“Sāksim ar to," Kcrsts pārtrauca. “Kurš grib redzēt mērkaķi?”
Viņi visi neizpratnē skatījās uz Ķerstu, kurš pasmīkņāja. “Es vēl arvien saņemu signālu no drona, atcerieties? Tad paskatīsimies apkārt.” “Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir droši?” Holstens iebilda, bet Kcrsts jau sūtīja attēlu uz visu ekrāniem
Drons lidoja pāri nepārtrauktai zaļai lapotnei — neiedomājami bagātīgam zaļumam, kas viņiem bija liegts.
Tad skatpunkts noslīdēja, Kersts sūtīja dronu lejup, kur tas vijās pa spraugu starp kokiem, zigzagā līkumodams caur zaru mudžekli. Skatam atklātā pasaule bija apbrīnojama — mežs likās kā katedrāle, kuru apēnoja savijušos zaru arkas, kas šķita kā zaļas debesis, balstītas uz koku pīlāriem. Drons slīdēja pa šo plašo, alai līdzīgo telpu, turēdamies vienlīdz tālu no zemes un lapotnes.
G ilga mesa komandas sejās vīdēja alkas un rūgtums — viņi skatījās uz sev liegto un apsolīto zemi, Ēdeni, kas nebija radīta cilvēka pieskārienam.
“Kas tur priekšā ir?” Leina jautāja.
“Neko neredzu. Tikai vizuāls artefakts,” Kersts atbildēja, un tad pēkšņi viņu skatupunkts strauji sašūpojās, tas rotēja tukšumā, nespējot vairs kustēties uz priekšu.
Kersts nolamājās, viņa pirksti strauji centās sūtīt jaunas instrukcijas, bet šķita, ka dronu ir satvēris kaut kas neredzams — vai gandrīz neredzams. Holstens pamanīja tikai īsu atspīdumu gaisā, kamēr drona skatpunkts griezās kā dejā.
Tas notika ļoti ātri. Vienu mirkli viņi skatījās tukšā telpā, kas dronam nesaprotamā kārtā bija liegta, un tad viņu skatu aizsedza milzīga, rokai līdzīga ēna. Viņi uz mirkli ieraudzīja daudzas matainas, plati izplestas kājas un divus izliektiem āķiem līdzīgus ilkņus, kas ar mežonīgu ātrumu un niknumu triecās pret kameru. Pēc otrā trieciena attēls pārvērtās statiskās elektrības zibšņos.
Ilgu laiku neviens neko neteica. Daži — kā Holstens — tikai truli blenza tukšajos ekrānos. Vitas bija sastingusi, tikai viņas lūpu kaktiņā strauji raustījās muskulis. Leina pārskatīja un analizēja pēdējās attēla sekundes.
“Ekstrapolējot drona un kameras uzstādījumus, jāsecina, ka tas radījums bija vairāk nekā metru garš,” viņa beidzot drebošā balsī noteica.
“Tas nebija nekāds elles mērkaķis,” Kersts izspļāva.
Zaļā pasaule un ap to riņķojošais sargs aiz Gilgameša pazuda tukšumā, atstājot šķirsta kuģa komandu ar, mazākais, dalītām jūtām par nupat uzzināto.
3. KARŠ
.
3.1. Riebīga pamošanas
Viņa negribīgais prāts atgriezās pie apziņas šaurajā dzīvības apturēšanas kriokamerā, un tajā bija viena doma: Vai tad tas nav noticis jau iepriekš? Jautājums nodarbināja labu brīdi, pirms viņš atcerējās savu vārdu.
Holstens Meisons. Izklausās pazīstami.
Fragmentāra izpratne atgriezās viņa prātā tā, it kā tajā tiktu atzīmēti darāmo darbu saraksta punkti.
...ar Leinu...
.. .zaļaplanēta...
...Impērijas Cvaloda...
... Vai es gribētu runāt arElīzuf...
... doktore Avrana Kerna...
... mēness kolonija...
Mēness kolonija!
Un viņš atjēdzas pie pilnas apziņas ar absolūtu pārliecību, ka viņi nosūtīs Holstenu uz koloniju, uz to auksto nekurieni ar sasalušo atmosfēru, kas pēc Vrī Gaijena lēmuma kļūs par cilvēces pirmo mēģinājumu izveidot jaunas mājas. Gaijenam viņš nekad nebija paticis. Gaijenam viņš vairs nebija vajadzīgs. Viņš tagad tiek modināts transportēšanai uz koloniju. Nē...
Kāpēc lai viņi pamodinātu Holstenu pirms nosūtīšanas? Ko viņš varētu ieguldīt mēness bāzes tapšanā? Viņi jau bija nosūtījuši Holstenu uz turieni, bezsamaņā, kamerā. Viņš pamodās bāzes celtnes čaulai līdzīgajā šaurībā, lai mūžīgi mūžos uz mūžu rūpētos par miokultūras tvertnēm.
Viņš nespēja atvairīt šo pārliecību, ka viņi jau ir viņam to nodarījuši, un mēģināja raustīties un spārdīties kriokameras šaurībā, skaļi kliedzot pats sev ausis, dauzot vēso plastmasu ar pleciem un ceļgaliem, jo nevarēja pacelt rokas.
“Es nekur neiešu!” viņš auroja, lai gan zināja, ka jau ir prom. “Jūs nevarat mani piespiest!” Lai gan viņš zināja, ka var.
Vāks atvērās pēkšņi — mirklī, kad atvērās slēdzis, tas jau bija vaļā, un Holstens gandrīz vai izkrita uz grīdas kā kabatas nazītis, ar seju pa priekšu. Viņu satvēra kādas rokas, un mirkli viņš vienkārši blenza apkārt, nespēdams izprast, kur atrodas.
Nē, nē, nē, viss ir labi. Tā ir komandas kodola telpa. Es vēl arvien esmu uz Gilgameša. Es neesmu uz mēness. Viņi nav mani aizveduši...
Viņu satvērušās rokas ne pārāk maigi nolika Holstenu uz kājām un, kad viņa ceļi salocījās, kāds viņu sagrāba un sakratīja, ietriekdams viņu ar muguru kamerā tā, ka vāks aizkrita un iespieda viņa miega tērpa ieloci.
Kāds uz viņu kliedza. Viņi kliedza, lai Meisons aizveras. Tikai tad viņš saprata, ka auro — vienus un tos pašus vārdus vēlreiz un vēl, ka viņš nekur neies, ka viņi nevar viņu piespiest.
It kā lai pierādītu pretējo, tas, kurš bija viņu sagrābis, iecirta arī pļauku pa seju, un I lolstcns dzirdēja, kā viņa balss izdziest samulsušā šņukstā. Tikai tad viņš atguva pār to kontroli.
Ap to mirkli Holstens apjēdza, ka istabā ir četri cilvēki un viņš nevienu no tiem nepazīst. Trīs vīrieši un sieviete: visi svešinieki, pilnīgi svešinieki. Viņiem mugurā bija kuģa tērpi, bet viņi nebija no komandas kodola. Vai ari ja bija, tad Gaijens nebija viņus pamodinājis tajā reizē, kad visi brauca garām zaļajai planētai.
Holstens padumji samirkšķināja acis. Vīrietis, kas viņu turēja, bija garš, tievs un gariem kauliem, pēc skata apmēram Holstena vecumā. Nelielas rētas ap acīm liecināja par nesenu ķirurģisku iejaukšanos — ar “nesenu” droši vien domājot “pirms vairākiem tūkstošiem gadu”, pirms viņi tika iemidzināti.
Klasicista skatiens pārslīdēja pārējiem: būdīgai pajauna izskata sievietei, maza auguma tievam vīrietim ar šauru seju, kas vienā pusē šķita izkaltusi — iespējams, kriokameras blakusefekts, un strupam vīrietim ar izteiktu žokli. Pēdējais stāvēja pie ieejas un pastāvīgi meta skatienus uz ārpusi. Rokā viņam bija pistole.
Rokā viņam bija pistole.
Holstens skatījās uz ieroci, par kuru īsti neko citu nevarēja pateikt. Viņš vēl arvien ar grūtībām saprata, ko redz. Viņš nevarēja iztēloties pilnīgi nekādu iemeslu, kādēļ šajā scenārijā būtu jābūt iesaistītam ierocim. Jā, skaidrs, ka uz Gilgameša atradās pistoles. Viņš labi zināja, ka ieroči noteikti nebija no tiem vecās Zemes slazdiem, kuri tiktu atstāti. No otras puses, tie pilnīgi noteikti nebija jānēsā apkārt pa kosmosa kuģi, kas ir pār-bāzts ar smalku aparatūru un aiz kura korpusa gaida nāvējošs vakuums.
Ja vien pistole nebija domāta tam, lai piespiestu Holstenu doties uz mēness koloniju — bet tam jau nu nebūtu nepieciešams ierocis. Pilnīgi pietiktu ar Ķerstu vai pāris no viņa drošībniekiem, turklāt tādā veidā pastāvētu mazāks risks, ka tiks kaitēts kaut kam tādam, kas būtu vitāli svarīgs Gilgamešam. Vitāli svarīgāks nekā Holstens Meisons.
Viņš mēģināja formulēt saprātīgu jautājumu, bet izdabūja no sevis tikai neskaidru murmulējienu.
“Jūs dzirdējāt?” garais, tievais vīrietis teica pārējiem. “Viņš negribot iet. Kā jums tas patīk, ko?”
“Skoulz, dodamies,” nošņāca vīrietis pie durvīm, tas ar pistoli. Hol-stena acis nespēja novērsties no ieroča.
Pēc mirkļa viņš jau bija sagrābts starp Skoulzu un sievieti, viņu neveikli stūma un vilka pa izejas lūku, vīrietis ar ieroci gāja pirmais un tēmēja to koridorā. Holstens, uzmetot skatienu caur lūku, pirms Izkaltusī Seja to aizvēra, pamanīja, ka pārējā komandas kodola kameras ir tukšas — par to liecināja to statusa paneļi. Viņš bija pēdējais, kam ļauts pagulēt ilgāk.