“...nezinu, vai jūs to varat uztv...” Beilzas rēgainā balss parādījās un zuda. “Nespēju noticēt, ka mēs...”
“Cik laika nepieciešams skenerim?” Skoulzs noprasīja.
“Tas darbojas,” Teviks teica, bet neko nesolīja. “Jau redzams augsts mikroorganismu līmenis. Dažus var atpazīt, citus ne. Nekā tāda, kas būtu acīmredzami kaitīgs.”
“Savāc komplektu un esi gatavs doties, tikko saņemam apstiprinājumu.”
“...neredzu nekādu bioloģisku apdr...” no Beilzas.
“Nu beidz, dod tam laiku," Teviks atbildēja nedzirdamajai sūdzībai. “Tur, ārā, ir viss kas. Nekādu dzelteno gaismiņu, bet...”
Beilza iekliedzās.
Viņi dzirdēja šo kliedzienu: tālu un metālisku, it kā kajītes aparatūrā būtu ieslēgts maziņš cilvēciņš. Pēkšņi kameras leņķis strauji sašūpojās, un tad šķita, ka Beilza cīnās pati ar savu tērpu.
“Dirsā ir, paskaties!” Leina izgrūda. Holstens neskaidri redzēja tikai kaut ko kaulainu un kājainu, kas bija pieķēries sievietes apavam. Kliedzieni turpinājās, un nu varēja dzirdēt vārdus: “Ielaidiet mani! Lūdzu!”
“Atveriet izeju!” Skoulzs kliedza.
“Paga, nē!” Teviks. “Klau, mēs nevaram izlaist ārā gaisu. Nekas nedarbojas. Ārējais gaiss ir no planētas. Ja tur ir kaut kādi sūdi, tad mēs tos dabūsim iekšās, tikko atvērsim durvis!”
“Atver tās nolādētās durvis!”
Un nu jau Nesele bija iekārušies svirā un atvilka durvis. Holstens uz īsu, neprātīgu mirkli aizturēja elpu, lai neielaistu sevi gaidāmo sērgu, bet tad saprata, cik tas ir muļķīgi.
Nu, tagad mēs visi to dabūsim.
“Paņemiet ieročus. Paņemiet uzkabes. Mēs tagad esam šeit, un varam izdzīvot ārpusē vai nosmakt iekšpusē,” Skoulzs noskaldīja. “Visi ārā, tūlīt pat!”
Nesele jau atvilka ārējās durvis, atplēsdama viņu mazo, iluzoro drošības burbuli. Aiz tā pletās īstā pasaule.
Tikko ārējās durvis bija vaļā, viņi dzirdēja Beilzas kliedzienus. Sieviete gulēja turpat blakus, ar abām rokām dauzīja pa tērpu, spārdījās un mētājās, it kā viņai būtu uzbrucis kaut kas neredzams. Visi, tikai ne Holstens un Teviks, izbrāzās ārā, mēģinot Beilzu savaldīt. Nu jau viņi kliedza sievietes vārdu, bet viņa to nemanīja, viņa metās tiem virsū, tad centās noraut ķiveri, it kā smaktu. Viņas pēda bija sarkana, saplosīta — šķiet, puse no tās bija nocirsta — un bikšu stara bija ar neparasti precīzu griezienu atvērta vaļā.
Nesele atvēra slēdzi un noņēma Beilzas ķiveri, bet ap to laiku kliedziens jau bija pārvērties baisā, burzguļojošā skaņā, un pirmais, ko viņi redzēja, atverot tērpu, bija asinis.
Beilzas galva nokrita sāņus, acis plati ieplestas, atvērtā mute sarkana no asinīm. Kaut kas kustējās viņas rīklē. Visiem pēkšņi atraujoties, I lolstens ieraudzīja, kas tas ir — galva, kas izlīda no sievietes rīkles atliekām, un zem izliektajām antenām, kas kā dejā mētājās uz visām pusēm, šļakstīdamas asins lāses no Beilzas ķermeņa, bija divi asmeņi, kas pavērsās pret cilvēkiem.
Tad Skoulzs iekliedzās un sāka spārdīties kā ārprātīgs, metot no sevis prom kaut ko — un Holstens pamanīja, ka zemi ap viņiem klāj skudras, dučiem skudru, katra viņa plaukstas lielumā. Mērkaķi bija tikai atmiņas no Vecās Impērijas, bet zirnekļi un skudras bija klātesoši cilvēcei līdz pat Zemes beigām — un nu tie gaidīja viņus šajā tālajā pasaulē. Nespodrajā, raustīgajā uguns gaismā kukaiņi bija palikuši nepamanīti, bet tagad viņš redzēja, ka tie ir visur, kur acis rāda. Arvien vairāk skudru lauzās ārā no Beilzas tērpa, katru iznirstošo galvu pavadīja bieza asiņu šalts no sievietes ķermenī izgrieztajām brūcēm.
Skoulzs sāka šaut.
Viņš bija līdz komismam mierīgs, rūpīgi paceļot stobru, lai notēmētu uz konkrētu mērķi, bet tomēr trāpīja tikai vienai vai divām, nespējot izsekot kukaiņu straujajām, neparedzamajām kustībām. Cerība bija velta. Visapkārt, kur Holstens paskatījās, bija skudras — ne milzīgs skudru paklājs, bet tik un tā to bija dučiem, un tās devās uz atnācēju pusi.
“Nāciet iekšā!” Teviks kliedza. “Iekšā, tagad, visi!” — un viņš kliegdams nokrita un sāka valstīties zemē, ar nagiem plēsdams savu gurnu, kur bija pieķēries kukainis: tā žokļi bija iegriezušies Tevika kājā, vēderiņš izliekts, lai dzeltu, dzeltu un dzeltu. Nesele un Leina traucās garām Holstenam, gandrīz izgrūžot viņu no atspoles, tik ļoti viņas steidzās tikt iekšā. Viņiem sekoja Skoulzs, grūžot uz priekšu Teviku un drudžaini cenšoties iedabūt ierocī nākamo aptveri. Pēdējais dumpinieks mēģināja vilkt uz atspoli Beilzu.
“Atstāj viņu!” Skoulzs kliedza, bet dumpinieks, šķiet, viņu pat nedzirdēja. Pār viņu jau rāpoja kukaiņi, un tomēr vīrietis vēl arvien vilka Beilzas saplosīto ķermeni, tikpat akli mērķtiecīgs kā pašas skudras.
Leina bija norāvusi skudru no Tevika, bet tās galva bija palikusi, vēl arvien ieķērusies Tevika kājā, kas strauji uztūka vietā, kur dzelonis bija ticis cauri formastērpam. Viņš kliedza, un nu kliedza arī dumpinieks ārpusē; Skoulzs mēģināja aizdabūt lūku ciet, bet kopā ar viņiem iekšpusē jau bija skudras, kas tekalēja pa šauro kajīti, meklēdamas jaunus upurus.
Holstens notupās pie Tevika, cenzdamies izņemt no viņa kājas skudras galvu, labi zinot, ka viņa ribām šajā brīdī vajadzēja ellīgi sāpēt.
Beigu galā viņam nācās izmantot knaibles, bet Teviks pa to laiku bija sarāvies zemē — jaudīgie sāpju noņēmēji nespēja tikt galā ar savu uzdevumu.
Holstens turēja galvu un blenza uz to. Asiņainie žokļi šķita savādi smagi un metāliski.
Skoulzs bija aizvēris izejas durvis. Viņš, Nesele un Leina sabradāja katru kukaini, ko pamanīja, un kajīte pamazām piepildījās ar skāņu sašķaidīto ķermeņu smaržu. Holstens paskatījās un reizē ar viņiem pamanīja vēl vienu skudru uz vadības paneļa.
“Nesadragājiet elektroniku,” Leina brīdināja. “Mums tā varētu būt... vai tā bija uguns?”
Sekoja īss uzliesmojums, un tad no skudras vēdera izšāvās liesma, kuru tā agresīvi virzīja uz cilvēku pusi.
Tēmēja — iedomājās Holstens.
Tad kajītes pretējā puse uzliesmoja.
Komanda atsprāga no pēkšņās liesmu mēles, kas šļakstīja degošas ķimikālijas nelielajā telpā. Nesele uzkrita uz Holstena un Tevika, viņa sita sev pa roku. Pēkšņi starp viņiem un izeju bija ugunslīnija, kas šāvās pārsteidzoši augstu un šķita degam ātrāk un niknāk, nekā varētu iedomāties. Un skudra turpināja šaut liesmas — nu jau konsoles plastmasa kusa, piepildot gaisu ar smacējošiem tvaikiem.
Leina klepodama aizlīda līdz aizmugurei un sita pa kādu paneli, meklējot avārijas izeju. ī Iolstcns saprata, ka viņa mēģina atvērt slēģus uz kravas nodalījumu — vai vietu, kur kravas nodalījumam būtu bijis jābūt. Mirkli vēlāk kajītes aizmugure atvērās, atklādama skatam klaju lauku, un Leina gandrīz vai izkrita ārā.
Skoulzs un Nesele tūlīt devās ārā, iespieduši Teviku pa vidu, un Leina sagrāba Holstenu aiz padusēm un palīdzēja viņiem sekot.
“Skudras...” viņš izdabūja.
Skoulzs jau skatījās apkārt, bet kaut kādā veidā milzīgais kukaiņu bars, ko viņi pirmīt bija manījuši, tajos nedaudzajos mirkļos, ko viņi bija pavadījuši kajīte, bija šķietami iziris. Tagad šeit nebija mērķtiecīgi drūzmējošās kukaiņu armijas, bet tikai nelielas skudru grupiņas, kas cīnījās savā starpā, uzbrūkot sugasmāsām, vai ari bezjēdzīgi klīda apkārt. Šķita, ka viņas zaudējušas jebkādu interesi par atspoli. Daudzas devās atpakaļ meža virzienā.
“Vai mēs tās saindējām vai kā?” Skoulzs jautāja, drošības pēc nominot tuvāko kukaini.