Sev priekšā viņa jūt žiglu kustību. Tā nav skudra. Uz mirkli viņa akli uzduras Pausīda vabolei, kas izpēta zirneklienes nozagto korpusu un šausmās atkāpjas. Uz spēku izsīkuma robežas Poršija instinktīvi viņai seko, ļaujot vabolei rādīt ceļu pūžņa dziļumos. Viņa ir pārkarsusi, viņas muskuļiem nav spēka un sirds knapi spēj dzīt ar skābekli bagātu šķidrumu viņas ķermeņa tukšumā. Poršija mana, ka ar katru mirkli zaudē koncentrēšanās spēju un tagad viņu dzen uz priekšu vienīgi seni instinkti.
Viņa jūt, kā visa kolonija ap viņu atritinās — tā mostas.
Tad tas notiek. Antena, kas tiecas viņu izzināt, atklāj spraugu, pa kuru izspraucies zirneklienes nags, un tūlīt pat pie viņas kājas pieķēries nekustīgs smagums — skudra nedomājot ir pieķērusies Poršijas pēdai un skandina signālu, kas liek tunelim visapkārt sabrukt un kļūt par atsevišķām skudrām, katra no tām meklē iebrucēju, par kura klātbūtni viņas jau zina.
Poršija prāto, vai ir tikusi gana dziļi. Galu galā Biankas plāna īstenošanai nav nepieciešams, lai viņa izdzīvotu — lai gan Poršija pati dotu tam priekšroku.
Viņa cenšas sarauties kamolītī, pievilkt kājas, bet skudras ir visapkārt, un viņa drīz vien saprot, ka ir kļuvis grūti elpot un pārāk karsti, lai domātu. Skudras, nerimtīgi taujājot, smacē zirneklicni.
Tieši šajā mirklī viņas nastiņa izirst — rūpīgi izveidotā secībā sadalās tās tīklojums un ķīmiskā krava, kas tajā saspiesta, izdalās smirdīgas, kodīgas gāzes eksplozijā.
Poršija zaudē samaņu, sākotnējā detonācija ir viņu teju vai nosmacējusi. Pēc nezināmi ilga laika perioda viņa pamazām atjēdzas guļam uz muguras, kājas pierāvusi pie vēdera, vēl arvien pie viņas ķermeņa ir piestiprinātas vaboļbruņu atliekas, un visapkārt ir skudras. Viss cietoksnis ir sabrucis, tas izjucis milzīgā insektu ķermeņu masā, no kurām šobrīd izro-kas daži zirneklieņu ķermeņi. Skudras tām nepretojas. Viņas nav mirušas — tās cerīgi kustina antenas, dažas no tām nedroši pakustas uz vienu vai otru pusi, bet no kolonijas kopuma kaut kas ir izdzēsts: tās mērķis.
Poršija cenšas doties prom no dīkās kolonijas, bet tās līp viņai apkārt no visām pusēm — milzīgs sabrukušas kukaiņu arhitektūras lauks. Zirneklienei šķiet, ka kuru katru brīdi tās atcerēsies, kāda ir viņu vieta pasaulē.
Mazāk nekā puse no infiltrācijas vienības zirneklienēm ir palikušas dzīvas, tās klupdamas rāpo pie Poršijas. Dažas no tām ir ievainotas, visas — pārgurušas no bruņu smaguma, kas viņām bijis jānes. Viņas nav spējīgas cīnīties.
Tad kāda no Poršijas biedrenēm pieskaras viņai, lai pievērstu sev uzmanību. Apjukušo skudru pamats ir pārāk nedrošs, lai uz tā varētu veidot sarunu, tādēļ kareive plaši vāzē palpas, signalizējot: Viņa nāk. Viņas nāk.
Tā ir: ir ieradusies Bianka un viņas tēviņi asistenti, un viņi nav vieni. Līdz ar ienācējiem rāmi tekalē skudriņas, mazākas nekā lielākā daļa no iebrucēju kastām — droši vien tās izaudzētas no Lielajai Ligzdai pazīstamajām piejaucētajām kolonijām.
Poršija klupšus krišus aizrāpjas līdz sabrukušā cietokšņa malai, viņa atgrūžas no vārgi kustošajiem skudru ķermeņiem, lai sabruktu Biankas priekšā.
Kas notiek? Viņa jautā. Ko mēs esam panākušas1?
Es esmu vienkārši piesātinājusi šo reģionu ar pausīdu vaboļu ķimikāliju — to, kas tevi līdz šim pasargāja — modificētu versiju, Bianka ar precīzām kāju kustībām skaidro, bet ar palpām vienlaikus turpina koordinēt savus darbiniekus. Tu un tavas māsas esat veiksmīgi infiltrējušās kolonijā pietiekami dziļi, un gāzes izplūdes rādiuss ir bijis pietiekami liels, lai mēs notvertu visu rotu — kā es jau biju cerējusi. Mes esam viņas noklājuši ar neesamības smaržu.
Tagad tēviņi sagatavo pieradinātās skudras kādai konkrētai darbībai, pakļaujot tās rūpīgi sagatavotu smaržu ietekmei. Poršija šaubās, vai šīs mazās strādnieces kļūs par milzīgās naidīgo sugasmāsu masas iznīcinātājām.
Es vēl arvien nesaprotu, viņa atzīstas.
Iztēlojies, ka lielākā dala veidu, kā skudras saprot pasauli, visi veidi, kā tās darbojas un pretdarbojas, un, svarīgākais, veids, kā viņu darbības mudina citas skudras darboties, ir tīkls — loti sarežģīts tikls, Bianka izklaidīgi skaidro. Mēs esam pilnībā izārdījušas un aprijušas šo tiklu. Esam atstājuši skudras bez struktūras, bez rīkojumiem.
Poršija vēro visapkārt esošo bezmērķīgo skudru pūli. Vai viņas tagad ir sakautas? Vai arī tās atjaunos tīklu?
Gandrīz noteikti — bet es viņām nesniegšu šo iespēju.
Rāmās, pieradinātās skudras jau dodas starp lielākajiem uzbrucējiem, to antenas strauji saskaras, sazinoties tā, kā viņējās mēdz. Poršija, vērojot viņu darbības, sākumā jūt mulsumu, tad — apbrīnu, tad — teju vai šausmas par to, kādu spēku Bianka ir atbrīvojusi. Katra skudra, ar ko runā pieradinātās strādnieces, tūlīt pat sajūt jaunu mērķi. Jau pēc mirkļa tā sāk rosīties kā visas skudras, bet tās uzdevums ir vienkāršs: tā runā ar citām skudrām, atgriež pie sajēgas apstulbušās sugasmāsas, pievērš tās savam mērķim. Biankas vēsts izplešas eksponenciāli — kā slimība. Jaunatrastas rosības vilnis veļas pār kritušo koloniju, un aiz tā paliek pieradināta armija.
Es aužu tām jaunu struktūru, Bianka skaidro. Tagad viņi sekos mūsu skudru vadībai. Esmu devusi tām jaunu prātu, un turpmāk tās būs mūsu sabiedrotās. Mums ir kareivju armija. Mēs esam atklājuši ieroci, kas spēs uzvarēt skudras, lai cik to arī nebūtu, un padarīs tās par mūsu sabiedrotajām.
Tu patiesāju esi dižākā no mums, Poršija viņai saka. Bianka pieticīgi pieņem komplimentu un tad klausās, kas vēl kareivei sakāms. Tātad tā biji tu, kas lika zemei nodrebēt? Tu radīji gaismu un dūmus, kas novērsa iz.lūku uzmanību?
Tas nav mans veikums, Bianka vilcinoties atzīst. Es vēl arvien gaidu ziņas par to — bet varbūt, kad tu būsi nometusi savu nejauko otro adu, tu gribēsi to izpētīt. Manuprāt, kaut kas ir nokritis no debesīm.
3.9. Pirmais kontakts
Viņi bija lejā.
Atspoles kajītes daļa vēl arvien bija kaut cik aerodinamiska, un pilots bija iedarbinājis bremzēšanas dzinējus, gaisa vārstus un izpletņus, lai palēninātu viņu kritienu — tomēr šķita, ka pirmais cilvēka spertais solis uz šīs jaunās, zaļās pasaules izveidos milzīgu krāteri. Tomēr kaut kādā veidā nāvīgi ievainotais kuģis bija izcīnījies cauri atmosfērai un, lai kā to svaidītu turbulence, tomēr nebija līdz galam zaudējis vadību. Hol-stens vēlāk uzzināja, ka atspoles funkcijās patiesībā bija paredzēta kravas telpas atmešana. Pilots bija nometis tās pēdējo savērpto fragmentu tieši pirms ieiešanas atmosfērā, un saplosītais korpusa gabals šāvās pāri jaunās pasaules debesīm gluži kā vēsts par jauna mesijas ierašanos.
Nebija tā, ka nolaišanās būtu bijusi viegla. Viņi nogāzās pietiekami smagi un tik neveiklā leņķī, ka trieciens izrāva kādu no dumpiniekiem no viņa siksnām un viņa ķermenis piedzīvoja nāvējošu triecienu pret komunikācijas konsoli, bet Holstens pats juta, kā viņa krūtīs kaut kas pārplīst, fizikai cīnoties pret viņa siksnām, kuras Leina beidzot bija aizdabūjusi ciet. Piezemēšanās rezultātā viņš zaudēja samaņu. Visi zaudēja samaņu.
Atmodies Holstens aptvēra, ka viņi ir nokrituši, bet akli — kajīte grima tumsā, un vienīgais apgaismojums bija brīdinājuma lampiņu kaskāde, kas viņiem ziņoja, cik slikti viss patiesībā ir. Ekrāni bija izslēgušies vai sašķaidīti. Kāds šņukstēja, un Holstens viņu apskauda, jo pats tikai ar grūtībām spēja ievilkt elpu.
“Meison?” atskanēja viņa ausī. Leina runāja maskas sakaru kanālā, un, pēc toņa spriežot, ne jau pirmo reizi.