Līdzīgi kā ķimikālijām, arī tīkla pūšļiem ir ierobežots darbības laiks. Tie ir precīzi izveidoti tā, lai atbrīvotu saturu ar dažu sekunžu atstarpi — laika precizitāte ir svarīga, jo Poršijai un biedrenēm nebūs iespēju savstarpēji sazināties.
Bianka pasniedz karcivēm ieročus, un viņas zina, kas jādara. Pretinieka kustīgais cietoksnis atrodas viņām priekšā tumšajā mežā. Viņām ir jāpaveic uzdevums īsajā laikā, kas viņam piešķirts, vai ari viņas ies bojā, un līdz ar viņām ies bojā arī visa zirnekļu civilizācija. Bet tik un tā viņas pašsaglabāšanās tieksme pretojas darāmajam. Ieiet skudru ceļojošajā cietoksnī un palikt dzīvam nav iespējams. Poršijas un viņas biedreņu kustība uz priekšu ir lēna, viņas vilcinās, lai arī Bianka tās mudina uz priekšu. Bailes no iznīcības viņās ir iedēstītas vēl pirms intelekta, un pilnīgi noteikti ilgi pirms jebkāda sociāla altruisma. Par spīti tam, kas likts uz spēles, šīs bailes pārmākt ir grūti.
Tad pēkšņi nakti nomaina diena — zirnekļi paskatās augšup, uz debesīm, no kurām uz mirkli ir izdzēstas zvaigznes.
Kaut kas nāk.
Viņas jūt, kā gaiss niknumā nodreb, kā zeme līdzjūtīgi notrīs, un ieraujas smagajās bruņās — pārbiedētas un apmulsušas. Pāri debesīm šaujas uguns lode, un tai seko pērkona aste. Nevienai nav ne jausmas, kas tas varētu būt.
Kad tas ietriecas zemē — skudru kolonijas izlūku zonas iekšpusē — tas ir pazaudējis labu daļu ātruma, bet tik un tā trieciens atbalsojas zirnekļu jutīgajās kājās, it kā visa pasaule būtu pēkšņi izkliegusi kādu milzīgu, slepenu vārdu.
Mirkli zirneklienes paliek nekustīgas, sastingušas dzīvnieciskās šausmās. Bet tad viena no viņām jautā, kas tas bija, un Poršija pastiepjas dziļāk sevī un atklāj to daļu, kas arvien bijusi atvērta nesaprotamajam: baisajai un brīnumainajai zināšanai, ka pasaulē ir kas vairāk, nekā spēj redzēt viņas acis, vairāk, nekā spēj sajust viņas pēdas.
Ziņnese ir nonākusi pie mums, viņa biedrenēm saka. Tajā mirklī — pateicoties bailēm, pateicoties cerībai — viņa pati ir par to gandrīz pārliecināta, jo tas, kas nupat notika, ir tik svešs viņas pieredzei, ka uz to var rast atbildi tikai ar līdzīgu noslēpumu.
Dažas pārņem godbijība, citas — skepse. Ko tas nozīmē? Viena noprasa.
Tas nozīmē, ka jums jādara tas, kas jādara! Bianka no aizmugures nodimdina./«m nav daudz laika! Aiziet, aiziet! Un, ja 7.iņnese ir šeit, kopā ar jums, tad tas nozīmē, ka tā ir jūs izredzējusi — bet tikai tad, ja gūsiet panākumus! ja tā ir Ziņnese, parādiet viņai, cik liels ir Lielās Ligzdas spēks un atjautībai
Poršija nozibina palpas — viņa kaismīgi piekrīt šim apgalvojumam —, un drīz viņai seko arī pārējās. Skatoties uz dūmu sliedi, kas vēl arvien aizsedz nakts zvaigznes, Poršija zina, ka šī ir zīme no debesīm — no Ziņneses debesīm. Šķiet, visas stundas, ko viņa pavadījusi tempļa matemātisko noslēpumu godbijīgā apcerē — allaž stāvot uz atklāsmes sliekšņa —, vedušas viņu pie šī mirkļa.
Uzpriek'sul Poršija signalizē, un viņa ar biedrenēm dodas uz ienaidnieka pusi, zinot, ka Bianka ar komandu seko viņiem pa pēdām. Vaboļu karkasu bruņas ir smagas, tās aizsedz acis, tajās grūti skriet un neiespējami lēkt. Viņi ir kā pirmie nirēji, kas dosies naidīgā dzelmē, kur viņus spēj aizsargāt tikai skafandri.
Zirneklienes steidzas pa meža sūnām, cik ātri vien spēj. Bruņas ķeras locītavās, zirneklienes klūp un savainojas. Tomēr viņas ir apņēmības pilnas un, nonākušas tuvāk skudru izlūkiem, melnajās bruņās tērptās kareives dodas starp tiem gluži kā vējš.
Paši izlūki ir satraukti un jau dodas ceļā, virzoties uz to pusi, kur dūmu mutuļi un uguns liecina par Ziņneses viesošanos — viņi neapšaubāmi ir gatavi savā aklajā ateismā izveidot ugunsdrošības joslu, lai aizsargātu savu koloniju un negribot arī kolonijas ienaidniekus.
Kolonijas cietoksnis ir tieši Poršijas un viņas biedreņu priekšā. Cietoksnis ir kolonija. Skudras ap koka stumbru ir izveidojušas milzīgu struktūru, kas pa horizontāli un vertikāli aptver desmitiem kvadrātmetru un ir veidota tikai no skudrām. Dziļi tās serdē ir olu šķilšanās un kāpuru apkopes vietas, ēdiena krājumi, kūniņu plaukti, kuros tiek veidota nākamā kareivju paaudze. Visas istabas, kā arī tuneļi un ejas, kas tās savieno, ir veidoti no skudrām, kas pieķērušās cita citai ar kājām un mutēm. Viss veidojums ir rijīgs briesmonis, kas aprīs jebkuru iebrucēju, kas uzdrīkstējies tajā ienākt. Turklāt skudras nav pilnībā aizmigušas. Pa tuneļiem pastāvīgi dodas strādnieku straume, tic aizvāc atkritumus un mirušo ķermeņus, kamēr paši koridori kustas un pārveidojas, lai regulētu cietokšņa iekšējo temperatūru un gaisa plūsmu. ŠI pils ir veidota no slīdošām sienām un pagrabiem, kas paši var pēkšņi atvērties.
Poršijai un biedrenēm nav izvēles. Viņas ir Lielās Ligzdas izvēlētās kareives, viņas ir stipras veterānes, kas ir stājušās pretī skudrām dučiem dažādos kaujas laukos. Tomēr uzvaru bijis maz un tās bijušas nelielas. Pārāk bieži viss, ko viņas panākušas, ir — zaudēt mazāk vai lēnāk. Šobrīd viņas jau zina, ka nepietiek ar ieroču prasmēm, ātrumu un spēku, lai pieveiktu superkolonijas milzīgo skaitu un mērķtiecību — un šī rota ir tikai daļa no tās. Biankas plāns, lai ari viņas to nesaprot, šobrīd ir vienīgais plāns, kas viņām ir.
Tuvojoties cietoksnim, kareives pašķiras, katra meklē tajā savu ieeju. Poršija izvēlas kāpt augšup, viņa stiepj savu smago otro ādu pa dzīvu skudru ķermeņu veidotām trepēm, jūtot, kā noraustās to locekļi un antenas, kad Poršija dodas tām pāri un skudras izpēta viņas bruņoto apakšpusi. Tik tālu viss ir labi: viņa netiek acumirklī atklāta kā iebrucēja. Poršija vairāk nekā labi spēj iztēloties, kas notiktu, ja kolonija zinātu, kas viņa ir. Šī pati siena kļūtu par zobotu rīkli, kas viņu saplosītu un aprītu. Viņai nebūtu ne mazāko iespēju izdzīvot.
Gabaliņu tālāk kāda no viņas biedrenēm piedzīvo šādu likteni. Kāda sprauga viņas bruņās ir ļāvusi izplūst zirnekļa smaržai, un tūlīt pat viņas ceļa locītavai pieķeras žokļu pāris, nocērtot gabalu kājas. Īslaicīgā šķidruma izplūšana uztrauc blakus esošās skudras, un jau pēc dažiem mirkļiem nikni kukaiņi aizsargājoties kļūst par mutuļojošu masu. Lai arī tās zirnekļa daļas, kuras klāj bruņas, vēl arvien tiek ignorētas, skudras seko asinīm, pa brūci ierokoties uzbrucējas iekšās, sagriežot to — vēl dzīvu un kustīgu — no iekšpuses, kamēr viņu sedzošās bruņas nokrīt gabalu pa gabalam: tās nepamana, tās nevar pamanīt.
Poršija drūmi turpina ceļu. Viņa atrod atveri, pa kuru cietoksnis elpo, un ar varu iespiežas tajā, ķeroties pēc atbalsta pie miegainiem skudru ķermeņiem. Viņas palpas tur cieši pie ķermeņa pamazām izjūkošo ķimikāliju pūsli, sargājot to no apkārtējo virsmu izvirzījumiem. Viņa ierokas kolonijas dziļumā, sekojot ventilācijas un gājēju ceļiem, izgrūstot rosīgās strādnieces, bet nepievēršot sev uzmanību. Bruņas kalpo savam uzdevumam.
Un tomēr viņa apzinās, ka ne viss notiek gludi: viņa nav redzama, bet tomēr izraisa viļņošanos. Kad viņa aizsedz gaisa padevi, kolonija to pamana. Kad viņai jāatrauj skudru ķermeņi cits no cita, lai tiktu cauri, viņa sniedz savu artavu lēni topošajai visa skudru kolektīva izpratnei, ka kaut kas nav gluži tā, kā vajadzētu. Kad Poršija dodas dziļāk dzīvā cietokšņa tumšajā dziļumā, viņa jūt, ka visapkārt pamazām rodas arvien vairāk kustības un rosības — un šī satraukuma iemesls ir viņas pašas infiltrēša-nās mēģinājums. Tuneļi aiz viņas aizveras, kolonija sāk izmeklēšanu —ja ne ar smaržu, tad ar kolektīvo taustes izjūtu.