Priesteriene ir ieradusies, lai sāktu deju — viņas irbulis meklē savienojuma punktus kristālā, kad neredzamā Ziņnese šķērso debesu zilo velvi, raidot tās pastāvīgo ziņojumu. Poršija vērpj un mezglo, skaitot pie sevis skaitļu mantras, skatoties, kā iesvaidītā sāk elegantos vizuālos pierādījumus — katrs solis, katrs palpu vēziens stāsta par universālās kārtības skaistumu, tas pārliecina, ka pasaulē pastāv loģika, kas sniedzas pāri fiziskās pasaules haosam.
Bet pat šeit ir pārmaiņu un briesmu sajūta. Poršija vēro deju, un viņai šķiet, ka reizumis priesteriene uz mirkli vilcinās vai pat saminsti-nās. Apjukuma viļņi veļas cauri cieši saspiestajai draudzei, kas vērpj vēl cītīgāk, it kā tā varētu apslēpt šo minstināšanos. Nepieredzējusi priesteriene, Poršija sevi mierina, bet dziļi sevī viņa jūt neizsakāmas bailes. Vai liktenis, kas apdraud viņas ļaudis materiālajā pasaulē, tagad atbalsojas arī debesīs? Vai mūžīgajā vēstī ir izmaiņas?
Kad rituāls ir beidzies, viņa jūtas drīzāk satriekta, nevis nomierināta. Pa ceļam viņa sastop tēviņu, kas uztraukti signalizē par to, ka vēl labu un ka viņam ir ziņa Poršijai.
Tevi vajag, sīkais radījums viņai ziņo, iedrīkstēdamies pat pienākt kodiena attālumā. Bianka tevi meklē.
Bianka — šī Bianka — ir viena no Poršijas biedrenēm, bet Poršija ar viņu ilgu laiku nav sarunājusies. Viņa nav kareive, viņa ir viena no Poršijas ļaužu izcilākajām pētniecēm.
Ved mani, Poršija pavēl.
3.5. Degošu zobenu nesot
Holstens un Leina uz kādu laiku bija atstāti nosacīti savā ziņā — viņus pastāvīgi uzraudzīja kāds no Skoulza ļaudīm. Holstens būtu gribējis pārmīt vēl kādus vārdus ar Neseli cerībā, ka izdosies iemainīt savas doktora grāda sniegtās gudrības pret kaut kādu sadarbību no viņas puses, bet vadonis viņu ir nozīmējis citur — iespējams, tieši šī iemesla dēļ. Tā vietā viņš redzēja virkni nerunīgu viru un sievu ar ieročiem, un viens no viņiem pārsita Holstenam lūpu par to, ka viņš atvēra muti.
Viņi laiku pa laikam bija dzirdējuši tālus šāvienus, bet gaidītā kulminācija tā ari nesekoja, taču cīņas skaņas nekad nepameta dzirdamības loku. Šķita, ka ne Skoulzs, ne Kersts nevēlējās par katru cenu panākt, ka situācija kā nebūt atrisinās.
“Šādos laikos...” Holstens klusi ierunājas tā, ka to dzirdēja vienīgi Leina.
Viņa pacēla uzaci. “Kādos laikos, Meison? Tādos, kur tevi ir sagūstījuši ārprātīgi dumpinieki, kas var mūs kuru katru brīdi nogalināt? Cik bieži tad tu esi bijis tādos laikos? Vai arī dzīve akadēmijā ir interesantāka, nekā biju iedomājusies?”
Viņš paraustīja plecus. “Nu, ņemot vērā to, ka mēs visi uz Zemes bijām nāves ēnā un tad, kad iepriekšējo reizi strādājām kopā, traks datora-cilvēka hibrīda verķis mēģināja mūs nogalināt tāpēc vien, ka mēs varētu iztraucēt viņas mērkaķus, godīgi sakot, es domāju, ka tādi laiki ir bijuši vienmēr.”
Leina pasmaidīja vārgi — bet tomēr. “Man žēl, ka ievilku tevī tajā
• - M
visa.
“Ne uz pusi tik žēl kā man.”
Tajā brīdī telpā iegāzās Skoulzs, un viņam aiz muguras pie lūkas drūzmējās vēl pusducis sekotāju. Viņš kaut ko iegrūda sargam rokās, un sargs to žigli uzvilka.
Masku. Viņi visi apvilka skābekļa maskas.
“Dirsā ir,” Leina izspļāva. “Kersts ticis pie gaisa padeves vadības.” Pēc toņa spriežot, viņa jau labu laiku bija to gaidījusi.
“Atbrīvo viņu.” Skoulza balss aiz maskas tika mehāniski precīzi translēta pa radio. Tūlīt pat kāds noliecās pār Holstenu, pārcirta viņa saites un uzrāva viņu kājās.
“Viņš nāk ar mums,” Skoulzs noteica, un tagad Holstens atkal dzirdēja Šāvienus — un vairāk nekā iepriekš.
“Ko ar viņu?” Mājiens uz Leinas pusi.
“Nošauj to kuci.”
“Paga! Pagaidiet!” Holstens izgrūda, un ierocis pavērsās uz viņa pusi. “Jums esmu vajadzīgs es? Tad jums vajag arī viņu. Debestiņ, viņa ir inženiere! Ja jūs kaut kur dosieties ar atspoli... Ja jūs nopietni domājat cīnīties pret Kernu — pret satelītu slepkavu —, tad jums vajag Leinu. Padomājiet, viņa ir no komandas kodola. Tas nozīmē, ka viņa ir labākā inženiere uz kuģa.” Un, kad par spīti viņa vārdiem ierocis atkal pavērsās pret Leinu: “Nē, nopietni, pagaidiet. Es... Es zinu, ka jūs varat mani piespiest darīt, ko vien gribat, bet, ja jūs viņu nogalināsiet, nolādēts, es cīnīšos līdz pēdējam elpas vilcienam. Es sabotēšu kuģi. Es... Es nezinu, ko darīšu, bet kaut ko izdomāšu. Ja viņa paliks dzīva, es darīšu visu, ko jums vajag, un visu, ko varu izdomāt, lai jūs izdzīvotu. Lai mēs visi izdzīvotu. Padomājiet, tas taču ir loģiski. Skaidrs, ka jums tas jāsaprot!”
Viņš nevarēja saskatīt Skoulza sejas izteiksmi, un uz mirkli dumpinieku varonis vienkārši tur stāvēja, sastindzis kā statuja, bet tad viņš vienu reizi pamāja — turklāt ļoti negribīgi. “Dabūniet maskas viņiem abiem,” viņš noskaldīja. “Pieceliet viņus. Sasaitējiet viņiem rokas un vediet līdzi. Mēs tūlīt pat pazudam no šī kuģa.”
Arā, gaitenī, viņus gaidīja kāds ducis Skoulza cilvēku, lielākā daļa arī bija ar maskām. Holstens ar skatienu pārskrēja no vienām vizoru aizsegtām acīm pie citām, līdz pamanīja Ncscli — ne gluži pazīstama seja, bet labāk nekā nekas. Pārējie — gan sievietes, gan vīrieši — bija svešinieki.
“Uz angāru, tūlīt” Skoulzs pavēlēja, un viņi devās prom, grūžot Leinu un Holstenu pa priekšu.
Holstenam nebija ne mazākās nojautas par Gilgameša plānojumu, bet Skoulzs un viņa grupa šķietami meta plašu loku ap savu izvēlēto mērķi. Galvenais dumpinieks pastāvīgi murmināja — acīmredzot pa radio sazinoties ar saviem padotajiem. Šķita, ka drošībnieki ir izvērsuši nopietnu uzbrukumu, un viņu gaita paātrinājās un vēlreiz paātrinājās — pirmais, kas tiek pie angāra, ir uzvarētājs?
Tad viens no dumpiniekiem paklupa un nogāzās, tā ka Holstens sāka domāt, ka ir palaidis garām šāvienu. Nesele nometās uz viena ceļa blakus pakritušajam un paknibinājās ap viņa masku, un pēc mirkļa viņš sarosījās un uzslējās kājās kā piedzēries, kamēr Skoulzs viņu lamāja, elpu neatvilcis.
“Kopš kura laika uz šī kuģa ir indīga gāze?” klasicists sašutis noprasīja. Notikumi atkal kļuva līdzīgi sapnim.
Viņam tieši ausī atskanēja Leinas balss. “Idiot, šim te pietiek ar to, ka sajāj gaisa proporcijas. Varu minēt, ka šitie mērkaķi ir cīnījušies par gaisa padeves kontroli kopš pirmās reizes, kad izdomāja šo dcbilo čīkstinu, un tagad viņi ir zaudējuši. Atceries — šis ir kosmosa kuģis. Atmosfēra ir tāda, kādu to nosaka mašīnas.”
“Labi, labi,” Holstens izgrūda tieši tad, kad kāds pagrūda viņu no mugurpuses, lai viņš pasteigtos.
“Ko?” blakus ejošais vīrietis noprasīja un aizdomīgi pablenza uz ī Iolstenu. Holstens saprata, ka Leinas balss nav nonākusi pie visiem — tikai pie viņa viena.
“Tu mani dzen izmisumā, večuk,” Leina nomurmināja. “Tu saproti, ka šīm maskām ir ar mēli regulējama vadības sistēma? Protams, ka nesaproti, un šitie āksti arī nesaprot. Pie tavas mēles ir četri taustiņi. Otrais parāda komunikācijas izvēlni. Trešais ļauj izvēlēties privātu kanālu. Izvēlies 9. Tas būs redzams ekrānā.”
Viņam bija nepieciešamas teju vai desmit minūtes, lai to paveiktu — viņš nosiekaloja visu vadības paneli un bija pārbijies, ka viena neveikli tēmēta siekala izslēgs gaisa padevi. Viņš tika gala ar uzdevumu tikai tad, kad pavadoņi strauji apstājās, lai nikni diskutētu savā starpā.
“Kā ir?”