veidots no gada gadā, un Fabiana mantotā Sapratne liek domāt, ka tagad tas notiek ātrāk nekā viņa mātes laikā.
Aiz zobainās malas ir atsevišķi izstādīti citi koki — svešie koki. Tie ir mazi, zemi un resni, ar gaļīgām lapām un punainiem, kraupainiem stumbriem. Palielinātais atstatums starp puduriem ir drošības līdzeklis pret ugunsgrēkiem — ar tiem zirnekļi ir labi pazīstami. Viņu planētas skābekļa līmenis ir augstāks nekā Zemei, un zibens izraisīti ugunsgrēki ir pastāvīgs drauds.
Tas, ko zirnekļi redz, nav dabas roku darbs. Tā ir milzīga mēroga plantācija, un tās kopēji ir skaidri redzami. Visur, kur Poršija paveras, to ir arvien vairāk, un, ja viņa palūkojas aiz koku puduru režģa, tad var samanīt krauju pūzni, kas noteikti ir plantācijas īpašnieku kolonija — lielākā daļa būves ir noslēpta pazemē. Pāri pūznim tūkst dūmi — gluži kā negaisa mākonis.
Poršijas cilts labi zina, ka viņi nav vienīgie šīs pasaules saimnieki. Lai gan viņas nevar zināt, kā nanovīruss ir gadu tūkstošu gaitā pārveidojis šejienes dzīvību, ir konkrētas sugas, ar kurām viņas dala šo planētu un kuras viņas ļaudis atzīst par ko vairāk nekā dzīvniekiem. Viens no zemā gala piemēriem ir spļāvēji — viņi ir tikai sprīdi attīstījušies virs primitīvas dabas līmeņa, bet, ieskatoties viņu mazajās, neskaidrajās acīs, tik un tā var samanīt, ka viņiem piemīt intelekts: un tātad viņi ir bīstami.
Rietumu okeāns, pie kura slejas Poršijas Lielā Ligzda, ir mājas mut-kāju sugai, ar kuriem viņas ļaudīm ir piesardzīgas, ritualizētas attiecības. Viņu senči bija naidīgi un izdomas bagāti mednieki, kuriem piemita īpaši asa redze un nāvīgi dabas doti ieroči. Viņi bija pieraduši dzīvot kolonijās, kurās strīdi un vienošanās par dzīves telpu bija ierasta lieta. Arī viņi izrādījās laba augsne vīrusam un ir attīstījušies paralēli Poršijas dzimtai. Varbūt tādēļ, ka viņi mīt ūdenī, varbūt tāpēc, ka ir pēc dabas iekārtoti medījuma gaidīšanai, viņu sabiedrība, pēc Poršijas standartiem, ir vienkārša un primitīva, bet abām sugām nav iemesla sacensties, un viņi dažkārt uz sēkļa mainās ar dāvanām — zemes augļi apmaiņā pret jūras augļiem.
Skudru esamība ir lielāks pamats satraukumam.
Poršija saprot skudru dabu. Tām ir kolonijas netālu no Lielās Ligzdas, un viņai ir gan personiskas, gan ģenētiski kodētas metodes, no kurām smelties idejas par to, kā ar tām apieties. Lielās Ligzdas kopīgā pieredze liecina, ka skudras ir sarežģīti kaimiņi. Ar tiem jātiek galā izlēmīgi — ja atstās tās savā vaļā, tad skudras nemitīgi izpletīsies par postu visām tām sugām, no kurām skudrām pašām nav nekāda labuma, un starp tām dabiski ir arī Poršijas suga. Skudras var iznīcināt — viņas mantotā Sapratne ietver šādu konfliktu arhīvu —, bet karš pat ar mazu koloniju ir dārgs un izšķērdīgs. Alternatīva — un labāka iespēja — ir pielāgot un ierobežot koloniju, pārdomāti manipulējot ar to lēmumiem.
Poršija zina, ka skudras nav līdzīgas viņas ļaudīm, tās nav līdzīgas spļāvējiem vai rietumu sēkļa mutkājiem. Viņa zina, ka ar individuālām skudrām nevar mijiedarboties, ar tām nevar sazināties, tām pat nevar draudēt. Viņas izpratne, protams, ir ierobežota, bet tā tuvojas patiesībai. Katra atsevišķa skudra nedomā. Tai ir sarežģīts atbilžu komplekss, kas balstās uz plašu stimulu spektru — daudzi no tiem ir ķīmiski ziņojumi, ko rada citas skudras atbildē uz vēl citiem apstākļiem. Kolonijā nav intelekta, bet tajā ir tāda savstarpēji mijiedarbīgu un atkarīgu instinktu hierarhija, ka Poršijai rodas sajūta, ka aiz kolonijas rīcībām un reakcijām slēpjas kaut kāda būtne.