Poršija novieto savu iebrucēju komandu novērošanas punktos plantācijā, kas atrodas vistuvāk pūznim, un vēro ceļus, ko izmanto skudru strādnieku rindas. Izmantojot smadzenes, kas izpletušās Poršijas ķermeņa apakšpusē, viņa domā veidā, ko saprastu arī viņas sīkā priekštece: viņa būvē iekšēju pasaules karti un sadala to elementos, lai atrastu labāko ceļu uz vietu, kur vēlas nonākt.
Es došos viena, viņa instruē Bianku./a neatgriežos, tev jādodas mājup un jāatstāsta notikušais.
Bianka saprot.
Poršija pa pavedienu noslīd no koka, kas līdz šim bija viņas novērošanas tornis, un sāk ceļu, sekojot tik ilgi izplānotajam maršrutam. Skudras dodas pa konkrētām takām, kuras, daudzo gājēju nomīdītas, kļuvušas par plakaniem, gludiem ceļiem, kas atbilst efektīvākajiem maršrutiem. Poršija līkumo pa smalki izstrādātu, piesardzīgu taku starp lielceļiem. Viņa kustas saraustīti, bieži apstājoties, mīņājoties un tad plūstot tālāk, izvērtējot vieglās vēja brāzmas un ļaujot, lai ceļš uz priekšu saskan ar gaisa plūsmām, it kā viņa pati nebūtu nekas vairāk kā liels vēja dzīts kukurznis. Viņas kustības radītās vibrācijas aprij pasaules entropija. Apslēpusi savu smaržu, viņa kā rēgs kustas garām teju vai aklajām skudrām, it kā būtu neredzama.
Nonākot pie pūžņa, ceļš kļūst sarežģītāks un bīstamāks. Viņas rūpīgi izstrādātais plāns prasa nemitīgus pielāgojumus, un vairākas reizes viņa gandrīz tiek atklāta. Vienreiz viņa izmanto kāda sava upura galvu, uz īsu mirkli imitējot saziņu, tā novirzot klejojošu tīrītāju, kas bija pievērsis viņai pārāk daudz uzmanības.
Viņas lēnais, uzmanīgais ceļojums ir vilcies stundām ilgi, un saule ir jau norietējusi. Tādēļ skudru kustība pūžņa ārpusē pierimst, un Poršijas ceļš kļūst vieglāks — un tikai tad viņa sasniedz virsotni.
Šeit skudras ir uzbūvējušas strupu torni, ko Poršija jau ir pamanījusi, un uz tā ir kaut kas jauns — blāvs, caurspīdīgs kristāls, kas spīgo mēness gaismā. Viņai nav ne mazākā priekšstata, kam tas domāts, tādēļ viņa gaida, cerot, ka skudras pašas to parādīs.
Pēc tam kad mēness sāk slīdēt uz tālā horizonta pusi, tā arī notiek. Pēkšņi milzīgs daudzums skudru dodas uz pūžņa virsotni, tā ka Poršijai ir strauji jāreaģē un jāturpina kustība, līdz viņa ir atradusi kādu vietu, kurp skudras negrasās doties — tātad gabaliņu zemāk pa lēzeno nogāzi. Skudras veido gluži vai paklāju, ķermeņu tīklu, saskaroties ar taustekļiem un kājiņām. Poršija ir apstulbusi.
Viņas, šķiet, kaut ko gaida — vai vismaz tā Poršija interpretē skudru uzvedību. Tas neatgādina parasto skudru uzvedību. Poršiju tas satrauc.
Tad no mazas ejas virsotnes pamatnē iznāk vēl viens kukainis un uzkāpj virsotnē. Tas virza vienu antenu uz kristāla pusi, bet otru — uz leju, lai izveidotu kontaktu ar pūli zem tā. Poršijas platās, apaļās acis uztver tik daudz mēnessgaismas, cik iespējams, un koncentrējas uz jaun-pienācēju — nelielu skudru, kas šķietami ne ar ko neizceļas. Uz tās antenām ir kaut kas uzlikts — līdzīgi kā koku zāģētājiem. Tā ir smalka kaut kāda materiāla — metāla, bet Poršija to nezina — cepure, kuras gali sašaurinās tiktāl, ka šķiet gandrīz neredzami. Skudra pieskaras kristālam ar sīku, smalku, matam līdzīgu stieplīti.
Un, Poršijai paliekot novērotāja pozīcijā, skudras sāk dejot.
Viņa nekad neko tamlīdzīgu nav redzējusi. Viss skudru paklājs trīsuļo — tas ir kā vilnis, kas acīmredzot sākas kontaktā starp metāla antenu un kristālu un izplatās pa sanākušo pūli. Skudras atrodas pastāvīgā kustības vilnī, katra no tām nodod kaimiņiem dinamisku ziņu, kas ieved ekstāzē visu draudzi.
Poršija klusā pārsteigumā vēro.
Viņa nav matemātiķe. Viņa īsti nesaprot aritmētiskās progresijas, virknes un transformācijas, kas atspoguļojas kustību viļņos, kuri ceļo cauri skudrām — viņa nesaprot to, tāpat kā to nesaprot skudras —, bet viņa aptver, ka tur ir kāds raksts, kaut kāda nozīme tam, ko viņa redz.
Viņa pēc labākās gribas cenšas interpretēt to, ko redz, saskaņā ar savu pieredzi un pieredzi, ko ir mantojusi, bet visā viņas pasaules vēsturē nav bijis nekā līdzīga. Skudras jūtas tāpat. Viņu pastāvīgā iespēju izpēte ir novedusi pie šī vienīgā kontakta ar kaut ko lielu un neaptveramu, un kolonija apstrādā saņemto informāciju, cenšas atrast tai pielietojumu. Arvien vairāk viņu bioloģiskā skaitļošanas spēka tiek pielikts uzdevuma risināšanai, arvien vairāk un vairāk skudru trīs tālā radiosignāla pulsējošajos ritmos.
Poršijas acis, badīgi cenšoties atrast šajā ainā kādu rakstu un plānu, pamana vēl vienu elementu, un viņa prāto: Vai tas ir svarīgi?
Līdzīgi kā cilvēki, arī Poršijas ļaudis labi pamana sakarības — reizēm pat tur, kur tādu nav. Tādēļ viņa ātri veido asociācijas, ņemot vērā to, ka laika ziņā notikumi ir pārāk tuvu, lai tā būtu uzskatāma par nejaušību. Skudru bars bez brīdinājuma vienlaikus pajūk un traucas atpakaļ iekšā tieši tad, kad ceļotāja, ātri skrejošā zvaigzne, ko Poršija bieži ir vērojusi tās ceļā pār debesīm, pazūd aiz horizonta.
Tad viņa izveido plānu — nevilcinoties un bez ilgas domāšanas. Viņa ir ieintriģēta, un viņas suga jūt dzinuli izpētīt jebko jaunu: gluži tāpat kā skudras, tikai zirnekļi to dara citā veidā.
Tikko lielākā daļa skudru ir prom, Poršija prātīgi tuvojas virsotnes smailei, piesargājoties, lai nesaceltu trauksmi. Viņa paceļ palpas un ļauj vējam plūst pār tām, izjūtot vēja spēku un virzienu un pielāgojot tam savas kustības.
Viņa uzmanīgi, soli pa solim, kāpj augšup, līdz kristāls ir tieši viņas priekšā. Tas nemaz nešķiet tik liels — ne Poršijai.
Viņa sāk aust sarežģītu zīda iesaiņojumu, pieturot to ar pakaļkājām. Viņa labi zina, ka atrodas lielas kolonijas pašā centrā. Šajā brīdī kļūda izmaksātu ļoti dārgi.
Viņa beidz darbu gandrīz vai pārāk vēlu. Viņas klātbūtne aušanas radīto vibrāciju dēļ ir pamanīta. Mazā skudra, kas vadīja draudzi, strauji uzrodas no alas zem virsotnes smailes un ar atkailinātu antenu pieskaras Poršijas kājai.
Tūlīt pat skudra saceļ trauksmi — ķīmisku signālu, kas asi ziņo par niknumu un dusmām, ka svešinieks, iebrucējs atrodas šeit, šajā vietā. Smaržai izplatoties, to sajūt eju sargi un citas kastas, kas palikušas pūžņa virspuses tuvumā. Ziņa tiek pavairota un nodota tālāk.
Poršija metas virsū skudrai zem sevis un nogalina to, ar vienu kodienu noņemot tās galvu līdzīgi kā iepriekšējām skudrām. Tomēr zir-neklienc zina, ka ar apmānu prom netiks. Viņa atkal traucas uz virsotnes smaili, mēģinot atrast pēc iespējas augstāku vietu, un paķer pašā augšā esošo kristālu.
Viņa ar tīklu piesien abas trofejas pie vēdera, kamēr no kolonijas uz pūžņa virspusi izvirst skudras. Poršija redz, ka daudzām no tām ir rīki un modifikācijas, kuras pēkšņi nemaz tik ļoti negribas iepazīt tuvāk.
Viņa lec. Ja viņa lēktu no virsotnes vienkārši tāpat, tad nonāktu tieši skudru bara vidū, kur viņu saķertu, mežonīgi sakostu un dzīvu saplosītu gabalos. Lēciena augstākajā punktā viņas aizmugures kājas izsper akurāti salocīta zīda nastu, izveidojot smalku tīklu, kas, nostiepts starp Poršijas kājām, uztver iepriekš tik rūpīgi pētītā vēja brāzmu.
Vējš neaizved viņu gluži atpakaļ pie Biankas un pārējiem, bet Poršija nevar to kontrolēt. Šajā mirklī viņas galvenais mērķis ir tikt prom, slīdot pāri saniknotajiem kukaiņiem, kas, pacēluši žokļus ar metāla uzmavām, cenšas saprast, kur viņa palikusi.
Viņas pēcnācēji stāstīs leģendu par to, kā Poršija ieradās skudru templī un nozaga viņu dieves aci.