“Tikt cauri sveikā ar veselu ādu?” Skoulzs pārtrauca.
“Nu, jā...”
“Tas nav atkarīgs no manis,” vīrietis nevērīgi attrauca un, šķiet, jau grasījās aizgriezties, bet tad pēkšņi sakoncentrējās un paskatījās uz Holstenu vēlreiz — ar svaigām acīm. “Labi, iepriekšējo reizi, kad tu biji nomodā, viss bija citādi. Bet, tici man, tu zini daudz ko — daudz ko ļoti vērtīgu. Un es saprotu, večuk, ka tā nav tava vaina, bet šeit uz spēles ir dzīvības, simtiem dzīvību. Tu esi te iesaistīts — gribi vai ne.”
Negribu, drūmi nosprieda Holstens, bet ko viņš varēja iebilst?
“Signalizē komunikāciju telpai,” Skoulzs pavēlēja, un sieviete pastiepās līdz vienai no konsolēm. Viņa teju vai apsēdās uz Holstena pleca, lai varētu nosūtīt komandas.
Pēc laba brītiņa uz sienas ekrāna parādījās Gaijena drūmais noģī-mis un draudīgi nopētīja visus un katru. Arī viņš Holstenam izskatījās vecāks, un šķita, ka cilvēciskums viņā izsīcis vēl vairāk.
“Es tā saprotu, ka jūs nenoliksiet ieročus,” Gilgameša kapteinis noskaldīja.
“Pareizi saproti,” Skoulzs rāmi atbildēja. “Tomēr šeit ir kāds tavs draugs. Varbūt vēlies atjaunot pazīšanos.” Viņš pabakstīja Holstena galvu, lai uzsvērtu savu domu.
Gaijena samiegtās acis un vienaldzīgā izteiksme nemainījās. “Un tad?” Nebija manāms, ka viņš vispār būtu Holstenu pazinis.
“Es zinu, ka tev viņš ir vajadzīgs. Es zinu, kur tu plāno aizblandī-ties pēc tam, kad būsi mūs visus nolēmis tukšainei,” Skoulzs teica. “Es zinu, ka jums jūsu dārgais klasicists būs nepieciešams, kad atradīsiet tās senās tehnoloģijas, par kurām esat tik pārliecināti. Un nemaz nemēģini pārmeklēt kravas sarakstus,” — to viņš pateica ar rūgtu uzsvaru, jo pats vēl nesen bija tikai daļa no šīs kravas, “jo šeit ir Nesele, kas ir nākamā labākā izvēle, — ne tāds eksperts kā tavs večuks, bet viņa zina vairāk nekā visi pārējie.” Viņš uzsita blakus stāvošajai sievietei pa plecu. “Tā ka parunāsimies, Gaijcn. Vai arī es nedotu ne pliku grasi par tavu klasicistu un vecāko inženieri.”
Gaijens nopētīja viņu — viņus visus — bez jebkādas izteiksmes. “Inženieres Leinas komanda viņas prombūtnē ļoti labi tiek galā,” viņš teica, it kā viņa būtu tikai uz pāris dienām nolikusies slimības gultā. “Kas attiecas uz to otru, mums tagad ir kodi, kas aktivizēs Zemes aparatūru. Zinātnes komanda ar to tiks galā. Es nerisināšu pārrunas ar cilvēkiem, kas noliedz manu autoritāti.”
Gaijena seja pazuda, bet Skoulzs vēl ilgi sažņaugtām dūrēm turpināja blenzt tukšajā ekrānā.
3.2. Ar uguni un zobenu
Šajā zaļajā pasaulē ir nomainījušās vairākas paaudzes — ar cerību, atklājumiem, bailēm, neveiksmēm. Sekos nākotne, kas jau sen ir paredzēta.
Cita Poršija no Lielās Ligzdas pie Rietumu okeāna — bet šoreiz kareive tā, kā to saprot šī suga.
Viņa šobrīd atrodas nevis Lielajā Ligzdā, bet citā zirnekļu metropolē: viņa to domās sauc par Septiņiem Kokiem. Poršijas uzdevums ir novērot un sniegt palīdzību, ja tas ir iespējams. Visapkārt kopienā nikni kūsā darbība — iedzīvotāji skrien un lec, un slīd pa pavedieniem savās darīšanās, un viņa tos novēro — daudzās acis uztver haosu visapkārt un salīdzina šo ainu ar satracinātu skudru pūzni. Viņa spēj rūgti pārdomāt, ka tagad apstākļi ir noveduši viņas ļaudis līdz pašu ienaidnieku līmenim.
Viņa jūt bailes, augošu satraukumu, kas liek kājām mīņāties un pal-pārn — raustīties. Viņas ļaudis ir vairāk piemēroti uzbrukumam, nevis aizstāvībai, bet nav spējuši šajā konfliktā paturēt iniciatīvu. Viņai būs jāimprovizē. Tālākajiem notikumiem nav plāna.
Viņa varbūt mirs, un, skatoties šajā bezdibenī, viņa jūt iznīcības un neesamības šausmas — varbūt tas ir visam dzīvajam kopīgs mantojums.
Signāli nāk no ziņotājiem un no novērošanas torņiem, kas izvietoti augstu kokos — tik augstu, cik vien sniedzas Septiņu Koku zīda būves. Signāls ir regulārs. Tā ir laika atskaite: cik daudz laika vēl ir atlicis pirms ienaidnieka ierašanās. Ziņu stīgas, kas nostieptas starp koku stumbriem, un daudzās izvītās mītnes vibrē sarunās, it kā visa kopiena niknumā dūktu par savu neizbēgamo galu.
Ne Poršijas nāve, ne Septiņu Koku iznīcība nav neizbēgama. Kopienai ir savi aizsargi —jo šajā laikā, šajā attīstības posmā ikvienā zirnekļu pilsētapmetnē ir karotāji, kas pavadījuši visu laiku, trenējoties cīņai — un Poršija šeit ieradusies kopā ar duci Lielās Ligzdas kareivju, lai atbalstītu savu sugu. Viņām ir koka un zīda bruņas, viņām ir lingas. Viņas ir mazi šīs pasaules bruņinieki, kas stāsies pretī ienaidniekam, kura pārspēks ir simts pret vienu.
Poršija zina, ka viņai jānomierinās, bet satraukums ir pārāk liels, lai to apslāpētu. Viņai nepieciešams ārējs uzmundrinājums.
Viņa to atrod ligzdas centrālā koka augstienē. Šeit ir plaša zīda telts, kuras sienas izvītas sarežģītos ģeometriskos rakstos, pavedieni nostiepjas un krustojas saskaņā ar precīzu plānu. Šeit jau ir saujiņa viņējo, kas meklē garīgu stiprinājumu — pārliecību, ka pasaulē ir kas vairāk nekā vien tas, ko spēj uztvert viņu jutekļi, ka ir dižāka Sapratne. Pārliecību, ka pat tad, kad viss ir zaudēts, varbūt viss vēl nav zaudēts.
Poršija notupstas viņiem blakus un sāk vērpt, veidojot pavediena mezglus skaitļu valodā — Svētos Rakstus, kas tiek pierakstīti no jauna ikreiz, kad kāds no viņējiem pārdomās noslīgst ceļos, un pēc piecelšanās tiek apēsti. Viņa ir dzimusi ar šo Sapratni, bet viņa to ir arī iemācījusies vēlreiz, jau agrā bērnībā dodoties uz templi, tāpat kā viņa to apmeklē tagad. Iedzimtā, vīrusa ieprogrammētā Sapratne par matemātiskajām darbībām, ko viņa ir mantojusi, neiedvesmo viņu tā, kā iedvesmoja laiks, kad skolotāji viņu izvadīja no vienas virknes uz nākamo, kad viņa pamazām atskārta, ka šīs šķietami nejaušās zīmju virknes apzīmē kaut ko vairāk nekā izgudrojumu — ka tā bija pašpierādoša, iekšēji konsekventa universāla patiesība.
Protams, viņas mājās, Lielajā Ligzdā, ir kristāls, kas stāsta šīs patiesības savā neaptveramajā veidā — šāds kristāls tagad ir katrā lielākajā ligzdā, un svētceļotāji no mazākām kopienām bieži vien veic tālu ceļu, lai to redzētu. Viņa ir redzējusi, kā svētā priesteriene pieskaras kristālam ar metāla riku, sajūt ziņas pulsčšanu no debesīm, izdejo savai draudzei debesu aritmētiku. Tādās reizēs, Poršija zina, Ziņnese ir debesīs virs galvas, dodoties savā pastāvīgajā ceļojumā — vienalga, vai naktī un redzama vai dienā, debesu spilgtuma slēpta.
Šeit, Septiņos Kokos, kristāla nav, bet jau šī ziņojuma vienkārša atkārtošana visā tā brīnumainajā, iekšēji saskanīgajā sarežģītībā — vērpt un ēst, un atkal vērpt — ir mierinošs rituāls, kas padara Poršijas prātu skaidrāku un ļauj viņai stāties pretī nākotnei ar rāmu garu.
Viņas ļaudis ir atrisinājuši matemātikas uzdevumus, kurus uzdevis satelīts — Ziņnese, kā viņi to sauc —, vispirms iekaļot pierādījumus un tad tos patiesi saprotot. Tas ir viņu pilsoniskais un reliģiskais pienākums. Šī signāla parādīšanās ir salīdzinoši īsā laikā uzkurinājusi lielas sugas daļas uzmanību viņu iedzimtās zinātkāres dēļ. Šeit nu ir kaut kas acīmredzami ne no šīs pasaules, un tas fascinē, tas viņām teic, ka pasaulē ir kas vairāk, nekā viņas var aptvert, tas virza viņu domāšanu jaunos ceļos. Matemātikas skaistums sola brīnumiem pilnu pasauli, ja vien viņas spētu kaut nedaudz vairāk paplašināt savu domāšanu — tas ir lēciens, ko viņas teju, teju, bet vēl nespēj veikt.