“Pasakiet man kāds, kas notiek,” viņš pieprasīja, lai gan tas izklausījās tikai pēc buldurēšanas.
“Mums vajag tevi...” sieviete iesāka.
“Muti ciet,” Skoulzs aprāva, un viņa paklausīja.
Ap to laiku I Iolstens jau domāja, ka varētu pats saviem spēkiem steberēt līdzi, bet viņi rāva Meisonu sev līdzi tik ātri, ka nebija iespējams savākt kājas. Mirkli vēlāk viņš dzirdēja skaļu troksni no tās puses, no kurienes viņi nāca — it kā tur kāds būtu nometis kaut ko smagu. Tikai pēc tam, kad pistoles īpašnieks pagriezās atpakaļ un sāka šaut pretī, Holstens aptvēra, ka šis troksnis bija šāviens. Pistole izdeva sīku, metālisku troksni, kas šķita savādi neiespaidīgs — kā tad, ja pārāk liels suns izdod spalgu vaukšķi. Atbildes šāvieni bija kā pērkona dārdi, kas satricināja gaisu un Holstena bungādiņas, it kā telpā viņiem aiz muguras būtu pasprukušas vaļā Dieva dusmas. Viņš atpazina disruptorus — ieročus, kas bija paredzēti masveida protestu apspiešanai un kuru darbības princips balstījās gaisa detonēšanā. Teorētiski tie nebija nāvējoši un pilnīgi noteikti mazāk apdraudēja kuģi.
“Kas uz mums šauj?” viņš izdabūja, un šoreiz vārdi bija pietiekami skaidri.
“Tavi draugi,” Skoulzs īsi atteica — atbilde, kas šajos apstākļos varētu būt uzskatāma par vienu no nemierinošākajām atbildēm pasaulē un lika Holstenam saprast divus faktus: ka šībrīža kompānija neuztvēra viņu par draugu un ka viņa patiesie draugi — lai kas tic arī nebūtu — labākajā gadījumā bija dalītās domās par to, vai vajadzētu Holstenu pasaudzēt.
“Vai kuģis... Vai ar kuģi kaut kas noticis?” viņš noprasīja, tikai pēc savas balss toņa saprazdams, cik nobijies ir. Emocijas šķita spietojam kādā citā viņa prāta daļā, kuru no augstākajām kognitīvajām funkcijām atdalīja lēni kūstoša kriokameras siena.
“Aizveries, vai arī tev sāpēs,” atteica Skoulzs tonī, kas lika saprast, ka viņu tas tikai iepriecinātu. Holstens aizvērās.
Cilvēks ar izkaltušo seju sāka atpalikt un tad pēkšņi nokrita. Holstens iedomājās, ka vīrietis ir paklupis, un pat automātiski sāka kustību, lai palīdzētu viņam piecelties, pirms pats tika aizvilkts prom. Bet Izkaltusī Seja vairs nepiecelsies, un cilvēks ar pistoli notupās pie līķa, izvilka otru ieroci no mirušā vīrieša jostas, tad notēmēja abas pistoles pret uzbrucējiem, kurus Holstens vēl pat nebija ieraudzījis.
Nošauts. Izkaltusī Seja nebija dabūjis disruptora lādiņu. Kādam pretinieka pusē — kādam no I īolstena it kā draugiem — acīmredzot bija pietrūcis pacietības, piedienības vai žēlastības.
Tad garām paspraucās divi citi cilvēki, kas devās palīgā šāvējam, — vīrietis un sieviete, abi apbruņoti — un šāvieni aiz muguras dramatiski pieauga spēkā. Tomēr no Skoulza lēnākās gaitas kļuva skaidrs — viņš uzskatīja, ka tagad ir lielākā drošībā. Jautājums par to, vai tas nozīmēja arī lielāku drošību Holstenam, palika neatbildēts. Viņa mute instinktīvi pavērās, lai izvirstu visvisādus iebildumus, jautājumus, lūgumus un pat draudus, bet viņš tos visus paturēja pie sevis.
Viņu rāva garām vēl pusducim apbruņotu cilvēku — visi bija Holstenam sveši, visi valkāja kuģa tērpus — un tad iegrūda pa lūku, kur viņš bez kādām ceremonijām nogāzās uz nelielas sistēmas apkalpošanas telpas grīdas. Tā bija tikai šaura vietiņa starp divām konsolēm un milzīgu ekrānu, kas aizņēma lielāko daļu dibensienas.
Tur bija vēl viens apbruņots cilvēks, kura pārsteigums, Holstenam parādoties, iespējams, bija līdz šim lielākie draudi viņa dzīvībai. Tur bija vēl viens sagūstītais, kas sēdēja ar muguru pret vienu no konsolēm. Rokas gūsteknim bija sasietas aiz muguras. Tā bija īsa Leina, galvenā inženiere.
Viņi nogrūda Holstenu viņai blakus, tādā pašā veidā sasaistot arī viņa rokas. Pēc tam Skoulzs šķietami zaudēja par viņu jebkādu interesi un izgāja ārā, lai pievienotos klusinātai, bet spraigai sarunai, no kuras Hol-stens spēja saklausīt tikai dažus vārdus. Šāvienus viņš vairs nedzirdēja.
Sieviete un apbruņotais vīrs, kas bija ievedis viņus šeit, vēl arvien atradās telpā, kamdēļ te īsti nebija vietas nevienam citam. Gaiss šaurajā telpā bija pieelpots, stipri oda pēc sviedriem un nedaudz pēc urīna.
Uz mirkli Ilolstcns pieķēra sevi prātojam, vai viņš nav vienkārši nosapņojis visu, ko atcerējās pēc Zemes atstāšanas — ja nu kāda dzīvības apturēšanas kriokameras nepilnība bija ierāvusi viņu grandiozā halucinācijā, kur viņš, klasicists, pēkšņi tika uzskatīts par svarīgu un nepieciešamu komandas daļu.
Viņš pašķielēja uz Leinu. Viņa žēlabaini skatījās pretī. Holstens pārsteigts samanīja, ka viņas sejā ir iezīmējušās agrāk neredzētas grumbas un mati ir paaugušies garāki — tie nebija vairs apcirpti līdz ar ādu.
Viņa ir — viņas vecums klust tuvāks manējam. Vai es vēl arvien esmu vecākais cilvēks pasaulē? Varbūt, bet ne pārāk.
Holstens nopētīja viņu sargus, kas šķietami pievērsa vairāk uzmanības Skoulza vārdiem gaitenī, ne saviem aizbilstamajiem. Viņš iečukstējās: “Kas notiek? Kas ir tie ārprāši?”
Leina uz viņu truli paskatījās. “Kolonizatori.”
Viņš apsvēra šo vārdu, kas atvēra durvis uz slēptu pagātni, kurā kāds — domājams, Gaijens — bija visu pamatīgi salaidis grīstē. “Ko viņi vēlas?”
“Nebūt par kolonizatoriem.”
“Nu, jā, to nu es būtu uzminējis, bet... viņiem ir ieroči.”
Leinas sejas izteiksmei būtu jāpauž nicinājums — Holstens bija pateicis acīmredzamu faktu situācijā, kad katram vārdam droši vien bija cena, bet viņa tikai paraustīja plecus. “Viņi ielauzās ieroču glabātavā, pirms tas sākās. Tiktāl par Ķersta sūdaino drošību.”
“Viņi grib pārņemt kuģi?”
“Ja nepieciešams.”
Viņš pieņēma, ka Kersts un drošībnieki centās labot savas kļūdas un darīt visu iespējamo, lai apturētu notikumus — kas acīmredzami bija novedis līdz spraigām apšaudēm kuģa vārīgajās ejās. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, cik cilvēku bija iesaistīti. Mēness kolonijā bija paredzēts izvietot vismaz vairākus tūkstošus kolonistu, varbūt vēl vairāk tiktu tur paturēti miegā. Vai tiešām pa Gilgamešu šobrīd skraidīja pustūkstotis dumpinieku? Un cik daudzi bija Ķersta rīcībā? Vai viņš modināja otrās pakāpes komandu un iegrūda pistoles viņu aukstajās rokās, lai izmantotu tos kā ierindniekus?
“Kas notika?” viņš prasīja — jautājuma adresāts gan drīzāk universs, nevis kāds konkrēts cilvēks.
“Man prieks, ka pajautāji.” Skoulzs iespraucās telpā, teju vai iebukņīdams ar elkoni apbruņotajam vīrietim, lai izbrīvētu sev telpu. “Ko tu tur teici, pirms izrāvām tevi no gultas? “Es nekur neiešu,” ne tā? Nu, laipni lūdzam klubiņā. Neviens no mums neparakstījās uz šo ceļojumu, lai vienkārši nosaltu kaut kādā nāves caurumā uz mēness bez atmosfēras.” Holstens mirkli skatījās uz viņu, ievēroja, kā kalsnā vīrieša garās rokas savelkas dūrēs, kā āda ap viņa muti un acīm konvulsīvi trīc — viņš pieņēma, ka šo efektu rada kāda narkotika, kas likusi vīrietim sazin cik ilgi palikt nomodā un uz kājām. Skoulzam pašam nebija ieroča, bet viņš bija iekarsīgs, bīstams vīrietis, kas piespiests pie sienas.
“Ē, ser...” Holstens iesāka, cik mierīgi vien varēja. “Jūs varbūt zināt, ka es esmu Holstens Meisons, klasicists. Neesmu pārliecināts, ka jums patiešām biju vajadzīgs es, vai arī jūs vienkārši pagrābāt, ko varējāt... kā gūstekni, vai... es patiešām īsti nezinu, kas te notiek. Ja ir kaut kas... ja es kādā veidā varu...”