“Gana skaidri,” Leina sausi atbildēja. “Tad kādā dirsā mēs esam,
ko?”
“Tu tiešām gribēji teikt tikai to?”
“Klau, Meison, viņi mani ienīst no sirds. Es tiešām gribu teikt tikai to, ka tev vajadzētu viņus pierunāt ļaut tev iet. Pasaki viņiem, ka esi nekam nederīgs gūsteknis vai ka viņiem tevi nevajag, kaut ko tādu.”
Viņš pamirkšķināja — mēģināja atrast Leinas acis, bet saskatīja tikai lampu atspīdumu viņas vizorā. “Un tu?”
“Večuk, es esmu dirsā, kurai liekams klāt daudz vairāk nuļļu nekā tavējai.”
“Viņi visi ir d... Viņi visi ir lielās nepatikšanās,” Holstens atbildēja. “Neviens uz tās planētas nenokļūs.”
“Kas zina? Es neesmu neko tamlīdzīgu gluži plānojusi, bet esmu par šo problēmu padomājusi.”
“Kustās!” Skoulzs pēkšņi uzbrēca, tad no tālienes uz viņiem šāva cilvēki.
Holstens pamanīja divus cilvēkus kaut kādā bruņojumā — tumšas plastmasas plāksnes pār spīdīgu pelēku audumu: droši vien tas bija pilns drošībnieku aizsargtērps. Viņi, neveikli turot automātus, steberēja uz priekšu, un Skoulzs pagrūda Leinu viņu šāvienu ceļā. “Atpakaļ, vai arī viņa mirs pirmā!” viņš kliedza.
“Šī ir jūsu vienīgā iespēja padoties!” kāds no uniformā tērptajiem kliedza Ķersta balsī. “Nolieciet ieročus, sūdabrāļi!”
Viens no dumpiniekiem izšāva uz viņu, un tad sāka šaut visi dumpinieki. Holstens redzēja, kā abi sagrīļojas, viens nogāzās uz muguras. Tomēr tas bija tikai ložu trieciena spēka dēļ. Nebija nekādu ievainojuma pazīmju, un nokritušais drošībnieks jau atkal piecēlās un notēmēja.
“Sejas maskas! Tēmējiet uz seju!” Skoulzs auroja.
“Arī ložudrošas, idiot,” Leinas saspringtā balss Holstena ausi.
“Paga!” klasicists ieaurojās. “Nešaujiet, nešaujiet!”, un Leina Skoulza rokās sarāvās ar kliedzienu, kas Holstena ausī izklausījās nedabiski skaļš.
“īblis! Tu mani gandrīz kurlu pataisīji!” viņa teica. Vīrietis Holste-nam blakus sagrāba roku un mēģināja izmantot viņu kā vairogu, un klasicists instinktīvi parāvās atpakaļ. Mirkli vēlāk dumpinieks gulēja zemē, un pa viņa formastērpu pletās trīs tumši pleķi. Tas notika pārāk ātri, Holstens pat nepaguva nekā reaģēt.
Vēl viena dumpiniece — sieviete — bija pamanījusies tikt tuvāk drošībniekiem, un Holstens redzēja uzmirdzam nazi. Viņš jau sāka domāt, cik tas ir vārgs drauds, kad viņa iedūra vienā no drošībniekiem asmeni un ievilka brūci viņa rokā — pelēkais materiāls negribīgi padevās, bruņuplātne atdalījās. Ievainotais drošībnieks savicināja rokas, un viņa biedrs — Kersts? — pagriezās un šāva uz sievieti, bet lodes rikošetā atsitās pret ievainotā bruņām.
“Aiziet!” Skoulzs jau devās uz priekšu, vilkdams Leinu nopakaļ. “Dabūjiet tās durvis aiz mums ciet! Iegūstiet laiku! Iedarbiniet un sagatavojiet atspoli!” Pēdējie vārdi droši vien bija domāti kādam viņa sekotājam, kas jau bija angārā.
Viņiem sekoja šāvieni, un vismaz viens dumpinieks, viņiem bēgot, vienkārši nogāzās izplestām rokām. Bet tad Nesele aizvēra aiz viņiem smagas slīdošās durvis un nolīka pār konsoli, droši vien lai pamēģinātu kaut kādā veidā sabotēt durvis tā, ka drošībnieki tās nevarētu uzreiz atvērt. Skoulzs atstāja Neseli, bet viņa drīz vien pievienojās pārējai grupai, demonstrējot atzīstamu tempu.
Tātad pēc iekāpšanas atspolē vairs kavētājus negaidīsim. Holstens saprata, ka viņa iespēja uz kaut ko uzstāt kļūst arvien mazāka. Viņš metās virsū maskas vadībai, līdz beidzot bija kopīgajā kanālā.
“Paklausies, Skoulz, jūs visi,” viņš iesāka. Viens no dumpiniekiem ielika viņam pa pakausi, bet I Iolstens to pacieta. “Es zinu, ka jūs domājat, ka pastāv iespēja aizlaisties no kuģa un doties uz teraformēŠanas projektu. Varbūt jūs esat redzējuši attēlos to zirnekli, kas tur dzīvo, un jā, jums ir ieroči. Jums ir visa atspoles tehnoloģija. Skaidrs, ka zirnekļi nav problēma. Bet nopietni — tas satelīts neklausīsies tajā, kas jums sakāms.
Jūs domājat, ka citādi mēs būtu devušies prom no tās nolādētās planētas? Tas teju vai sašķaidīja visu Gilgamesu un uzlaida gaisā veselu kaudzi spiegu dronu, kas centās piekļūt tuvāk. Tātad: jūsu atspole ir daudz mazāka nekā Gils un daudz neveiklāka par droniem. Un, zvēru, nezinu neko tādu, ko varētu pateikt un kas palīdzētu pret to psiho — lai kas tas ari nebūtu tajā satelītā.”
“Tad izdomā kaut ko,” Skoulzs vēsi atbildēja.
“Es jums saku..!' Holstens iesāka, un tad jau viņi bija angārā. Tas bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies — tikai viens atspoles kuģis. Holstens aptvēra, ka nezina neko par šo kuģa darbības daļu. Vai šī bija kaut kāda īpaša kapteiņa jahta izpriecas braucieniem, vai ari visas atspoles atradās atsevišķos angāros, vai kā? Viņš par to visu nezināja neko — tā nebija viņa specialitāte, un viņam tas ari nebija jāzina.
“Lūdzu, paklausieties," viņš mēģināja vēlreiz.
“Viņi izdarīja kļūdu, parādot mums, kā izskatīsies mūsu jaunās mājas,” atskanēja Ncselcs balss. “Varu apzvērēt, ka kapteinim pat prātā neienāca, ka viņa gudrības spozmi kāds varētu apstrīdēt. Saki, ko gribi, doktor Meison, bet tu to neredzēji. Tu neredzēji, kā tā izskatījās.”
“Mēs labāk izmēģināsim laimi ar zirnekļiem un mākslīgo intelektu,” Skoulzs piekrita.
“Tas nav mākslīgais intelekts...” Bet Holstenu jau stūķēja iekšā atspolē, un Leinu — viņam blakus. Viņš dzirdēja citus šāvienus, bet tie nebija pietiekami tuvu, lai kaut ko varētu mainīt.
“Atveriet angāra vārtus. Atslēdziet drošības sistēmas,” Skoulzs pavēlēja. “Ja viņi mums sekos, paskatīsimies, kā viņu tērpi spēs tikt galā ar vakuumu.” Un, kamēr Leina murmināja Holstenam ausī: “Tie spēj,” viņš juta, kā atspoles reaktora dzinējs sāk virzīt viņus uz priekšu. Viņš pirmo reizi divos tūkstošos gadu pametīs Gilgamesu.
*
Atspoles kabīne bija pārbāzta. Puse dumpinieku bija salīduši kravas nodalījumā. Holstens cerēja, ka tur ir siksnas un jostas, ar kurām piesprādzēties pie sienas. Paātrinājums šobrīd lika ikvienam nepiesietam objektam — vai cilvēkam — domāt, ka “lejup” ir kuģa priekšpusē, un, kad viņi sasniegs ātrumu, kas saskaņā ar degvielas ekonomijas prasībām tiktu uzskatīts par drošu maksimālo, tāda “lejup” īsti nebūs vispār.
Holstens un Leina atradās kabīnes divos pēdējos sēdekļos, kur cilvēki varēja viņus pieskatīt. Skoulzs pats sēdēja blakus pilotam, bet aiz viņa pie konsolēm bija Nesele un vēl divi dumpinieki.
Holstena iekšas palēcās, jūtot paātrinājuma spiedienu, viņiem izlidojot no angāra. Mirkli viņš domāja, ka tūlīt pat viņa vēdera saturs nonāks lūkā aiz muguras, bet tas pārgāja. Viņa asinīs vēl arvien bija pietiekami daudz kriokameras zāļu, kas visiem spēkiem centās samazināt līdzsvara trūkuma efektus.
Pirmais, ko Leina viņam ieteica, kad atspole bija kosmosā, bija: “Paturi masku. Mums nepieciešams drošs kanāls.” Viņas balss — vienmērīga, kontrolēta — nāca no uztvērēja pie Holstena auss. Skaidrs, tagad, kad dumpinieki atradās pašu kontrolētā vidē, viņi noņēma savas maskas. Viens no viņiem pastiepās atpakaļ pēc Lcinas maskas, bet viņa strauji pasita galvu uz augšu tā, ka satvēriens paslīdēja un maska palika viņai uz mutes kā tehnokrātiska bandana. Holstens mēģināja rīkoties tāpat, bet viss, kas viņam izdevās, bija neveikla stīvēšanās, kuras rezultātā ne viņam, ne maskas noņēmējam neko neizdevās paveikt.
“Ej ka tu galīgi,” Holstens beidzot dzirdēja. “Slāpsti nost, ja gribi.” Tad dumpinieks aizgriezās. Leina žigli paliecās uz priekšu un ar zobiem ieķērās gumijas aizbāznī, lai varētu noraut I lolstcna masku tādā pašā pozīcijā kā viņējā. Uz mirkli viņi bija vaigu pie vaiga, aci pret aci, un Holstenam radās savāda nepiedienīgas intimitātes izjūta — it kā Leina varētu viņu noskūpstīt.