“K-k-k...” viņš izdvesa.
“Dirsā.” Holstens dzirdēja, kā Leina viņam blakus ar kaut ko darbojas un pie sevis murmina: “Nu taču, nu taču, mums jābūt avārijas strāvas avotam. Es redzu, ka tu spīdini gaismiņas, kuce. Tā ka nespī-dini gaismiņas, lai ziņotu, ka nav nekāda sūda...” un tad no sloksnes, kas bija piestiprināta pie kajītes sienas netālu no griestiem, sāka plūst blāvi dzintarains stars, kura gaismā bija redzama pārsteidzoši kārtīga avārijas aina. Ja neņem vērā bojāgājušo neveiksminieku, visi pārējie vēl arvien bija iesprādzēti: Skoulzs, Nesele, pilots, vēl viens dumpinieku vīrietis un viena sieviete, kā arī Leina un Holstens. Fakts, ka piezemēšanos pārdzīvoja trauslie cilvēki, liecināja, ka lielākajai daļai no kajītes aparatūras arī būtu jābūt neskartai, lai gan šķita, ka teju vai nekas nedarbojas. Pat komunikāciju panelis, šķiet, bija piedzīvojis Avranas Kernas ļaunā gara eksorcismu.
“Paldies, lai kas tu arī nebūtu,” Skoulzs noteica, tad saprata, ka gaismu ieslēgusi Leina, un novaikstījās. “Visi — runājiet. Kurš ievainots? Tevik?"
Teviks, izrādās, bija pilots, kā Holstens to ar nelielu novēlošanos saprata. Viņš teica, ka kaut kas noticis ar viņa roku, varbūt lauzta. Neviens cits nebija izticis bez sasitumiem un asinsizplūdumiem — visas acis bija sarkanas teju vai līdz zīlītei —, bet nopietnu ievainojumu bija guvis tikai vēl Holstens. Leina sprieda, ka viņam ir ieplīsusi riba.
Skoulzs izklumburēja no sava sēdekļa, pagrāba medikamentus un izdalīja sāpes remdinošus līdzekļus — dubultu devu Tevikam un Holste-nam. “Tie ir domāti ekstrēmām situācijām,” Skoulzs brīdināja. “Tātad jūs īpaši nejutīsiet nekādas sāpes — pat tad, ja jums vajadzētu. Rezultātā jūs ātri vien varat saraut muskuļus, vienkārši pārpūloties.”
“Nedomāju, ka es esmu spējīgs pārpūlēties,” Holstens vārgi noteica. Leina novilka viņa tērpu līdz viduklim un aplika ap krūtīm spiedošu apsēju. Tevika roka tika nostiprināta ar zelējošu fiksatoru.
“Kāds ir plāns?” Leina darbojoties jautāja. “Mēs septiņi apdzīvosim visu jauno Zemi, tā?” Paskatījusies augšup, viņa ievēroja, ka Skoulzs notēmējis uz viņu ieroci. Holstens redzēja, ka Leinai ienāk prātā doma pateikt kaut ko sarkastisku, bet viņa prātīgi paturēja to pie sevis.
“Mēs varam iztikt ar pieciem,” galvenais dumpinieks klusi teica. Viņa ļaudis nedroši skatījās uz vadoni. “Un, ja es nevaru uz tevi paļauties, tad mēs iztiksim ar pieciem. Ja mēs tur izdzīvosim, tad tas nenāksies viegli. Mums būs jāpaļaujas citam uz citu. Vai nu tu tagad kļūsti par daļu no komandas, vai arī tērē resursus, kas pienākas tiem, kas tos nopelna.”
Leinas acis šaudījās starp Skoulza seju un ieroci. “Es nedomāju, ka man ir izvēle — un ne jau tāpēc, ka tu gatavojies mani nošaut. Mēs tagad esam šeit. Ko citu darīt?”
“Labi.” Skoulzs negribīgi pamāja. “Tu esi inženiere. Palīdzi mums savākt no šī verķa visu, kas var mums noderēt. Jebko, ko varam izmantot gaismai vai apsildei. Visus krājumus, kas ir kajītē.” Viņš bez vārdiem atzina, ka visi rīki, ko viņš bija plānojis izmantot, lai izveidotu savu brīnišķīgo jauno pasauli, bija prom — līdz ar lielāko daļu viņa sekotāju, kas arī bija palikuši pie atmosfēras robežas.
“Uztveru mērījumus no ārpuses,” Teviks ziņoja, ar vienu roku pamanījies kaut ko saslēgt konsolē. “Temperatūra: seši virs kuģa standarta, atmosfērā par pieciem procentiem vairāk skābekļa nekā kuģa standartā. Nekā indīga.”
“Bioloģisks apdraudējums?” Nesele jautāja.
“Kas to lai zina? Tomēr varu pateikt, ka uz mums visiem ir tieši viens noslēdzams skafandrs, jo pārējie atradās kravas nodalījumā, un tas uzgāja gaisā. Un, tā kā filtri nestrādā, tad, saskaņā ar rādītājiem, elpojamā gaisa mums pietiks ne vairāk kā divām stundām.”
Kādu brīdi pēc tam visi klusībā domāja par nāvējošiem vīrusiem, audus saēdošām baktērijām un sēņu sporām.
“Izeja darbosies arī manuāli,” Leina beidzot teica. Kamēr visi pārējie domāja par savu baiso likteni, viņa vienkārši domaja. “Medicīnas aprīkojuma komplekts var analizēt gaisā sastopamos mikroorganismus. Ja tas ir kaut kāds citplanētiešu pasākums, tad dirsā esam, jo tas nezinās, ko no tā secināt, bet šī ir teraformēta planēta, tādēļ cerēsim, ka visi mikroorganismi ir cēlušies no Zemes. Kādam jāiziet ārā un jāpavicina medkom-plekts pa gaisu.”
“Tu piesakies?” Skoulzs indīgi noprasīja.
“Nu, jā.”
“Ne jau tu. Beilza, saģērbies.” Viņš pabakstīja dumpinieci, kas drūmi pamāja un ļauni pablenza uz Leinu.
“Tu zini, kā darboties ar medkomplekta analizatoru?” Leina viņai jautāja.
“Es biju ārsta palīgs, tā ka zinu labāk nekā tu,” Beilza skāņi atbildēja, un Holstens atminējās, ka viņa bija tā, kas fiksēja Tevika roku.
Viņi ar grūtībām iedabūja Beilzu kosmosa tērpā — tas nebija stingrs kā drošībnieku valkātie, bet gan balts, rievots kombinezons, kas karājās uz viņas ķermeņa, jo nebija nepieciešams to piepūst spiediena izlīdzināšanai. Skafandra ķiverei bija dažādi pārklājumi, kas varēja aizsargāt no jebkā, sākot ar abrazīviem putekļiem un beidzot ar atklātas saules dedzinošo gaismu, kā arī pietiekami daudz kameru un iekšējo ekrānu, lai tā valkātājs varētu nepieciešamības gadījumā skraidīt apkārt, neredzot ārpusi. Nesele rūpīgi pievienoja medskeneri pie tērpa sistēmām, un Leinai izdevās izmantot avārijas strāvas avotu, lai atdzīvinātu vienu no kajītes mazajiem ekrāniem, kas varēja uztvert Beilzas kameras signālu. Neviens neko neteica par milzīgo nezināmo briesmu klāstu, kas varēja tur, ārā, gaidīt šo sievieti, briesmu, no kurām viņas tērps nespētu pasargāt.
Skoulzs atrāva iekšējo izeju un aizvēra to aiz Beilzas. Tā kā durvīm nepienāca strāva, viņai būs jāpaveic pārējais pašai.
Viņi skatījās ar Beilzas lēcām, kā viņa atvēra ārējās izejas durvis, un slūžu telpas tumsu aizvietoja rēns, dzintarains spīdums. Kamera šūpojās riņķī, Beilzai izkāpjot pāri slieksnim. Kad skatpunkts stabilizējās, atklājās skats kā no elles kambariem: viss bija nomelnējis, dūmu mutuļu aizēnots, šur tur vēl redzamas liesmas, ārējās briesmu lampas izgaismoja izdedzināto dūmaku neveselīgi dzeltenā krāsā.
“Tā ir tukšaine,” kāds piezīmēja, un tad Beilza beidza skatīties atpakaļ uz pārogļojušos stigu, ko kajīte bija izrakuši augsnē, un pavērsa lēcas — un acis — uz meža pusi.
Zaļš — tā bija pirmā bezspēcīgā doma, kas ienāca ī īolstcna prātā. Patiesībā tā lielākoties bija ēnaina tumsa, bet viņš atcerējās, kā planēta bija izskatījusies no orbītas, un te nu tā bija: milzīgā, spilgti zaļā josla, kas aptvēra lielāko daļu tropisko un mērena klimata apgabalu. Viņš atsauca atmiņā Zemi — tālo, saindēto Zemi. Viņa paaudzē nebija palicis nekā tāda, nekādu meža plašumu, kur koki kā kolonnas veidoja lapotņu arkas ap roboto krāteri, kuru bija iesitusi atspoles dūre. Šī bija dzīvība, un tikai tagad Holstens aptvēra, ka nekad nebija tā īsti redzējis Zemes dzīvību, kādai tai bija jābūt. Mājas, kādas viņš tās atcerējās, bija nobrūnējis, mirstošs stumbenis, bet šis te... Lēni, gandrīz nemanāmi Holstens juta, kā viņā kaut kas pārtrūkst.
“Izskatās labāk nekā Gila iekšpusē,” Nesele nogaidoši ieteicās.
“Bet vai tur ir droši?” Leina uzstāja.
“Tas ir — drošāk nekā nosmakt šeit?” Teviks nicinoši apjautājās. “Jebkurā gadījumā medskeneris darbojas. Redzu, ka tas paņem paraugus.”
“...mani dzirdat....?” No konsoles atskanēja klusa balss, un Teviks salēcās.
“Sakari ir sačakarēti,” Leina strupi noteica. “Tomēr te ir daudz verķu, kurus var izmantot kā uztvērēju. Nedomāju, ka mēs jau varam atbildēt.”