Poršija vērpj un ārda, un vērpj, apklusinot visaptverošo trauksmi, aizvietojot to ar nenoliedzamu pārliecību, ka ir kas vairāk. Lai kas arī notiktu šajā dienā, pat ja viņa kristu starp ienaidnieka dzelzī kaltajiem žokļiem, dzīvībai piemīt dziļums, kas ir vairāk nekā vienkāršās, viņai uztveramās un aprēķināmās dimensijas, un tādēļ... kas zina?
Tad pienāk laiks, un viņa dodas prom no tempļa, lai apbruņotos.
Poršijas ļaužu apmetnes ir visnotaļ atšķirīgas, bet cilvēku acīm tās visas šķistu juceklīgas, iespējams — murgainas. Septiņi Koki tagad aptver vairāk nekā sākotnējos septiņus, koku puduri savieno simtiem pavedienu, katrs no tiem ir daļa no plāna, un katram ir sava nozīme — vai strukturāla, vai pārvadāšanas, vai komunikācijas. Zirnekļu vibrējošā valoda ir krietnu gabalu labi pārsūtāma pa zīda pavedieniem, un viņi ir izveidojuši nospriegotu spoļu mezglus, kas pastiprina signālu tā, ka rāmā laikā runa var tikt nosūtīta kilometriem tālu starp dažādām pilsētām. Viņas sugas mītnes ir zīda teltis, kuru atbalsta auklas stingri nostieptas dažādās formās, kas piemērotas sugai, kura dzīvo trijās dimensijās un vienlīdz ērti var karāties no vertikālas virsmas un atpūsties uz horizontālas. Sapulču telpas ir plaši tīkli, kur runātāja vārdi pa dejojošiem pavedieniem var tikt nosūtīti klausītāju pūlim. Augstu izvietotajā centrā, kas aizēno lielāko daļu pilsētas, ir rezervuārs: ūdensdrošs, plati nostiepts tikls, kas notver gan lietus lāses, gan ūdeni no Septiņu Koku apkārtnes: ūdens tiek novirzīts rezervuārā pa caurulēm un notekām no neskaitāmiem mazākiem lietus tvērējiem.
Visapkārt Septiņiem Kokiem puspieradinātas vietējās skudras ir nocirtušas mežu. Agrāk tas bija nodrošinājums pret ugunsgrēku. Tagad tas būs kaujas lauks.
Poršija rāpjas un lec cauri Septiņiem Kokiem un redz, ka sargi signalizē par pirmo kontaktu ar ienaidnieku: apmetnes automātiskā aizsardzības sistēma ir sajutusi uzbrukumu. Visapkārt notiek evakuācija; tie, kas nav karotāji, savāc visu, ko var — krājumus un nedaudzo mantību, kas nevar tikt viegli atjaunota —, un pamet Septiņus Kokus. Daudziem pieķērušies zirneklēni. Tie mazuļi, kas nav pietiekami saprātīgi, lai kādam pieķertos, visticamāk, ies bojā.
Poršija žigli pievelkas līdz kādam augstam sargtornim un skatās tālumā, kur atsākas koki. Tur ir simtos, tūkstošos mērāma armija, kas soļo uz Septiņu Koku pusi. Tā ir tās pašas lielās skudru kolonijas, kuru savulaik izlūkgājienā ievēroja viņas sence, neatkarīga daļa: gadsimtiem sena apvienotas dzīvības forma, kas ik dienu ieņem lielāku un lielāku daļu no šīs pasaules.
Netālais mežs ir pilns ar slazdiem. Šeit ir tīkli, kuros sapinas neuzmanīgas skudras. Ir novilkti pavedieni, kas, nostiepti starp zemi un lapotni, pieķeras garāmejošam kukainim, tad atdalās no zemes un parauj nelaimīgo radību augšup, lai ieslodzītu to zarotnē. Šeit ir apslēptas bedres un krītoši smagumi, bet ar to visu nepietiks. Ienākošā kolonija tiks galā ar šīm briesmām, tāpat kā ar visām briesmām — ziedos pietiekami daudz savējo, lai slazdi vairs nedarbotos, gandrīz vai nepalēninot uzbrukuma tempu. Tagad skudru galvenajai armijai pa priekšu dodas nāvei nolemtu izlūku kasta — viņu mērķis ir doties nāvē, lai padarītu aizsargierīces bezspēcīgas.
Nu kokos sākas kustība. Poršija koncentrējas uz to, viņa redz, kā izdzīvojušie izlūki haotiskā masā veļas uz priekšu, sekojot ieprogrammētajām komandām. Zemē starp viņiem un Septiņiem Kokiem ir tikai nedaudzi slazdi, bet skudrām jāsastopas ar citām grūtībām. Tām acumirklī uzbrūk vietējās skudras, kas drosmīgi metas uz priekšu, kož un dzeļ, līdz dažus metrus no koku pudura zemi pārklāj cīņā saķērušos insektu čumuri — tās acumirklī norauj cita citai locekļus, un tūlīt pat arī viņu pašu locekļi tiek norauti. Cilvēka skatienam abu koloniju skudras šķistu pilnīgi vienādas, bet Poršija spēj saskatīt krāsu un rakstu atšķirības, kas iesniedzas arī ultravioletās gaismas spektrā. Viņas linga ir sagatavota.
Zirnekļveidīgās aizstāves sāk triecienu ar smago munīciju — vienkāršiem, no zemes paceltiem akmeņiem, kas izvēlēti to ērtā izmēra un svara dēļ. Viņas tēmē uz izlūkiem, kas atdalījušies no skudru tuvcīņām, nobendējot tos ar nāvīgu precizitāti, kur ikviens šāviens ir rūpīgi aprēķināts un notēmēts. Skudras nespēj izvairīties no lādiņiem vai reaģēt uz tiem, tās nespēj pat saskatīt augstu esošās aizstāves. Kukaiņi mirst satriecošā skaitā — pareizāk, skaitā, kas būtu satriecošs, ja viņi būtu kas vairāk kā iznīcībai lemts daudz dižākas armijas avangards.
Neraugoties uz apšaudi, daži izlūki sasniedz Septiņu Koku pakāji. Tomēr pēc tam, kad pieveikts apmēram viens metrs kaila stumbra, katram kokam ir apvīti svārki no tīkla, kas nostiepts leņķī uz augšu un ārpusi — virsma, kurai skudras nespēj pieķerties. Tās kāpj un gāžas, kāpj un gāžas, sākotnēji viņu apņēmību neaptur saprāts. Tad sakrājas pietiekams daudzums smaržu signālu, un skudras maina taktiku — tās kāpj cita uz citas, lai izveidotu dzīvu, akli augšuptiecošos struktūru.
Poršija ar kājām izsit kaujas saucienu un sapulcina ap sevi māsas no Lielās Ligzdas. Vietējās aizsardzes nav tik labi apbruņotas, tām pietrūkst pieredzes un iedzimtas sapratnes par karu pret skudrām. Viņa ar biedrenēm vadīs uzbrukumu.
Viņas no augstuma žigli noslīd līdz skudru izlūkiem un sāk darbu. Zirneklienes ir daudz lielākas nekā uzbrucēji, stiprākas un veiklākas. Viņu kodiens ir indīgs, bet šī inde daudz labāk iedarbojas uz zirnekļiem, tādēļ tagad viņas koncentrējas uz to, lai ar žokļiem pārkostu skudru ķermeņu vidukļus starp galvu un mezosomu, starp mezosomu un vēderu. Svarīgākais — zirneklienes ir gudrākas nekā viņu ienaidnieki, viņas labāk reaģē, manevrē un izvairās. Viņas strauji un nikni saplosa izlūkus un viņu būvētos tīklus, allaž kustībā, neļaujot skudrām tām pieķerties.
Poršija uzlec atpakaļ uz koka, tad aiztraucas tālāk, lai bez grūtībām karātos zīda tīmeklī, pa kuru skudras nevar uzrāpties. Karājoties ar galvu uz leju, viņa redz jauna veida kustību pie koku saknēm. Galvenā rota ir ieradusies.
Šīs jaunās skudras ir lielākas — tiesa, vēl arvien mazākas par Por-šiju. Tās pieder daudzām kastām, no kurām katrai ir sava specializācija. Rotas priekšpusē — jau steidzoties pa izlūku atstātajām smaržu pēdām uz Septiņiem Kokiem — ir avangarda uzbrucēji. Viņu iespaidīgajiem žokļiem ir atskabargainas zāģa formas metāla uzmavas, un uz galvām uzlikti vairogi, kas aizsargā vidukļus. To mērķis ir piesaistīt visu aizsargu uzmanību un atdot dzīvības par tik augstu cenu, cik vien iespējams, lai ļautu bīstamāko kastu kareivjiem viņus panākt.
Vietējo skudru pūžņa ejās ienāk vēl citi ienaidnieki, viņi izplata mulsinošas ķimikālijas, kas liek aizsargiem apjukt vai pat iesaista viņus uzbrucēju rindās. Šis ir viens no veidiem, kā aug milzīgā kolonija — tā nevis iznīcina, bet piesaista sev citus skudru pūžņus. Svešām sugām, tādām kā Poršija, nav noderīguma — un nav arī žēlastības.
Savukārt Septiņos Kokos tur palikušie tēviņi smagi strādā. Daži ir aizbēguši, bet lielākoties evakuējušās ir mātītes. Tēviņi ir aizvietojami, viņi vienmēr maisās pa kājām, vienmēr viņu ir par daudz. Daudziem ir pavēlēts palikt ligzdā līdz pēdējam vai arī saņemt nāvessodu. Daži tik un tā ir aizbēguši, cerēdami uz veiksmi. Tomēr palikuši vēl daudzi, un viņu uzdevums ir pārcirst visas palikušās ejas starp apmetni un zemi, lai skudras nevarētu tās izmantot. Vēl citi skrien no rezervuāra ar zīda pūšļiem, kas vai plīst no ūdens krājumiem. Poršija atzinīgi novērtē tādu strādīgumu.