Tad viņa atguva līdzsvaru, un abi sēdēja blakus ar vienlīdz neveikli pusnovilktām maskām. Holstens nodomāja: Vaimē.s vispār varētu vēl vairāk izskatīties kā sazvērnieki?
Tomēr dumpiniekiem bija citas prioritātes. Viens no vīriešiem sēdēja pie konsoles, acīmredzot cenzdamies cīnīties pret Gilgamesa mēģinājumiem pārņemt atspoles vadību, bet Nesele un otra sieviete sniedza ziņojumus par sistēmu stāšanos ierindā. Kādu laiku klausījies, Holstens saprata, ka viņi gaida, vai šķirsta kuģis varēs izmantot kādus ieročus. Viņi pat nezina.
Un viņi vēl nezina, vai mēs ar Leinu varētu viņus izglābt, atrodoties šeit? Jo, ja tā, tad acīmredzot kāds nav gana cītīgi klausījies Gaijenā.
Beidzot Leina ierunājās tā, ka visi to varēja sadzirdēt, lai gan viņas balss atbalsojās arī Holstena maskas skaļrunī: “Gi/gamešam ir tikai pret-asteroīdu ieroči, un tie atrodas priekšpusē. Ja vien neplānojat rādīt dibenu priekšējai kamerai, tad jums nekas nevar uzbrukt.”
Viņi neuzticīgi nopētīja Leinu, bet Neseles informācija šo ziņu šķietami apstiprināja.
“Ko mēs būtu darījuši, ja asteroīds ietriektos mums sānā?” Holstens apjautājās.
Leina uzmeta viņam skatienu, kas daiļrunīgi teica: Un, tavuprāt, tas tagad ir tik svarīgi? “Varbūtība, ka tā notiktu, bija ārkārtīgi neliela. Tas nebūtu efektīvs resursu izlietojums.”
“Lai aizsargātu visu cilvēci?” Nesele noprasīja — galvenokārt lai iedzeltu Leinai.
“Gilu izveidoja inženieri, nevis filozofi.” īsa Leina paraustīja plecus — cik nu tas bija iespējams ar sasaistītām rokām. “Atbrīvojiet mani. Man jāstrādā.”
“Tu paliec, kur esi,” Skoulzs atteica. “Mēs tagad esam tīros ūdeņos. Viņi nevar vienkārši pagriezt Gilu riņķī un uzbrukt mums. Būsim pusceļā līdz sistēmas vidum, pirms viņi kaut cik ieskriesies.”
“Un cik tālu, tavuprāt, šitā skārda bundža tevi aizvedīs?” Leina izaicinoši jautāja. “Kādi ir tavi krājumi? Cik daudz degvielas?”
“Pietiekami. Un mēs vienmēr esam zinājuši, ka šis ir vienvirziena ceļojums,” dumpinieku vadonis drūmi noteica.
“Jūs pat netiksiet tajā vienā virzienā,” Leina viņam teica. Nekavējoties Skoulzs attaisīja drošības siksnu un krita īso gabalu līdz viņiem, pārlikdams rokas uz krēslu aizmugurēm. Viņš kustējās kā zivs — pietiekami viegli, lai varētu skaidri pateikt, ka viņš kādreiz ir papūlējies treniņos.
“Ja Cils nešauj, tad mana pārliecība par to, ka mums tevi vajag, kļūst arvien mazāka,” viņš piezīmēja.
“Jo jums nav jāuztraucas par kuģi. Jūs novāks tas tur satelīts. Tam ir aizsarglāzers, kas sašķērēs šo kuģi gabaliņos. Gilgameša arsenāls salīdzinājumā ir nieks.”
“Tāpēc mums ir augsti godājamais doktors Meisons,” Skoulzs atbildēja, pārmākdams Leinu kā mākonis.
“Jums vajag man ļaut darboties ar sistēmām. Jums jādod man pilna pieeja un jāļauj man sajāt komunikācijas paneli līdz nepazīšanai.” Leina žilbinoši pasmaidīja. “Vai arī mēs visi esam pagalam pat tad, ja satelīts nešaus. Meison, pasaki viņiem. Pasaki viņiem, kā doktore Avrana Kerna ar mums sasveicinājās.”
Viņu paātrinājums izlīdzinājās, smago roku, kas bija iespiedusi Holstenu viņa sēdeklī, aizstāja bezsvara stāvoklis. Pēc apmulsuma brīža, uztvēris Leinas skatienu, klasicists izteiksmīgi pamāja. “Tas pilnībā pārņēma mūsu sistēmas. Mums nebija nekādas kontroles. Tas sekunžu laikā tika galā ar Gilgameša datoriem un nogrieza mums pieeju. Tas būtu varējis atvērt visas izejas uz kosmosu, saindēt gaisu, iztīrīt visas dzīvības apturēšanas kriokameras...” Holstena balss apsīka. Tobrīd viņš pat nebija īsti aptvēris, kas varētu notikt.
“Kas ir “doktore Avrana Kerna”?” kāds dumpinieks jautāja.
Holstens pārmija skatienus ar Leinu. “Tas... viņa ir satelītā. Vai drīzāk viņa ir viena no tām, kas ir satelītā. Tur ir parastie datori, un tur ir kaut kas, ko sauc Elīza, un es... varbūt tas ir mākslīgais intelekts, īsts mākslīgais intelekts, vai varbūt tas ir vienkārši ļoti labi izveidots dators. Un tad ir doktore Avrana Kerna, kas arī varētu būt mākslīgais intelekts.”
“Vai arī kas vēl?” Nesele viņu mudināja.
“Vai arī tā varētu būt pilnīgi pa pieskari aizgājusi ārprātīga cilvēku dzimtas pārstāve, kas palikusi pāri no Vecās Impērijas un kas ir ieņēmusi galvā, ka vissvarīgākais uzdevums visā pasaulē ir turēt mūs tālāk no planētas,” viņš izgrūda, skatoties dumpinieku sejās.
“Dirsā,” kāds teica — gandrīz vai svētbijīgi. Acīmredzot kaut kas Holstena liecībā bija skanējis pārliecinoši.
“Vai varbūt viņai būs labā diena un viņa vienkārši pārņems atspoles sistēmas, lai aizlidinātu jūs atpakaļ uz Gilgamešu” Leina mīlīgi piebilda.
“A, par to runājot,” pilots viņus pārtrauca, “šķiet, ka dronu angāru sabotāža ir attaisnojoties. Nav nekādu pazīmju, ka tiktu izsūtīti attālinātas vadības... bet pagaidiet, Gils sūta mums pakaļ atspoli.”
Skoulzs apcirtās un aizpeldēja, lai paskatītos pats.
“Gaijens ir riktīgi sacepies,” Leinas balss sotto voce atskanēja Hol-stena ausī.
“Viņš ir psihs,” atbildēja klasicists.
Leina brīdi viņu vēsi nopētīja, un uz mirkli Holstenam likās, ka viņa Gaijenu aizstāvēs, bet tad: “Nu... jā, viņš ir psihs. Varbūt ir jābūt diezgan psiham, ja jāaizved mūs visu ceļu līdz šejienei, bet es teiktu, ka nupat viņš sāk nokļūt spektra sliktajā pusē.”
“Viņi liek mums apstādināt dzinējus, atdot ieročus un atbrīvot gūstekņus,” pilots ziņoja.
“Kāpēc viņi iedomājas, ka tagad, kad mēs uzvaram, mēs to darītu?” Skoulzs paziņoja.
Skatiens, kuru pārmija Leina un Holstens, bija vienprātīgs: šeit nu bija Vrī Gaijena gara dubultnieks.
Tad Skoulzs atkal planēja virs viņiem un blenza lejup. “Tu zini, ka mēs tevi nobeigsim, ja tu mēģināsi ko izdarīt ne tā?” viņš teica Leinai.
“Man ir grūti paturēt prātā visus veidus, kā šis pasākums var mani nobeigt, bet jā, šis ir viens no tiem.” Viņa nemirkšķinot un nesaraujoties paskatījās augšup uz Skoulzu. “Nopietni, es vairāk raizējos par satelītu. Tev mūs tūlīt pat jāatbrīvo. Tev jāļauj man izolēt kuģa sistēmas, lai tas verķis nevar vienkārši ierasties un visu pārņemt.”
“Kāpēc nemēģini vispār nobeigt komunikāciju?” kāds dumpinieks jautāja.
“Redzēsim, kā Meisonam izdosies apvārdot satelītu, ja mēs nevarēsim ne nosūtīt, ne saņemt ziņas,” Leina indīgi norādīja. “Bet vari likt kādam visu laiku lūrēt man pār plecu. Es pat varu šim kādam paskaidrot visu, ko daru.”
“Ja mēs kaut uz mirkli pazaudēsim dzinējus vai vadību, ja man liksies, ka tu mēģini mūs sabremzēt, lai otra atspole varētu mūs notvert...” Skoulzs iesāka.
“Zinu, zinu.”
Dumpinieku vadonis saviebies izvilka nazi un pārgrieza Leinas saites — un pēc tam kā atcerējies ari Holstena.
“Tu sēdi tur,” viņš teica. “Tev vēl nav nekas jādara. Kad viņa būs pabeigusi savu darāmo, tad varēsi izmēģināt laimi ar satelītu.” Šķita, ka viņš neuzskatīja par nepieciešamu Holstena savaldīšanai izmantot nāves draudus.
Leina kustējās neveikli, jo atspolē nebija gravitācijas. Viņa aizplu-durēja līdz komunikāciju konsolei un icsprādzējās sēdeklī blakus Nese-lei. “Labi, ko mēs tagad meklējam...” viņa iesāka, un tūlīt pēc tam viņas dialogs ar Neseli turpinājās tik tehniskā valodā, ka Holstens vairs nespēja tam izsekot. Tomēr bija acīmredzams, ka darbs prasīs labu laiciņu — gan pārprogrammēšana, gan fiziska savienojumu pārraušana starp komunikācijām un pārējām atspoles sistēmām.