Vēlu naktī kādā no Lielās Ligzdas augstākajiem punktiem viņa ilgi skatās zvaigznēs un prāto, kurš gaišais punktiņš tur, augšā, tagad čukst kristāliem nesaprotamus noslēpumus.
3.7. Karš debesis
Kerna bija pārtraukusi visus kontaktus, ļaujot dumpinieku atspolei slīdēt uz zaļās planētas pusi — ar katru sekundi attālums starp to un planētu saruka. Holstens par visām varītēm centās pagulēt, neveikli sakņu-pis krēslā, kas bija lieliski izveidots bremzēšanas radītā spiediena samazināšanai, bet īsti nekam citam.
Viņš snauduļoja un atkal modās, jo Kernas pazušana nebija izbeigusi radio saziņu. Viņam nebija nojausmas, kurš pirmais izšāva vārdu zalvi, bet viņu pastāvīgi modināja ieildzis strīds starp Ķerstu — atspolē, kas dzinās viņiem pakaļ — un dumpinieku, kurš tajā brīdī bija piesēdies pie komunikāciju konsoles.
Kersts, kā ierasts, bija dogmatisks — Gilgameša balss, kuru stiprināja visa cilvēce (un tās pašpasludinātais pārstāvis Vrī Gaijens). Kersts pieprasīja beznosacījumu padošanos, draudēja viņiem ar kosmisku iznīcināšanu — lai gan pat Holstens zināja, ka atspoles neko tādu nevar paveikt —, centās izsaukt uz viņiem satelīta dusmas un, kad nekas cits neatlika, nogrima līdz personisku apvainojumu līmenim. Holstens nosprieda, ka Gaijens uzskata dumpinieku izbēgšanu par Ķersta vainu.
Tomēr viens labums tam bija — viņš un Leina tika pieminēti. Acīmredzot Ķerstām dotie rīkojumi vismaz daļēji ietvēra gūstekņu atgūšanu — lai gan, iespējams, ne kā svarīgāko mērķi. Kersts pieprasīja iespēju ar viņiem runāt, pārliecināties, ka viņi vēl arvien ir dzīvi. Leina pateica viņam dažus indīgus vārdus, kas vienlaikus apmierināja Ķersta prasību un samazināja viņa vēlēšanos dzirdēt vairāk. Viņš turpināja savās uzstājīgajās prasībās iekļaut ari neskartu gūstekņu atdošanu — tas bija teju vai aizkustinoši.
Arī dumpinieki no savas puses bombardēja Ķerstu ar prasībām un dogmu, sīki analizējot visas grūtības, ar kurām saskartos mēness kolonija, un pārliecinot, ka tā nav nepieciešama. Kersts iebilda, izmantojot dažus argumentus, ko bija sniegusi jau Leina — lai gan viņš to darīja nesakarīgāk, ļoti izklausīdamies pēc kāda, kurš vienkārši atkārto cita teikto.
“Kāpēc viņi vispār dzenas mums pakaļ?” Holstens saguris jautāja Leinai, kad mētāšanās ar vārdiem pa komunikāciju kanālu bija pilnībā iznīcinājusi jebkādu iespēju vēl pagulēt. “Kāpēc viņi nevar vienkārši ļaut mums aizvākties, ja jau zina, ka mūsu mēģinājums ir nolemts neveiksmei? Skaidrs, ka viņi to nedara tikai mūsu abu dēļ.”
“Katrā ziņā ne tevis dēļ,” Leina atcirta. Tad nedaudz atmaiga: “Man... Gaijens uztver visu personiski.” Viņa pateica to ar savādu izteiksmi, kas lika Holstenam aizdomāties par to, ko viņa varētu būt pieredzējusi. “Bet ne tikai tas. Es reiz apskatīju Gilgameša ierakstus ar komandas kodola raksturojumu.”
“Kas pieejams tikai kapteinim,” Holstens piezīmēja.
“Es būtu draņķīga galvenā inženiere, ja mani tas apturētu. Es taču pati esmu uzrakstījusi lielāko daļu no piekļuves programmas skeleta. Tu kādreiz esi padomājis par to, ar ko tad mūsu kungs un pavēlnieks ir tik izcils, ka dabūja šo darbu?”
“Nu, tagad es par to domāju.”
“Tu nespēsi tam noticēt, bet ilgtermiņa plānošana. Spēja nospraust mērķi un iet uz to, lai cik soļu tas neprasītu. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas vienmēr domā četrus gājienus uz priekšu. Tā ka, ja viņš to tagad dara, tad, pat ja tas izskatās pēc kaprīzes, patiesībā tam ir pamats.” Holstens to kādu bridi apsvēra, kamēr dumpinieki turpināja lamāt Ķerstu. “Konkurence,” viņš noteica. “Ja mēs gadījumā tiekam garām satelītam un nonākam uz planētas... Un izdzīvojam zirnekļmonstru uzbrukumu.”
“Jā, varbūt,” Leina piekrita. “Mēs aizpiržam uz Teraformu B, vai kur nu tā vieta ir, atgriežamies pēc pāris mēnešiem un atklājam, ka
Skoulzs ir ērti iekārtojies uz planētas, varbūt pat kaut kā vienojies ar Kernu. Gaijens...”
“Gaijens grib planētu,” Holstens nobeidza. “Gaijens cer pieveikt satelītu un pievākt planētu. Bet viņš negrib, lai par to būtu jācīnās vēl ar kādu citu.”
“Vēl vairāk —ja Skoulzs tur iekārtojas un nosūta ziņu — Nolaizieties droši, zirnekli ir apburoši—, ko tad, ja daudzi grib viņam pievienoties?”
“Tātad, īsi sakot, Gaijens nevar mūs ignorēt.” Un tad beidzot Holstens aptvēra: “Tātad, īsi sakot, viņam izskatās tā, ka labākais risinājums — ja mēs nepadodamies — ir tas, ka Kerna sašauj mūs driskās.”
Leinas uzacis pacēlās, un viņa pameta acis uz komunikāciju konsoli, kur arvien notika cīkstiņš.
“Vai mēs varam dzirdēt, ja Kersts sūta ziņas satelītam?” Holstens viņai jautāja.
“Nezinu. Es varu mēģināt to noskaidrot, ja šitie āksti mani laidīs
klāt.”
“Vajadzētu mēģināt.”
“Jā, domāju, ka tev ir taisnība,” Leina atslēdza siksnu tīklu un prātīgi atgrūdās no krēsla, tūlīt pat piesaistot lielākās daļas dumpinieku uzmanību. “Klausieties, vai es varu uz mirkli tikt pie komunikācijām? Tikai...”
“Viņš ir palaidis dronu!” pilots iekliedzās
“Parādi.” Skoulzs metās uz priekšu, sagrāba Leinas plecu un vienkārši aizgrūda viņu tā, ka Leina atrāvās no Holstena atzveltnes un aizripoja uz kajītes aizmuguri. “Un viņa netiks nekam pat tuvumā, pirms mēs nezināsim, kas notiek.”
Kaut kas nograbēja, noskanēja lāsts — Leina kaut kam bija uztriekusies un centās pieķerties kādam atbalsta punktam, lai neaizlidotu atpakaļ.
“Kopš kura laika šīm atspolēm ir droni?” Nesele jautāja.
“Dažas atspoles ir domātas nevis kravai, bet ekipējumam,” atskanēja Leinas balss no aizmugures.
“Ko droni var izdarīt?” kāds noprasīja.
“Tie var būt bruņoti,” saspringti skaidroja pilots. “Vai arī viņi var vienkārši ietriekt to mūsu atspolē. Drons var uzņemt ātrumu straujāk nekā mēs, turklāt mēs jau esam sākuši bremzēšanu. Viņi to noteikti ir palaiduši tagad, jo atrodas pietiekami tuvu.”
“Kāpēc mēs ļaujam viņiem mūs notvert?” kāds dumpinieks ieaurojās.
“Jo mums jāpiebremzē, ja negribam nolaižoties izsist planētā caurumu, idiņ!” pilots ieaurojās pretī. “Tagad piesprādzējieties!”
Amatieri, Holstens ar augošām šausmām nodomāja. Es esmu uz kosmosa kuģa, kas plāno nolaisties uz nezināmas planētas, un neviens šeit nezina, ko dara.
Pēkšņi lejup izrādījās atspoles priekšā, jo pilots ar pūlēm centās nomest ātrumu. Holstens grābājās ap sēdekli, slīdot uz priekšu, līdz izdevās kaut kur pieķerties.
“Drons strauji tuvojas,” Nesele ziņoja. Holstens atcerējās, cik ātri bezpilota lidaparāts savulaik bija pievārējis attālumu starp Gilgamešu un planētu.
“Klausieties,” atskanēja Leinas skumjā balss, kamēr viņa, pārliekot rokas, tuvojās atspoles priekšgalam. “Vai starp Ķerstu un satelītu notika kāda saziņa?”
“Kas?” Skoulzs pārprasīja, un tad no komunikācijām atskanēja drausmīgs ķērciens, kas lika visiem aizspiest ausis un Neselei — uzsist pa vadības paneli.
Holstens redzēja, kā Skoulza lūpas veido vārdus Izslēdz to! Neseles izmisīgie mēģinājumi skaidri parādīja, ka tas nav iespējams.
Tad skaņa pazuda un tās vietā stājās pazīstamā balss.
Tā skanēja skaļruņos kā naidīga dieva dārdošās dusmas, kuras skandēja senās, skaistās Impērijas C valodas zilbes tā, it kā pasludinātu visu klausītāju neizbēgamo likteņa sodu. Un tā arī bija.