Kolonijas uzlabotā drošības sistēma daudzām citām sugām bija katastrofa. Skudru pūžņi ir patstāvīgas eksosistēmas, un daudzas citas sugas dzīvo nedrošā līdzsvarā ar skudrām. Dažas — piemēram, laputis — sniedz pakalpojumus, un skudras tās aktīvi audzē. Citas ir parazīti: ērcītes, vaboles, pat nelieli zirnekļi, kas adaptējušies, lai zagtu labumus no skudru galda vai ēstu mājas saimniekus.
Tagad lielākā daļa šādu sugu no supcrkolonijas ir pazudušas. Pielāgojoties, lai aizsargātos pret ārēju ienaidnieku, skudru izmantotais uzlabotais ķīmiskais kods ir atklājis un iznīcinājis dučiem nevēlamu viesu skudru valstībā. Tomēr ļoti nedaudzi ir pamanījušies izdzīvot, pateicoties atjautībai un izcilām adaptācijas spējām. Pausīda vaboles — Biankas šībrīža pētījuma objekts — ir bijušas visveiksmīgākās.
Pausīdas ir dzīvojušas skudru pūžņos miljoniem gadu, izmantojot dažādus veidus, kā iemidzināt viņu nedomājošo uzturētāju modrību un likt skudrām tās pieņemt savā saimē. Tagad ar tām ir darbojies nanovīruss, un, lai ari vaboles nav tik inteliģentas kā Poršija, viņām tomēr piemīt sava izmanība un spēja sadarboties, ar vērā ņemamu izpratni izmantojot plašo feromonu klāstu.
Katrai atsevišķai pausīdai ir ķīmisku ieroču arsenāls, kas ļauj manipulēt ar apkārtesošajām skudrām. Individuālas skudras ir neredzīgas, tās mīt pasaulē, ko veido teju vien smaržas un pieskārieni — tās var tikt apmuļķotas. Pausīdu ķimikālijas prasmīgi veido iluzoru pasauli, vadot skudru halucinācijas un liekot pakļautajām skudru kolonijas vienībām sekot vaboļu gribai. Poršijai un viņas ļaudīm par laimi pausīdas vēl nav sasniegušas tādu intelekta līmeni, kas ļautu tām paskatīties tālāk par šībrīža eksistenci, kurā viņas ir pašapmierināta piektā kolonna skudru kolonijā. Var viegli iztēloties alternatīvu vēstures gaitu, kurā uzbrūkošā skudru kolonija kļūst par marioneti vaboļu rokās — marioneti ar miljardiem ķermeņu.
Kolonijas mainīgie ķīmiskie kodi ir pastāvīgs izaicinājums pausīdu spējām, un individuālas vaboles pastāvīgi apmainās ar ķimikālijām, lai sniegtu cita citai jaunāko informāciju par efektīvākajiem veidiem, kā atslēgt un mainīt skudru programmas. Tomēr šis viens varoņdarbs — spēja nepamanītām dzīvot starp skudrām — ir veikts, pateicoties pausīdu slepenajam ierocim: izsmalcinātam no senčiem pārmantoto smaržu izmantojumam, kas ir piesaistījis Biankas vērību un padziļinātu interesi.
Poršija ir uzmanīgi noklausījusies Biankas piedāvāto plānu. Sī afēra atrastos pa vidu starp “bīstami" un “pašnāvnieciski”. Pēc plāna viņai un līdzbiedrēm ir jāsameklē skudru rota, jātuvojas tai no slēpņa un jāiziet cauri milzīgam skaitam sargu tā, it kā zirnekļu tur nemaz nebūtu. Poršija jau apsver iespējas: uzbrukums no augšpuses, nokrītot no zariem vai no augstu novilkta tīkla, ielecot kukaiņu ķermeņu virpuļviesulī. Bianka, protams, par to jau ir padomājusi. Viņiem jāatrod rota mirklī, kad tā uz nakti apstājusies un izveidojusi milzīgu skudru ķermeņu cietoksni.
Es esmu izveidojusi ko jaunu, Bianka skaidro. Tev piemērotas bruņas. Bet tu tās varēsi uzvilkt tikai tad, kad būsi gatava uzbrukumam.
Bruņas, kas ir gana izturīgas, lai atvairītu skudras? Poršiju māc pamatotas šaubas. Zirnekļa ķermenī ir pārāk daudz vājo punktu, pārāk daudz locītavu, kurām var pieķerties icnaidnieces.
Tas nav nekas tik primitīvs. Biankai vienmēr paticis turēt savus atklājumus noslēpumā. Šīs pausidas — šīs vaboles — spēj iet cauri skudru kolonijām kā vējš. Arī tu to spēsi.
Poršijas nedrošība ir manāma viņas palpu nervozajā trīsēšanā. Un tad es viņas nogalināšu ? Tik daudz, cik vien varu ? Vai ar to pietiks ?
Biankas poza liecina par pretējo. Es to biju apsvērusi, bet baidos, ka pat tu, māsa, nespēj skudras apturēt šādi. Viņu vienkārši ir pārāk daudz. Pat ja mana aizsardzība tev sniegtu tik ilgu drošību, tu varētu skudras galināt nost dienām un naktīm — un tik un tā viņu būtu vairāk. Tu neatturētu viņu armiju no Lielās Ligzdas.
Ko tad? Poršija prasa.
Ir jauns ierocis. Ja tas darbosies... Bianka ar piespērienu parāda savu neapmierinātību. Es nevaru to pārbaudīt citādi, kā vien izmēģinot. Tas darbojas ar šīm te nelielajām kolonijām, bet iebrucēji ir citādi, sarežģītāki, grūtāk ievainojami. Jums vienkārši būs jātic, ka es nekļūdos. Jūs saprotat, ko es jums lūdzu — mūsu māsībai, mūsu mājām?
Poršija domā par Septiņu Koku krišanu: par liesmām, par izsalkušo kukaiņu ordu, par sačervelētajiem līķiem — zirnekļiem, kas bija pārāk lēni vai pārāk apzinīgi, lai izbēgtu. Bailes ir universāla emocija, un viņa tās skaudri izjūt; viņa izmisīgi vēlas izbēgt no šīs pieredzes un nekad vairs nestāties pretī skudrām. Bet par bailēm spēcīgākas ir kopienas saites, radniecības izjūta, lojalitāte savai saimei, saviem ļaudīm. Paaudzēm ilgi stiprinātās vērtības — pateicoties tam, ka veiksmīgākie pirmsenči bija tie, kurus vīruss vislabāk mudināja sadarboties ar savējiem — tagad ņem virsroku. Pienāk laiks, kad kādam jādara tas, kas jādara. Poršija ir jau no agras bērnības apmācīta un audzināta kā kareive, tādēļ tagad, kad viņa ir nepieciešama, viņa ir gatava atdot dzīvību par vispārības izdzīvošanu.
Kad? Viņa jautā Biankai.
Jo ātrāk, jo labāk. Ataicini savas izvēlētās biedres, esiet gatavas no rīta pamest Lielo Ligzdu. Šonakt pilsēta ir pie tavām kājām. Vai esi izdējusi otas?
Poršija atbild apstiprinoši. Šobrīd viņā nav tēviņa uzmanībai noderīgas olu nastiņas, bet viņa jau agrāk vairākas tādas ir atstājusi. Viņas mantojums — gan ģenētiskais, gan iemācītais — tiks saglabāts Lielajā Ligzdā. Skatoties plašāk, tas nozīmē, ka viņa būs uzvarējusi.
*
Tajā naktī Poršija sameklē citas kareives, veterānes, uz kurām var paļauties. Daudzas, bet ne visas, ir no viņas pašas saimes. Ar citām viņa ir cīnījusies kopā — un dažkārt varas cīņās bijusi to pretiniece — viņa tās ciena, un tās ciena viņu. Katrai kareivei Poršija tuvojas piesardzīgi, viņa taustās, viņa ziņo par saviem nodomiem, soli pa solim izklāstot Biankas plānu, līdz ir pārliecināta par kareivju iesaisti. Dažas atsakās — vai nu viņas šis plāns nepārliecina, vai arī pietrūkst nepieciešamās drosmes, kas, atklāti sakot, būtu gandrīz pilnīga bezbailība. Viņu uzticība pienākumam ir teju vai tikpat akla kā pašas skudras.
Tomēr drīz vien Poršijai ir sekotājas, un katra pa augstajiem Lielās Ligzdas ceļiem dodas izbaudīt nakti, pirms viņas kopā aicinās rīts. Dažas pavada laiku savas saimes sabiedrībā, citas meklē izklaides — tēviņu dejas, audēju mirdzošo mākslu. Tās, kas ir tam gatavas, ļausies pielūdzēju glaimiem un tad atstās savā saimes mājā olu nastiņu, lai saglabātu tik lielu daļu no sevis, cik iespējams. Pati Poršija ir daudz ko iemācījusies kopš pēdējās vairošanās un nedaudz nožēlo, ka šīs Sapratnes, šīs konkrētās zināšanu daļas, ies zudībā līdz ar viņu.
Viņa vēlreiz dodas uz templi, cenšoties notvert bēgošo mieru, ko sniedz padevība — bet nu viņa atceras Biankas vārdus: ka Ziņneses balss vairs nav viena, ka priesterieni satrauc kristālā skanošie tikko jaušamie čuksti. Gluži kā Poršija allaž ir ticējusi tam, ka ziņojuma matemātiskajai skaidrībai ir kāda dižāka, transcendenta jēga, kas sniedzas pāri to veidojošajiem skaitļiem, arī šīm pārmaiņām ir kāda plašāka nozīme, pārāk plaša, lai to spētu notvert nabaga zirnekļu vērpšana un mezglošana, kas sniedz vien pazīstamo vienādojumu un risinājumu virkni. Bet tad ko tas nozīmē? Viņa jūt, ka neko labu. Neko labu.