Poršija atklāj, ka Biankas jaunā laboratorija atrodas kādas vietējo skudru kolonijas pūžņa teritorijā. Tuvojoties pūznim pa marķēto ceļu, no kura skudrām jāizvairās, viņa atklāj, ka vilcinās, bieži saminstinās, reizumis negribot paceļ priekškājas un atsedz ilkņus. Ir grūti atbrīvoties no vecās asociācijas par skudrām un sadursmi.
Viņa atrod Bianku telpā, kuru izrakušas pašas skudras, pirms tās nošķirtas no pūžņa, izmantojot kolonijai raksturīgas smaržas. Ir jau notikuši mēģinājumi līdzīgā veidā nosargāt apmetni no uzbrūkošās skudru superkolonijas, bet tas nekad nav izdevies. Skudras vienmēr atrod izeju, un turklāt ugunij feromoni ir vienaldzīgi.
Telpas sienu klāj zīds, un no griestiem karājas sarežģīts destilācijas un jaukšanas trauku tīkls, kas sniedz Blankas alķīmijai nepieciešamo rīku klāstu. Blakus telpā ir aploks ar kaut kādiem lopiem — varbūt tā ir daļa no eksperimenta, varbūt vienkārši ērti pieejama barība. Bianka, notupusies pie griestiem, valda pār šo kompleksu, viņas daudzās acis pamana visu un, kustinot palpas un mīņājoties ar kājām, signalizē padotajiem, ja tiem nepieciešama vadība. No ieejas jumtā krīt nedaudz gaismas, bet Bianka stāv pāri diennakts ritmam: viņa no spīdošu vaboļu kāpuru luminiscences dziedzeriem izveidojusi mākslīgus zvaigznājus, kas mirdz no telpas tīklotajām sienām.
Poršija nolaižas lejup, paturot prātā, ka daļa no grīdas arī ir vaļēja un paver skatu uz skudru koloniju lejāk. Caur smalkāko zīda klājumu viņa var redzēt konstanto, haotisko insektu ņudzoņu, tiem dodoties savās gaitās. Jā, viņi nenogurstoši — lai arī nezinoši — strādā Lielās Ligzdas pastāvīgās pārticības labā, bet, ja Poršija pārcirstu šo membrānu un iekļūtu viņu valstībā, tad sastaptos ar to pašu likteni, kam nolemti visi iebrucēji, ja vien viņiem nav kādi ķīmiski aizsardzības līdzekļi.
Viņa sveicina Bianku ar strauju palpu zibināšanu, tā atjaunojot viņu pazīšanos — ziņā nododot precīzi aprēķinātu relatīvo sociālo stāvokļu apkopojumu, atsauces uz viņu abu biedrenēm, atšķirīgo specializāciju un cieņu, ko bauda Bianka.
Alķīmiķes atbilde nav izjusta, bet arī ne nepieklājīga. Viņa aicina Poršiju pagaidīt, pavērš vadošās acis uz darbīgo laboratoriju zemāk, pārliecinās, ka tur notiekošo var uz dažām minūtēm atstāt bez ciešas pārraudzības.
Poršija vēlreiz paskatās uz zemāk notiekošo un ir šokēta. Tavi asistenti ir tēviņi.
Tā ir, Bianka piekrīt ar žestu, kas liek domāt, ka šī tēma ir tikusi skarta jau iepriekš.
Man būtu licies, ka viņi nespētu tikt galā ar tik sarežģītu darbu, Por-šija ieminas.
Parasta kļūda. Ja viņi ir labi instruēti un dzimusi ar nepieciešamajām Sapratnēm, tad var tīri labi tikt galā ar vienkāršākajiem darbiem. Savulaik es izmantoju mātītes, bet rezultātā rodas tāda ciņa par statusu un nepieciešamība aizstāvēt savu pozīciju, tāda mērīšanās ar kājiņām —gan starp viņām, gan ar mani —, ka darbi aizkavējās. Tādēļ es izvēlējos šādu risinājumu.
Bet viņi taču visu laiku mēģina tevi aplidot, Poršija samulsusi iebilst. Ko gan citu galu galā tēviņi var gribēt no dzīves?
Tu esi pārāk daudz laika pavadījusi laiskās saimes mājās, Bianka aizrāda. Es izvēlos savus asistentus atbilstoši viņu vēlmei strādāt. Un, ja laiku pa laikam es pieņemu viņu reproduktīvo materiālu, tas ir tikai tādēļ, lai saglabātu Sapratnes, pie kurām mēs esam nonākuši. Kā nekā —ja viņi to zina, un es to zinu, tad pastāv ievērojama iespēja, ka arī mūsu pēcnācēji pārņems šo Sapratni.
Poršijas mīņāšanās un straujā palpu kustība skaidri parāda to, cik neērti viņa jūtas šajā diskusijā. Bet tēviņi ne...
Ciktāl man zināms, tas, ka tēviņi var nodot pēcnācējiem dzīves laikā iegūtās zināšanas, ir pierādīts fakts. Bianka piesper kāju, lai viņas vārdi pārmāktu Poršijas teikto. Ticībai, ka tālāk var nodot tikai mātīšu Sapratni, nav pamata. Mūsu saimes dēļ tu vari priecāties, ka vismaz es to saprotu — es cenšos izvēlēties tēviņus, kas ir izšķīlušies mūsu silītē, jo viņiem ar lielāku varbūtību jau piemīt vērtīgas Sapratnes, kuras nodot tālāk, un kumulatīvais efekts papildinās un bagātinās mūsu krājumus. Es ticu, ka vēl pirms mūsu aiziešanas tā kļūs par vispāratzītu praksi. Kad man būs laiks, tad sākšu nodot Sapratni par to tiem nedaudzajiem citu saimju pārstāvjiem, kas spēs novērtēt manu domu gaitu.
Pieņemot, ka kādai no mums būs tik daudz laika, Poršija stingri norāda. Māsa, es Lielajā Ligzdā ilgi nepalikšu. Kā varu tev palīdzēt?
Jā, tu biji Septiņos Kokos. Izstāsti man, kas tur notika.
Poršija ir pārsteigta, ka Bianka pat tik daudz zina par viņas gaitām. Viņa sniedz pienācīgu ziņojumu, galvenokārt koncentrējoties uz militāro pusi: aizstāvju izmantotajām taktikām, ienaidnieka ieročiem. Bianka uzmanīgi klausās, iegaumējot būtiskākās nianses.
Lielajā Ligzdā daudzi tic, ka mēs neizdzīvosim, Bianka beidzot saka. Neviena saime nevēlas izsaukt uz sevi visu nicinājumu, aizejot pirmie, bet tik un tā tas notiks. Kad viena saime aizies, kad šai plaisai būs pārmests tilts, tad prom steigsies visas. Mēs iznīcināsim sevi un zaudēsim visu, ko esam izveidojuši.
Tas šķiet ticami, Poršija piekrīt. Es pirms kāda laika biju templi. Pat priesteriene šķiet zaudējusi vērību.
Bianka uz brītiņu nemierīgi pieraujas pie griestiem. Ir teikts, ka ziņojums ir piesārņots, ka ir citas Ziņneses. Es runāju ar priesterieni, kura teica, ka viņa jutusi kristālā jaunu ziņu — aplamā laikā un bez jēgas, tikai nesakarīgu vibrāciju jūkli. Man nav tam skaidrojuma, bet tas vieš raizes.
Varbūt šī ziņa ir domāta skudrām. Poršija skatās lejup uz rosīgajiem kukaiņiem. Sajūtu tēls “nesakarīgu vibrāciju jūklis” šķiet atbilstošs.
Tu neesi pirmā, kas par to ieminas, Bianka atbild. Laimīgā kārtā manas domas par ziņojumu un Ziņnesi nav nekas vairāk kā manas domas, un tās man neliedz turpināt darbu pie ligzdas glābšanas. Nāc man līdzi. Es esmu veikusi jauna ieroča izstrādi, un man nepieciešama tava palīdzība, lai to laistu darbā.
Poršija pirmo reizi daudzu dienu laikā jūt pēkšņu cerības uzplūdu. Ja vispār kāds prāts spēj atrast ceļu uz priekšu, tad tas pieder Biankai.
Viņa seko alķīmiķei uz lopu aizgaldiem un redz tajos nevaldāmu vaboļu baru, katru skudras lielumā — ne vairāk kā divdesmit centimetrus garu. Tumšsarkano kukaiņu ievērojamākā iezīme ir to antenas, kas izplešas smalku zariņu lokā gluži kā apaļi vēdekļi.
Vai es tās jau esmu redzējusi? Poršija nepārliecinošām kustībām min.
Tas ir ticami, ņemot vērā to, cik ievērojama mūsu ienaidnieku apkarotāja tu esi, Bianka apliecina. Šai sugai ir neparastas ierašas. Mani asistenti, pakļaujot sevi zināmam riskam, ir tos atraduši skudru kolonijā tur, lejāk. Vaboles dzīvo starp skudrām, bet tomēr tās neviens neaiztiek. Tās pat ēd skudru kāpurus. Manu asistentu ziņojumi liek domāt, ka skudras pat var tikt pārliecinātas šīs radības pabarot.
Poršija gaida. Šajā brīdi jebkāda komunikācija no viņas puses būtu veltīga. Bianka jau ir soli pa solim izplānojusi visu sarunu līdz tās veiksmīgam noslēgumam.
Man vajag, lai tu atrodi uzticamas un spējīgas kareives — varbūt kādas divdesmit četras, Bianka viņu instruē. Jūs būsiet drosmīgas. Jūs izmēģināsiet jaunu ieroci, un, ja tas nedarbosies, kā iecerēts, jūs, visticamāk, iesiet bojā. Es vēlos, lai jūs stājaties pretī kolonijai, kas mums uzbrūk. Vēlos, lai jūs dodaties karagājienā uz tās sirdi.
★
Lai infiltrētos skudru kolonijā, vairs nepietiek ar dažu galvu paņemšanu un smaržu dziedzeru izzagšanu. Superkolonija ir izstrādājusi aizsardzību: šeit notiek bruņojuma sacensība starp skudru aklajiem ķīmijas eksperimentiem un zirnekļu atjautību. Tagad skudras izmanto ķīmisku ekvivalentu šifru atslēgām, kas ir mainīgas laikā un vienas milzīgās kolonijas dažādās daļās, un Poršijas cilts nespēj turēt līdzi. Zirnekļu izmantotie ķīmiskie ieroči, kas izjauc ienaidnieku plānus un apmulsina kareivjus, nedarbojas ilgi un, ņemot vērā ienaidnieku milzīgo skaitu, ir tikai neliels kavēklis.