Holstens pamazām piemiga. Jau mirklī, kad viņu pārmāca snauda, klasicists saprata, cik tas ir komiski — ņemot vērā to, ka viņa dzīvība un veselība bija pastāvīgās briesmās un turklāt viņš pats vēl salīdzinoši nesen bija uz aptuveni gadsimtu atslēdzies no šīs pasaules. Tomēr apturēšana un miegs nebija gluži viens un tas pats, un, adrenalīnam pametot asinsriti, viņš jutās iztukšots un noguris līdz nāvei.
★
Viņu pamodināja uz pleca uzlikta roka. Uz mirkli, atjēdzies no sapņiem, kurus knapi spēja atcerēties, viņš izrunāja vārdu no vecās pasaules — kādu, kas bija zudis desmit gadus pirms uzkāpšanas uz Gilgameša un nu jau bija miris tūkstošiem gadu.
Tad: “Leina?” —jo viņš dzirdēja sievietes balsi, bet tā bija Nesele, dumpiniece.
“Doktor Mcison,” viņa teica ar balsī saklausāmu neierastu cieņu, kuru viņa šķietami juta pret Meisonu, “viņi ir gatavi.”
Holstens atsprādzēja siksnu un ļāvās, lai viņu bez kādām ceremonijām pa griestiem padod no rokas rokā, līdz Leina varēja pastiepties, saķert klasicistu un novilkt viņu līdz komunikāciju posteņa sēdeklim.
“Cik tālu mēs esam?” viņš jautāja.
“Man bija nepieciešams vairāk laika, nekā gaidīju, lai būtu droša, ka visi savienojumi starp komunikācijām un datorsistēmu ir pārrauti. Un, tā kā mūsu šejienes draudziņi man neuzticas, tad viņi mani visu laiku apturēja, ja nu gadījumā daru kaut kādu ļaunprātību. Bet mēs esam noslēguši atspoles sistēmas pret ienākošiem datiem no ārpuses. Neviena sistēma nepieņem saziņu, kas nav saistīta ar pašu atspoli — izņemot komunikācijas, un tās nav mijiedarbībā ne ar ko citu, kas šeit ir. Sliktākais, ko doktore Avrana Kerna var mums izdarīt, ir pārņemt komunikāciju sistēmu un sabļaut uz mums.”
“Un sašaut mūs ar saviem lāzeriem,” Holstens atgādināja.
“Jā, nu, tas arī. Bet tu labāk ķeries pie lietas un pasaki viņai, ka tā nevajag — viņa jau ir sākusi dot signālu.”
Holstens juta, kā viņam cauri izskrien drebulis. “Parādi.”
Tā bija pazīstama ziņa, kas identificēja satelītu kā Otro Brina Sarga Mītni un pavēlēja viņiem izvairīties no planētas — tieši tāpat kā tad, kad viņi pirmo reizi pārtrauca briesmu signālu. Bet toreiz mēs tai signalizējām, un tā nebija pamanījusi, ka mēs tuvojamies. Šoreiz mēs esam daudz mazākā kuģī un satelīts jau uzņemas iniciatīvu. Kaut kas tur vēl arvien ir nomodā.
Viņš atcerējās Avranas Kernas elektronisko rēgu uz Gilgameša komunikācijas telpas ekrāniem, viņas balsi, kas pārtulkota viņu dzimtajā valodā — šo valodas prasmi ne viņš, ne Leina nebija uzskatījuši par nepieciešamu minēt dumpiniekiem. Viņš sagatavoja ziņu: Vai varu runāt ar Elīzuf, pārtulkoja to Impērijas C valodā un nosūtīja, skaitot rūkošās minūtes, līdz varēja sagaidīt atbildi.
“Paskatīsimies, kas ir mājās,” Leina, kas skatījās pār Holstena plecu nomurmināja viņam ausī.
Atnāca atbilde, un tā bija vienlīdz biedējoša un mierinoša: mierinoša tādēļ, ka vismaz uz satelīta viss bija tā, kā viņš to atcerējās.
Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedīs pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.
Mērkaķi mērkaķi atgriezušies viņi grib atņemt man pasauli tikai mana mani mērkaķi nav tādi kā runā kā šķiet lai arī viņi teic ka ir no Zemes es zinu gan kaitēkļi kaitēkļi kas bēg no grimstoša kuģa Zeme ir nogrimusi un nekādas ziņas nekādas ziņas nekā
Iztulkot ziņu bija viegli. Nesele, kas bija atradusi vietu pie Holstena otra pleca, satriekta noelsās.
Elīza, mēs neiejauksimies Kernas pasaulē. Mēs esam zinātnieku ekspedīcija, kas ieradusies, lai novērotu jūsu eksperimenta gaitu. Lūdzu, apstipriniet atļauju nolaisties. Holstens sprieda, ka ir vērts mēģināt.
Atbildes gaidīšana bojāja nervus tikpat ļoti kā iepriekš. “Vai tev ir kāda nojausma, kad mēs būsim nonākuši viņa lāzeru šāviena attālumā?” viņš jautāja Leinai.
“Balstoties uz to, ko zinām par Ķersta droniem, es teiktu, ka mums ir četras stundas un deviņpadsmit minūtes. Netērē tās lieki.”
Atļauja nolaisties uz planētas Netīrie kaitēkļi rāpo inficēt manus liegta. Jebkādi mēģinājumi nolais- mērkaķus nerunās ar mani tik ilgs ties tiks apturēti, izmantojot nāvējo- iaiks ir pagajis tik ilgs Elīza kāpēc viņi šus ieročus, jo jūsu zinātnes līmenis nerunā kāpēc viņi nesauc mani mani ir mazinājies. Eksperimentālās vides mērkaķi ir klusi tik klusi un es varu izolācija ir prioritāte. Ar cieņu lūdzu runāt tikai ar jums un jūs esat atspī-mainīt kursu nekavējoties. dūms saplēstā spogulī
Elīza, es gribētu runāt ar tavu māsu Avranu, Holstens nekavējoties nosūtīja, zinot, ka laiks aizrit, viņu sekundes bija skaitītas un slīdēja lejup smilšu pulkstenī.
“Sagatavojieties,” Leina brīdināja. “Ja mēs neesam visu izdarījuši pareizi, tad varam zaudēt visu — iespējams, arī dzīvībai svarīgās sistēmas.”
Balss, kas skanēja komunikāciju panelī — lai arī neviens nedeva tai atļauju —, pagaidām pieturējās pie Impērijas C valodas, bet Holstens nesajauktu šo augstprātīgo toni ne ar ko citu. Saturs nebija nekas vairāk kā vēl agresīvāka prasība mainīt kursu.
Doktore Kerna, Holstens nosūtīja, mēs esam ieradušies, lai novērotu jūsu izcilo eksperimentu. Mēs uz planētas nemainīsim neko, bet noteikti ir pieļaujama vismaz kaut kāda novērošana. Jūsu eksperiments ir noticis jau ļoti ilgu laiku. Šobrīd tam jau būtu jābūt nonākušam pie rezultātiem. Vai varam jums palīdzēt? Varbūt, ja mēs savāksim datus, tie varētu būt jums noderīgi? Patiesībā viņam nebija nekādas īstas skaidrības par to, kas bija Kernas eksperiments — lai gan šobrīd viņam jau bija dažas teorijas —, un viņš vienkārši atspērās no tā, ko bija sapratis no Kernas pašas apziņas plūsmas, kas tika nosūtīta līdz ar Elīzas skaidro ziņojumu.
Tu melo, sekoja atbilde, un Holstena cerības sabruka. Vai domā, ka es nedzirdu, kas notiek šajā sistēmā?Jūs esat izbēgušie, noziedznieki, kaitēkļu kaitēkļi. Kuģis, kas jums seko, jau ir lūdzis, lai es neitralizēju jūsu kuģi un jūs var vest tiesas priekšā.
Holstens blenza uz šiem vārdiem un saspringti prātoja. Nupat kādu mirkli viņš bija runājis ar Kernu godprātīgi, kā viens no dumpiniekiem. Viņš teju vai bija aizmirsis, ka pats ir gūsteknis.
Viņa rokas vilcinājās virs konsoles, gatavas nosūtīt nākamo ziņu: Tad kāpēc gan tev to nedarīt... ?
Viņa ausij piespiedās kaut kas auksts. Holstens pašķielēja sāņus un ieraudzīja Neseles skarbo seju.
“Pat nedomā,” viņa teica. “Jo, ja šo kuģi apstādinās, tad jūs ar inženieri neizdzīvosiet līdz jūsu izglābšanai.”
“Izšauj šeit, un tu, visticamāk, iztaisīsi caurumu korpusā,” Leina saspringti noteica.
“Tad nedod man ieganstu,” Nescle pamāja uz konsoles pusi. “Tu, doktor Meison, varbūt esi eksperts, bet neiedomājies, ka es neuztveru lielāko daļu no šī te.”
Tipiski, Holstens izmisis nodomāja. Tieši tagad man ir izdevies atrast spējīgu studentu. “Tad ko tu gribi, lai es saku?” viņš noprasīja. “Tad tu dzirdēji to pašu, ko es — viņa zina, kas mēs esam. Viņa saņem ziņas no Gilgameša un no otras atspoles.”
“Pastāsti viņai par mēness koloniju,” Skoulzs noskaldīja. “Pastāsti, ko viņi lika mums darīt!”
“Tas, ar ko mēs tagad runājam, kopš Vecās Impērijas laikiem ir bijis satelītā, kas mazāks par šo atspoli. Vai tu gribi panākt līdzjūtību?” Leina noprasīja.