Ielienot pa savas saimes mājas ieeju burbuļveidīgās telpas pamatnē, kurā dzīvo un satiekas viņas biedrenes, Poršija ir neizsakāmi nogurusi. Kopš viņas pēdējās viesošanās šeit ir pievienotas dažas papildu istabas — viņas sugai pārbūve nav nekāds lielais darbs —, un uz mirkli viņa jūtas lepna, ka viņas saimei iet tik labi. Tad nodevīgā atmiņa atkal uzkurina domu par to, cik neapturami tuvojas skudras. Jo vairāk tiks uzbūvēts, jo vairāk būs iespējams zaudēt.
Viņas biedrenes, kas tajā brīdi atrodas mājā, silti sveic Poršiju. Vairākas no viņas tuvākajām draudzenēm izbauda galma dzīvi — viņas atrodas trīsošu, dejojošu tēviņu un jaunāko mātīšu apbrīnas lokā. Pielūdzēju dejas vienmēr — lai gan ne vienmēr — ir eleganti izkopti rituāli. Sī ir tēviņa vieta Poršijas sabiedrībā — vai nu fizisks darbs, vai arī rotājums, dekorācija, kuras mērķis ir pievienot vērtību mātītes dzīvei. Tātad bezjēdzīgu, bet graciozu tēviņu pūlis ap kādu mātīti ir augsta statusa simbols. Ja Poršija — dižā kareive — gana ilgi paliktu vienā vietā, arī viņa sapulcētu ap sevi cerīgu parazītu svītu; patiesībā, ja viņa tos atraidītu un nepiegrieztu vērību viņu uzmanības apliecinājumiem, tad tādā veidā viņas statuss biedreņu un sabiedrības acīs kristos.
Dažkārt pielūgsme noved pie pārošanās, ja mātīte jūtas gana droša un pārtikusi, lai varētu strādāt pie oliņu krājuma. Pielūdzēju rituāli ir publiski, un tēviņi savā slavas stundā cerību pilni uzstājas savas grupas vai pat visas pilsētas priekšā, līdz mātīte izvēlas sev partneri un pieņem viņa spermas paciņu. Pēc tam viņa var tēviņu nogalināt un apēst, kas tiek uzskatīts par lielu pagodinājumu upurim — lai gan Poršijai ir aizdomas, ka tēviņi paši gluži tā nedomā.
Tas, ka tēviņa nogalināšana tiek atklāti akceptēta un uzskatīta par pieņemamu tikai šādos gadījumos, parāda, cik tālu attīstījusies zirnekļu sabiedrība. Tomēr nevar noliegt, ka mātīšu bandas — īpaši jaunāku mātīšu, piemēram, ja tā ir nesen izveidota grupa, kas cenšas stiprināt savstarpējās saites — reizēm nolaižas pilsētas zemākajos slāņos un dodas medīt tēviņus. Uz šo praksi parasti piever acis — galu galā meitenes paliek meitenes —, bet kopumā to neuzskata par pieņemamu. Tēviņa nogalināšana — vai tā būtu akceptēta vai nē — ir ļoti atšķirīga no zvēra nogalināšanas. Pat mirklī, kad ilkņi ietriecas miesā, gan slepkava, gan upuris zina, ka viņi ir daļa no lielāka kopuma. Nanovīruss ierunājas — viens pret vienu. Poršijas kulturā ir spriedze starp zirnekļa dabu un jauno empātiju, ko viņos iesvēlis nanovīruss.
Šeit ir vairāk biedreņu, nekā Poršija bija gaidījusi. Vienai no vecākajām mātītēm ir pienācis īpašais laiks, un tādēļ viņai uz kādu mēnesi jāatvadās no sabiedrības, bet māsas pulcējas ap viņu, lai padarītu šo procesu tik nesāpīgu, cik vien iespējams. Poršija uzrāpjas līdz vienai no iekštelpām un novēro rituālu, jo tas vismaz sniegs ilūziju, ka dzīve turpinās izsenis zināmos rakstos, un tātad tā varētu turpināties arī nākamajās paaudzēs. Viņa ierodas tieši laikā, lai ieraudzītu, kā sirgstošā māsa ieslīd savā kūniņā. Senajos, primitīvajos laikos viņa tiktu atstāta viena kādā augstā, drošā vietā, kur viņa viena pati klusībā austu savu slēptuvi. Tagad viņas māsas ir tās, kas izveido drošu kūniņu, un paliks kopā ar seniori, kamēr viņa nometīs ādu.
Poršijas sugai, lai varētu augt, ir jānomaina apvalks. Kad lielai mātītei pienāk laiks nomest ādu — kad viņai šķiet, ka ikviena locītava ir saspiesta, ikviens elpas vilciens ir samocīts —, viņa atgriežas saimes mājā pie tām, kurām uzticas, un viņas izveido kūniņu, kas pasargās augošo ķermeni, līdz sacietēs no jauna izveidojusies āda.
Poršija noskatās, kā aizejošā mātīte sāk sarežģīto, sāpīgo ādas nomaukšanas procesu — vispirms viņa sasprindzina vēderu, līdz āda uz tā saplaisā, tad noloba to, sākot ar aizmuguri un beidzot ar galvu. Process notiek vairākas stundas, un viņas draudzenes solidaritātē un atbalstā glāsta kūniņu. Viņas visas ir to piedzīvojušas.
Tēviņiem noteikti ir diezgan grūti, jo viņi droši vien tam iet cauri vieni paši, bet, no otras puses, tēviņi ir mazāki un ne tikjutīgi, un, godīgi sakot, Poršija nav īsti droša par to, cik spējīgi uz smalkākām jūtām un domām viņi vispār ir.
Vairākas māsas ievēro Poršiju un traucas pie viņas, lai aprunātos. Viņas satraukti noklausās ziņas par Septiņiem Kokiem — šie jaunumi nupat jau ir izplatījušies pa visu Lielo Ligzdu, jo tēviņi jau nu nevar paturēt kājas mierā, kad viņiem ir kas sakāms. Viņas biedrenes pieskaras ar palpām, viņas mēģina iestāstīt, ka tas, kas notika Septiņos Kokos, nevarētu notikt šeit — bet nekas nespēj izdzēst no Poršijas atmiņas šīs ainas: šīs liesmas, šo plaukstošās apmetnes struktūru, kas sačokurojas svelmē, rezervuāra satrūkšanu un pārplīšanu, ūdens kaskādes, kas gāžas starp tvaiku mutuļiem; skatu, kā tie, kas nespēja aizlēkt vai aizplanēt gana tālu, nonāca skudru paisuma viļņa varā, kur viņus dzīvus saplosīja gabalos.
Viņa rūpīgi aprēķina laiku, balstoties uz dienu skaitu un ārpusē redzamās saules pozīciju, un paziņo, ka dosies uz templi. Viņai ārkārtīgi nepieciešams nomierināt prātu, un drīz vien garām dosies Ziņnese.
Dodies žigli. Daudzas citas meklēs to pašu, viena no māsām iesaka. Arī bez Poršijas personiskās pieredzes ieguldījuma Lielās Ligzdas iedzīvotājiem strauji top skaidrs, ka viņi sastopas ar šķietami neierobežotām briesmām. Visa gadsimtiem veidotā kultūra un zināšanas pārvērtīsies par neko — par gaistošām atmiņām jūrā dzīvojošo mutkāju prātos.
Lielās Ligzdas templis ir pilsētas augstākais punkts, ieliekta grīda bez sienām, kas karājas apkārtējās lapotnes augstākajos zaros nostieptos pavedienos. Centrā — vienā no pilsētas sākotnējo koku virsotnēm — ir kristāls, ko Poršijas sence reiz atņēma skudrām: šis varoņdarbs ir kļuvis leģendārs. Ja Poršija ieskatās sevī, viņa spēj pat pieskarties tās citas Poršijas Sapratnei — labi zināmā stāsta personiskam pārstāstam no galvenās varones skatpunkta.
Viņa ierodas pirms Ziņneses parādīšanās, bet tik un tā ar grūtībām atrod vietu tur satupušajā pūlī, kas sadrūzmējies viscaur uz resnā stumbra. Daudzas izskatās pēc bēglēm — tās aizbēgušas no Septiņiem Kokiem un citām apmetnēm. Viņas ir ieradušās šeit, lai atrastu cerību, jo apkārtesošā materiālā pasaule to nespēj pilnvērtīgi sniegt.
Grūti pateikt, kā Poršijas ļaudis uztver Ziņnesi un tās vēsti: viņu prāts ir svešatns, tas cenšas atšķetināt pavedienus fenomenam, ko spēj analizēt, bet ne saprast. Viņas skatās uz Ziņnesi tās straujajā ceļojumā pāri debesīm un redz būtni, kas runā ar viņām matemātiskās mīklās — tās ir estētiski pievilcīgas šai sugai, kas mantojusi ģeometriju kā savas civilizācijas stūrakmeni. Viņas nedomā par to kā par debešķīgu zirnekļu dievi, kas pastiepsies pretī zaļajai pasaulei, lai izglābtu to no uzbrūkošajām skudrām. Tomēr vēsts ir. Ziņnese ir. Tie ir fakti, un šie fakti ir durvis uz neredzamu, neaptveramu nezināmā pasauli. Vēsts patiesā nozīme ir tā, ka pastāv kas vairāk par zirnekļu acīm redzamo un zirnekļu pēdām jūtamo. Tur ir cerība — jo šajā vairāk varbūt ir slēpts glābiņš. Tas iedvesmo zirneklienes turpināt meklējumus.