Doktore Kerna, mēs esam cilvēki — tāpat kā jūs, Holstens rakstīja, prātodams, nez, cik patiesa vispār var būt pēdējā frāzes daļa .Jūs varējāt iznicināt Gilgamešu, un jūs to neizdarījāt. Es saprotu, cikjums ir svarīgsjūsu eksperiments — vēl vieni meli —, bet, lūdzu — mēs esam cilvēki. Es esmu gūsteknis uz ši kuģa. Tāpat kā jūs, es esmu pētnieks. Ja jūs rīkosieties tā, kā plānojat, tad viņi mani nogalinās. Aukstajā, mirušajā Impērijas C valodā šie vārdi izklausījās pēc oficiāla dokumenta, it kā Holstens Meisons jau sen būtu nodots vēsturei un par viņu varētu diskutēt vien nākotnes akadēmiķi.
Tuvojoties planētai, laika atstarpes starp ziņu un atbildi kļuva arvien īsākas.
Viņi nav mana atbildība tik smagi visa planēta ir mana viņi nedrīkst izjaukt eksperimentu vajag turpināt vai arī kā vai tas viss bija velti ja mērkaķi ar mani nerunā un mani mērkaķi ir viss kas ir palicis cilvēcisks un tagad nāk kaitēkļi nāk kaitēkļi
Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Lūdzu, sniedziet pilnu informāciju par to. kādas briesmas jums draud, lai mītnes sistēmas var analizēt situāciju un sniegt padomu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedis pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.
“Nē! Nc jau atkal Elīzu!” Holstens iekliedzās, iztrūcinot dumpiniekus. “Kas notiek?” Skoulzs noprasīja. “Nesele?”
“Mēs esam... Atkrituši soli atpakaļ, kaut kā tā.”
Holstens nejūtīgs atgāzās krēslā. Viņa prāts šķita pilnīgi tukšs. Pēkšņi Skoulzs ierunājās viņam ausī. “Un tas arī ir viss? Idejas beigušās?” Skoulza tonī bija papilnam bīstamu zemtekstu.
“Pagaidi!” Holstens iesaucās, bet vienu baisu mirkli tukšums viņa prātā palika nemainīgs. Viņam nebija nekā.
Un tad kaut kas uzradās. “Leina, vai mums ir drona ieraksts?”
“Ē...” Leina trausās un cīnījās, lai tiktu pie otras konsoles, izdzīvojot no vietas dumpinieku, kas tur jau atradās. “Ķersta ieraksts? Man... Jā, man tas ir.”
“Dabū to uz komunikāciju paneļa.”
“Tu esi drošs? Tikai...”
“Lūdzu, Leina.”
Komunikāciju paneļa izolācijas pārraušana, nepakļaujot kuģi ielaušanās briesmām, izrādījās pārsteidzoši sarežģīts process, bet Leina un vēl viens dumpinieks izveidoja otru izolētu krātuvi ar datiem, kuru pēc tam pievienoja komunikāciju sistēmai. Holstens iztēlojās, kā doktores Kernas neredzamā ietekme ieplūda pa jauno savienojumu, bet atdūrās vēl vienā strupceļā.
Doktore Avrana Kerna, viņš sagatavoja nākamo ziņu. Domāju, jums būtu vēlreiz jāapsver doma par to, ka jūsu eksperimentālajai pasaulei nepieciešams novērotājs. Kad mūsu kuģis iepriekšējo reizi tuvojās jūsu pasaulei, attālināta kamera uztvēra dažus attēlus no planētas virsmas. Domāju, jums tie jāredz.
Tas bija risks — baisa spēle, kurā viņš iesaistīja Kernas sajukušā prāta fragmentus, cik nu to vēl bija palicis uz satelīta —, bet viņam pie galvas bija pielikta pistole. Turklāt viņš nevarēja noliegt zināmu akadēmisku zinātkāri. Kā tu uz to reaģēsi?
Viņš nosūtīja ziņu un failu, minot, ka Kernas nesenā saskare ar Gil-gameša sistēmu ļaus viņai atkodēt datus.
Jau pēc dažām minūtēm sekoja nesaprotams signāls no satelīta — gandrīz neatšķirams no baltā trokšņa — un tad:
Lūdzu, gaidiet tālākas instrukcijas. Ko jūs nodarījāt maniem mēr-Lūdzu, gaidiet tālākas instrukcijas. kaķiem? Ko jūs nodarījāt maniem
mērkaķiem?
Un tad nekas — pilnīgs signāla trūkums no satelīta puses, kas lika atspoles komandai iegrimt asā diskusijā par to, ko Holstens ir izdarījis un ko viņš ar to varētu būt panācis.
3.6. Dulce et decorum est
Lielajā Ligzdā nav stingras hierarhijas. Patiesībā, pēc cilvēku standartiem, zirnekļu sabiedrība šķistu līdzīgāka funkcionālai anarhijai. Sociālais statuss ir viss — un to iegūst, veltot darbu. Saimes, kuru karei-ves uzvar cīņās, kuru pētnieces atklāj ko jaunu, kam ir visgraciozākie dejotāji, smalkāko stāstu vērpējas un prasmīgākās amatnieces, gūst neredzamu statusu, kas pievilina pielūdzējus, dāvanas, izdevības, lielākus pieglaimīgu tēviņu barus, kas grib šai saimei strādāt, un mātītes, kas vēlas pievienot savus talantus saimes jau esošajam klāstam. Viņu sabiedrība ir plūstoša — spējīga mātīte var gūt ievērojamu sociālo mobilitāti. Vai arī — viņu pašu izpratnē — kultūra ir sarežģīts savstarpējo pavedienu tīkls, kas tiek austs ik rītu no jauna.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī sabiedrība ir efektīva, ir tāds, ka nepatīkamos ikdienas darbus pārņem tēviņi — kuriem nav nekādu īpašu tiesību prasīt patvērumu Ligzdā, ja viņiem nav nodarbes vai patroneses. Smagos darbus — mežkopība, zemkopība un tamlīdzīgi — veic Lielās Ligzdas pieradināto skudru kolonijas, kuras zirnekļiem izdevies izmanipulēt tā, lai tās darbotos viņu labā. Kā nekā skudras jau pēc dabas strādā. Viņām nav nekādas vēlmes vai spēju prātot par dzīves filozofiju plašākā redzējumā, un tādēļ šādu iespēju viņām sniegt nav vērts. No skudru koloniju skatpunkta, viņas plaukst un zeļ, cik var, ņemot vērā to, cik savādi mākslīgā vidē tās atrodas. Viņu kolonijām nav īsti skaidrs, kas viņas vada vai kā viņu darbs tiek izmantots no Lielās Ligzdas puses. Viss notiek nevainojami.
Poršijas sabiedrība tagad ir nospriegota līdz pēdējam. Fakts, ka tuvojas skudru armija, prasa upurus, un nav nekādas vadības, kas noteiktu, kam būtu šis upuris jānes un kuram būtu no tā jāiegūst. Ja situācija pasliktināsies, Lielā Ligzda sāks izirt, sadaloties mazākās bēgļu vienībās un atstājot vien atmiņas par zirnekļu kultūras augstāko punktu. Vai arī no sabiedrības varētu izcelties kāda diža vadītāja, kas vispārējā labuma vārdā pārņemtu kontroli pār visu — un, ja cilvēku sabiedrības piemērs var tikt uzskatīts par gana labu paraugu, vispārējo labumu papildinātu arī pašlabums. Bet jebkurā gadījumā Lielā Ligzda, kādu to pazīst Poršija, beigtu pastāvēt.
Tā nebūtu pirmā zaudētā metropole. Nerimstošajā gājienā pa kontinentu skudru kolonija ir iznīcinājusi simtiem atsevišķu, atšķirīgu un unikālu kultūru, kuras pasaule vairs neiepazīs — iznīcinot indivīdus un pārrakstot dzīvesveidus. Jebkura cita uzvaroša orda, kas dzenas pēc sev apsolītā likteņa, ir darījusi ne mazāk.
Poršijas militārie panākumi ir snieguši viņai atzinību saimē, bet šobrīd viņu lielākais ieguvums ir Bianka: viņa ir viena no Ligzdas visvairāk apbrīnotajām, visneparastākajām zinātniecēm. Ir vismaz ducis dažādu veidu, kā viņa ir uzlabojusi savas sugas dzīvi, jo viņas prāts var atrisināt problēmas, kuru radīto traucējumu citi pat nepamana. Viņa ir arī savrupniece un nevēlas neko citu, tikai turpināt darboties ar saviem eksperimentiem — šī ir kopīga iezīme zirneklienčm, kas izjūt tieksmi attīstīt savas iedzimtās Sapratnes —, un Poršijas saimei tas patīk, jo citādi Bianka varētu izdomāt, ka viņai pienākas daudz lielāka daļa no saimes bagātībām.
Tomēr, kad viņa sūta ziņu, biedrenes nekavējas ne mirkli. Ja Bianka kādā brīdī sajustos, ka nav novērtēta, tad viņa varētu brīvi izvēlēties citu Lielās Ligzdas saimi.
Bianka nemīt pašā Lielajā Ligzdā. īstai zinātnei nepieciešama zināma savrupība, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu droši tikt galā ar dažiem negaidītākiem rezultātiem. Poršijas ļaudis jau izsenis ir dzimuši kā problēmu risinātāji, kam patīk izmēģināt dažādas pieejas, līdz kāda no tām ir sekmīga. Darbā ar bīstamām vielām šādai pieejai ir savi trūkumi.