Tuvojas uzbrūkošās armijas pirmās rindas. Bruņotās skudras ir labi aizsargātas pret lingām, bet spēlē tiek laisti citi ieroči. Poršijas ļaudis ir sava veida ķīmiķi. Viņi dzīvo pasaulē, kurā smaržai ir vitāli svarīga nozīme — viņu valodā tai ir maza jēga, bet tā veido lielu daļu no tā, ka pārējā pasaule sevi uztver. Zirnekļi ir izveidojuši visdažādākās iedzimtās
Sapratnes par ķīmisku vielu, jo īpaši feromonu, jaukšanu un savienošanu. Tagad lingotāji sviež zīdā iepakotas šķidruma lodes, kas izšķīst starp uzbrūkošajām skudrām. Atbrīvotās smaržas uz īsu brīdi pārmāc uzbrucēju pastāvīgo smaržu valodu, liedzot tām ne vien saziņu, bet arī domas un identitāti. Līdz brīdim, kad ķīmiskās vielas izgaist, to ietekmētās uzbrūkošās armijas daļas zaudē programmu — tās atgriežas pie pamat-instinktiem un nespēj pareizi reaģēt uz apkārtējo situāciju. Uzbrucēji saminstinās un izkrīt no ierindas, daži pat cīnās cits pret citu, nespējot atpazīt paši savas sugas pārstāvjus. Poršija un citas aizstāves žigli uzbrūk, nogalinot tik daudz skudru, cik spēj, kamēr tās vēl ir apjukušas.
Tagad uzbrucēji jau cieš zaudējumu. Metāla žokļi spēj nocirst kājas un atplēst vaļā ķermeņus. Poršijas kareivēm ir zīda apmetņi un mīksta koka bruņas, kurās ieķeras skudru žokļi, tās pie nepieciešamības bruņas nomet vai labo, ja tas ir iespējams. Rota vēl arvien uzbrūk, lai cik daudz nepretotos aizstāves.
Tēviņi lej ūdeni pār Septiņu Koku zemāko daļu — tā ir preventīva aizsardzība pret uguni. Tagad skudru armija liek lietā tās galveno arsenālu.
Netālu no Poršijas uzzibsnī uguns un izšaujas liesmu mēle. Divas viņas cīņubiedres acumirklī aizdegas kā lāpas — tās streipuļo, spārdās, saraujas un mirst. Šīs jaunās skudras, līdzīgi kā dažas vaboļu sugas, vēderiņos veido ķīmiskus savienojumus. Kad tās izstiepj dzeloņus un sajauc dažādās vielas, rodas strauja eksotermiska reakcija — sakarsēta šķidruma strūkla. Poršijas pasaulē atmosfēra satur nedaudz vairāk skābekļa nekā Zemes atmosfēra — pietiekami, lai karstais šķidrums spontāni aizdegtos.
Poršijas sugas tehnoloģija ir balstīta uz zīda un koka, uz potenciālas enerģijas, kas tiek glabāta nospriegotos pavedienos un primitīvās atsperēs. Nelielo daudzumu metāla, ko tās izmanto, zirneklienes ir nolaupījušas skudrām. Uguns tām nav vajadzīga.
Poršija uzrāpjas augstāk un atkal laiž darbā lingu. Ugunsmetējas skudras tiešā tuvumā ir letālas, bet tās viegli ievainot no attāluma. Tomēr skudras šobrīd ir ieņēmušas visu zemi ap Septiņiem Kokiem un ved šurp tālākas darbības ieročus.
Poršija redz, kā tiek palaista pirmā granāta. Zirneklienes acis automātiski izseko kustībai: viņai pāri lido un aiz muguras sašķīst mirdzoša cieta, caurspīdīga un trausla materiāla lode — jo pēdējo paaudžu laikā skudras ir pamanījušās izgatavot stiklu. Poršijas sānu acis notver liesmu spožumu, kad lodē esošās ķīmiskās vielas sajaucas un eksplodē.
Zemāk, aiz bruņotajiem avangardistiem, darbojas artilērija: skudras, kuru galvās ir metāla maska ar nospiežamu mēlīti, elastīga metāla sloksnīti, ko tās var nospiest un atlaist, aizsviežot uguns granātas gabaliņu tālāk. Viņi tēmē slikti, sekojot biedru smaržas signāliem, bet viņu ir daudz. Kaut ari Septiņu Koku tēviņi traucas ar ūdens nastām, lai apdzēstu liesmas, tās strauji izplatās, sačcrvelējot tiklus un nomclninot kokus.
Septiņi Koki sāk degt.
Šis ir beigas. Aizsargi, cik spēj, pamet apmetni vai ari sadeg. Tos, kas akli lec lejā no degošajiem kokiem, sagaida skudru žokļi.
Poršija dodas arvien augstāk un augstāk, cenšoties apsteigt liesmas. Apmetnes augstākā daļa ir pilna ar izmisīgi augšupskrienošiem zirnekļiem: karcives, civilās, mātītes, tēviņi. Dažas skrējējas pārmāc dūmi, tās notrīs un krīt. Citas panāk izsalkušās liesmu mēles.
Poršija cīnās augšup, uz virsotni, viņa drudžaini vērpj, vienlaikus nometot koka bruņu plātnes. Tas vienmēr ir noticis tā — un vismaz tagad viņai ir kāds labums no elles ugunīm, kas plosās zem viņas: siltums dos viņai nepieciešamo augstumu, lai viņa varētu izmantot pašas veidoto izpletni, ar kura palīdzību aizplanēt pāri trakojošajai skudru kolonijai.
Pagaidām. Tikai pagaidām. Sī armija tuvojas Lielajai Ligzdai, un pēc tam būs tikai okeāns. Ja Poršijas ļaudis nespēs uzvarēt skudru neprātīgo karagājienu, tad nebūs neviena, kas varētu uzrakstīt nākamo paaudžu vēsturi.
3.3. Scilla un Haribda
Kādu laiku pēc Skoulza aiziešanas valdīja neveikls klusums. Bezvārda cilvēks ar pistoli un sieviete — Nesele — pildīja savus pienākumus, viens ar otru nerunājot; viņa bija noliekusies pār datoru ekrāniem, viņš, pieri saraucis, skatījās uz cietumniekiem. Holstens bija pietiekami pārliecinājies, ka slepeni mēģinājumi izkustināt rokas noveda tikai pie tā, ka saites vēl dziļāk iegriezās viņa locītavās. Tad klusums sāka viņu nomākt arvien vairāk un vairāk. Jā, uz viņa pusi bija pavērsts ierocis. Jā, Gi/gamešs bija kļuvis par konflikta norises vietu, un šajā konfliktā Holstens varētu tikt jebkurā mirklī gluži vienkārši nobeigts — bet viņš bija nogarlaiko-jies. Tikko izkļuvis no kriokamcras, svaigi pamodies no gadu desmitiem ilga negribēta ziemas miega — viņa ķermenis gribēja kaut ko darīt. Viņš pamanīja, ka ir jāiekož mēlē, lai neizteiktu savas domas skaļi — tikai lai izjauktu vienmuļību.
Tad kāds to izjauca viņa vietā. Sekoja tāli būkšķi, kurus viņš ar novēlošanos identificēja kā šāvienus, un kāds devās garām lūkai, nomurminot komandu, kuru Holstens nedzirdēja. Bet vīrietis ar ieroci dzirdēja un acumirklī bija prom — viņš aizjoza pa koridoru ar visu pistoli. Bez tās nelielā telpa šķita būtiski ietilpīgāka.
Holstens pašķielēja uz Leinu, bet viņa skatījās uz savām pēdām un izvairījās no acu kontakta. Pāri palika tikai Nesele.
“Hei,” viņš mēģināja uzsākt sarunu.
“Aizveries,” Leina nošņāca, vēl arvien neskatoties uz Holstenu.
“Hei,” Holstens atkārtoja. “Nesele, vai ne? Klausies...” Viņš bija gaidījis, ka sieviete viņu vienkārši ignorēs, bet viņa nīgri paskatījās uz Holstenu.
“Brendžita Nesele,” viņa informēja. “Un jūs esat doktors Holstens Meisons. Atceros, kā lasīju jūsu rakstus toreiz... Toreiz.”
“Toreiz,” Holstens vārgi piekrita. “Nu, tas ir... pagodinoši droši vien. Skoulzam tātad bija taisnība. Tu arī esi klasiciste.”
“Studente,” viņa atbildēja. “Es to neturpināju. Kas zina, ja būtu to darījusi, varbūt mēs tagad būtu mainītās vietās.” Viņas balss šķita emociju un noguruma notrulināta.
“Tikai studente.” Viņš atcerējās savus pēdējos kursus — tolaik, pirms viss beidzās. Vecās Impērijas pētījumi kādreiz bija pasaules dzīvības avots. Ikviens izmisīgi centās nošņāpt gabaliņu senajo noslēpumu. Holstena laikā šī pētniecība vairs nebija iecienīta. Visi jau redzēja, kā tuvojas beigas, un zināja, ka ar seno laiku zināšanu lauskām nepietiks, lai tās atvairītu; visi zināja, ka tie paši senie cilvēki ar saviem ieročiem un atkritumiem bija viņiem atnesuši ilgi aizkavējušās beigas. Pētīt un slavēt šos senos psihopātus Zemes pēdējo toksisko dienu laikā — tas neliecināja par labu gaumi. Klasicisti nepatika nevienam.
Nesele bija pagriezusies prom, un tādēļ Holstens vēlreiz steidzīgi pasauca viņu vārdā. “Klau, kas ar mums notiks? Vai tu vari mums pateikt vismaz to?”
Sievietes acis ar redzamu nepatiku pašāvās uz Lcinas pusi, bet, skatoties uz Holstenu, tās šķita atmaigstam. “Kā jau Skoulzs teica, tas nav mūsu rokās. Varbūt Gaijens beidzot mēģinās šejieni ieņemt, un jūs tiksiet nošauti. Varbūt viņi tiks cauri mūsu ugunsmūriem un nogriezīs gaisu vai siltumu, vai ko tādu. Vai varbūt mēs uzvaram. Ja mēs uzvaram, jūs tiksiet atbrīvoti. Vismaz tu.”