“Ak, tā,” Holstens stīvi skatījās uz viņiem. “Jūs esat pilnīgi traki. Tur... Tur lejā ir briesmoņi.”
“Ar briesmoņiem var cīnīties,” Skoulzs nesatricināmi paziņoja.
“Bet tas vēl nav viss — tur ir satelīts. Tas par mata tiesu neiznīcināja visu Gilgamešu. Tas aizsūtīja mūs prom. Nav iedomājams, ka atspoles kuģītis varētu... tā vienkārši...” viņš sastomījās un apklusa, jo Skoulzs viņam uzsmaidīja.
“Mēs to visu zinām. Viņa mums to pateica,” draudzīgs mājiens uz Leinas pusi. “Viņa pateica, ka mēs nekad netiksim līdz zaļajai planētai. Ka mūs iznīcinātu senā tehnoloģija. Bet tāpēc mums esi tu, doktor Meison. Varbūt pietiktu ar Neseles zināšanām par senajām valodām, bet es neriskēšu. Kādēļ gan man riskēt, ja tu esi šeit un izmisīgi vēlies mums palīdzēt?” Galvenais dumpinieks bez grūtībām piecēlās kājās — vēl arvien smaidīdams žiletes asuma smaidu.
Holstens paskatījās uz Leinu, un šoreiz Leina pacēla acis. Beidzot Holstens spēja nolasīt viņas emocijas: vainas apziņa. Skaidrs, kāpēc Leina viņu nebija izzobojusi tik traki kā parasti. Viņa iekšēji sarāvās, zinot, ka tieši viņas dēļ Holstens ir šeit.
“Tu viņiem pateici, ka es tiktu garām Kernai?” viņš noprasīja.
“Nē!” Leina protestēja. “Es teicu, ka to nevar izdarīt. Es teicu, ka pat ar tavu palīdzību mēs knapi izsprukām dzīvi. Bet cs...”
“Bet tu pamanījies izdarīt tā, ka viņi iedomājas par mani,” Holstens nobeidza.
“Kā gan es varēju zināt, ka tie plānprātiņi vienkārši..Leina iesāka, bet tad Skoulzs uzmina viņai uz potītes.
“Tas tā, atgādinājumam,” viņš norūca, “par to, kas tu esi un kāpēc esi pelnījusi visu, ko dabūsi. Un nesatraucies — ja mums būs jāpaņem atspoles kuģis, tu brauksi ar mums, galvenā inženiere Leina. Varbūt tad tev beidzot sagribēsies izmantot savas zināšanas, lai pārmaiņas pēc mēģinātu nevis sabojāt citu dzīves, bet gan paildzināt savējo.”
3.4. Pie Rietumu okeānā
Lielā Ligzda. Lielākā Poršijas sugas metropole. Mājas.
Atgriežoties šādi — vadot sakautu kaujinieku atliekas, tos, kam izdevās izbēgt no Septiņu Koku liesmām —, Poršija jūt kaut ko līdzīgu kaunam. Viņa nav apturējusi ienaidnieku vai to kaut palēninājusi. Katru dienu skudru kolonija soļos tuvāk Lielajai Ligzdai. Skatoties uz savas mīļās dzimtās puses ārēm, viņa iztēlojas, cik drausmīgi tā izskatītos evakuācijas laikā. Savā prātā — pateicoties spējai, kas kaut kādā ziņā piemita jau viņas mazajai pirmsencei — viņa redz savas mājas degam. Skudras, protams, nezina, kur ir Lielā Ligzda — viņu izplešanās pa pasauli ir metodiska, taču nedomājoša —, bet drīz vien tās sasniegs viņu krastu. Ir skaitītas dienas, pirms tās ieradīsies pie Lielās Ligzdas vārtiem.
Lielā Ligzda ir milzīga — tā ir vairāku tūkstošu zirnekļu mājas. Šeit vēl arvien ir kupli saaudzis dabiskais mežs, bet ir pieliktas milzīgas pūles un prasmes, lai izveidotu mākslīgus kokus, kas nodrošinātu vairāk dzīves telpas. No nogāztu koku stumbriem ir izveidotas milzu kolonnas, tās aptītas un stiprinātas ar zīdu un stiepjas no pilsētas centra dzīvā koku pudura tālāk visapkārt — un pat jūrā, jo pilsētas tīklojums ļauj aizsniegties arī pār ūdeņiem. Dzīves telpa ir vērtīga, un pēdējā gadsimta laikā Lielā Ligzda ir eksponenciāli augusi visos virzienos — arī augšup.
Aiz pilsētas robežām ir dažādu fermu klājums: laputis medusra-sai, peles gaļai un punaino koku puduri, kurus apkalpo skudras — vēl viens ienaidniekiem nozagts noslēpums. Jūrā mudž tīklos ķeramas zivis, un prom no krasta, dziļāk ūdeņos, ir izveidojusies māsas pilsēta: attiecības ar jīiras mutkāju kultūru ir savā ierobežotajā veidā sirsnīgas un abpusēji izdevīgas. Pirms paaudzes, kad zirnekļi sāka izvērst savu pilsētu uz jūras pusi, starp abām sugām bija parādījusies spriedze. Tomēr kolonnu iegremdētie pamati ir bagātinājuši jūras vidi, izveidojot mākslīgu rifu, kuru jūras dzīvība ir žigli vien sākusi izmantot. Jūras iemītnieki retrospektīvi var secināt, ka ir ieguvēji — pat ja tas noticis neplānoti.
Poršija un viņas grupa žigli uzrāpjas augšā, rāpjoties uz pilsētas pusi pa pavedieniem, kas nostiepti pāri fermām. Viņa ir atgriezusies ar dažām kareivēm un pietiekamu skaitu tēviņu, lai gan par pēdējo atgriešanos diez vai daudzas būs viņai pateicīgas. Tēviņi, būdami mazāki, spēj vieglāk aizplanēt drošībā: viņi izdzīvoja, lai arī daudzām viņu māsām tā neveicās. Un Poršija atzīst — viņi cīnījās. Doma par vīriešu kārtas kareivi ir absurda — bet viņi tik un tā ir stiprāki, ātrāki un gudrāki par skudrām. Uz mirkli Poršijai ienāk prātā traka doma: apbruņot un trenēt tēviņus, tādējādi būtiski palielinot Lielajai Ligzdai pieejamo kareivju daudzumu. Bet viņa no šīs domas tūlīt pat izvairās — tas ir ceļš uz anarhiju, dabiskās lietu kārtības graušana. Turklāt pat tad viņu nebūs pietiekami daudz. Ja ikviens pilsētas tēviņš tiktu apbruņots, zirnekļi tik un tā būtu kā piliens okeānā, salīdzinot ar skudru koloniju.
Viņa sasniedz augstu skatpunktu un skatās lejup uz plašo, graciozo veidojumu, kas ir viņas mājas, — un pavedienu miriādi, kas to visu savieno. Lejā, piekrastē, viņa redz milzīgu zīda balonu, kas pa pusei iegremdēts ūdenī — tas virmo un piepūšas, kad pamazām tajā tiek iepildīts gaiss. Poršija zina, ka tā ir mutkāju vēstniecība: nirēju zvans, kas ļauj viņas ļaužu zinātkārākajiem prātiem apciemot savus zemūdens kolēģus. Protams, ar jūras iemītniekiem nevar apmainīt Sapratnes, bet viņi tik un tā var mācīt un mācīties, izmantojot abu kultūru kopīgi izveidoto žestu valodu.
Sameklējiet savējos, viņa dod ziņu saviem biedriem, kas atgriežas no kara. Gaidiet aicinājumu. Ja viņiem ir kaut cik iniciatīvas, tad viņi atradīs darbu un tiks paēdināti. Tādā lielā pilsētā kā Lielā Ligzda vienmēr ir nepieciešams darbs tās uzturēšanai — zīda pavedieniem un paklājiem nepieciešami labojumi. Gana cītīgs tēviņš spēj but pietiekami noderīgs, lai saņemtu balvu. Alternatīva iespēja ir nodrošināt iztiku, izmantojot glaimus un koķetēšanu, tas ir vieglāk, bet arī daudzkārt bīstamāk.
Poršija dodas pa pilsētu — viņa rāpo un lcc no pavediena uz pavedienu, meklējot savas saimes māju.
Tā kā Poršijas ļaudīm nav mātes instinkta un bērni aug kopīgās silītēs, viņām nav stingru ģimenes saišu. Jaunākie zirneklīši, kas vēl arvien dzīvo silītē, saņem ēdienu no pilsētas, bet šis bezmaksas guvuma laiks nav ilgs. Jaunuļi pieaug ātri, un pirmā dzīvības gada laikā viņiem būtu jākļūst patstāvīgiem. Līdzīgi kā tēviņiem, arī jaunajām mātītēm ir jāparāda, ka viņas ir noderīgas.
Tā kā viena zirnckliene ir viegli ievainojama un viņai vienmēr var nodarīt pāri lielākās sugasmāsas, pieaugušās zirneklienes parasti apvienojas grupās, ko veido vienas silītes zirneklienes, kas to pametušas apmēram vienā laikā. Jauno mātīšu izveidotās savstarpējās palīdzības un uzticēšanās saiknes turpinās arī pieaugušā vecumā. Šādu biedreņu apvienības ir mazākā sociālā vienība lielākajā daļā zirnekļu apmetņu, un viņas parasti izveido vienotu silīti, rūpējas cita par citas oliņām un līdz ar to arī veido iedzimtību pa mātes līniju. Šādu biedreņu grupu sociālās saiknes ir spēcīgas arī pēc tam, kad atsevišķas zirneklienes ir atradušas savu ceļu dzīvē, izvēlējušās savu amatu un specializāciju. Visām lielākajām biedreņu grupām pilsētā ir savas mājas — ar “māju” domājot kompleksu, kas sastāv no atsevišķām ar zīdu norobežotām telpām.
Tēviņiem nav šādu grupu —jo kam gan būtu vajadzīga liela tēviņu grupa? Jaunie tēviņi dara visu, ko var, lai pievienotos kādas mātīšu grupas perifērijai — viņi flirtē, veic sīkus uzdevumus, ir noderīgi vai izklaidējoši, lai atalgojumā dabūtu maltīšu atliekas, kas reizēm aizlido viņu virzienā. Poršija neskaidri apjauš, ka tēviņi savā starpā cīkstās un ka zemākajās — mazāk patīkamajās — pilsētas daļās notiek neskaitāmas sīkas drāmas starp tēviņiem, kas cīnās par ēdienu vai statusu. Viņai par to ir maz intereses.