“Ne mazākā priekšstata. Varbūt mēs tās nogalinājām ar saviem baciļiem.” Leina sabruka zemē blakus Holstenam. “Ko nu, priekšniek? Lielākā daļa mūsu aprīkojuma ir liesmās.”
Skoulzs skatījās uz viņiem ar apmulsušu un niknu sejas izteiksmi — kā cilvēks, kas zaudējis pēdējo vadību pār savu likteni. “Mēs...” viņš iesāka, bet šim vārdam nesekoja plāns.
“Paskaties,” Nescle pieklusinātā balsī teica.
No meža puses kaut kas tuvojās. Tā nebija skudra: tas bija lielāks, un tam bija vairāk kāju. Tas viņus vēroja — citu vārdu šai darbībai nevarēja piedēvēt. Tam bija milzonīgas, apaļas acis, kas šķita izspiedušās no galvaskausa, un tas kustējās pēkšņām, straujām kustībām — parāpoja uz priekšu un tad apstājās, lai atkal viņus vērotu.
Tas bija zirneklis, briesmīgs zirneklis, kas šķita līdzīgs spalvainai, savilktai plaukstai. Holstens blenza uz tā spuraino, mataino ķermeni, izplestajām kājām, izliektajiem ilkņiem mutē. Kad viņa skatiens nokļuva līdz abām lielajām acīm, kas aizņēma lielāko daļu zirnekļa priekšpuses, Holstens sajuta neizturamu pārsteigumu — starp viņiem veidojās saikne, kas šķita ienākam tajā teritorijā, ko Holstens līdz šim bija veidojis vienīgi ar citiem cilvēkiem.
Skoulzs ar drebošu roku pacēla pistoli.
“Gluži kā drona ierakstā,” Leina lēni teica. “Ej dirst, tas ir tik liels kā mana roka?
“Kāpēc tas mūs vēro?” Nescle noprasīja.
Skoulzs nolamājās, tad viņa rokā nodārdēja ierocis, un Holstens redzēja, kā rāpojošais briesmonis aizripo, vicinot daudzās kājas. Dumpinieku vadoņa sejas izteiksme lēni tuvojās izmisumam — kā cilvēkam, kurš, šķiet, tūlīt pat pavērsīs ieroci pret sevi.
“Ko es tur dzirdu?” Nesele jautāja.
Holstens bija iedomājies, ka tā ir tikai šāviena atbalss, bet tagad viņš saprata, ka tas ir kaut kas cits — kaut kas līdzīgs pērkonam. Viņš paskatījās uz augšu.
Viņš nespēja īsti noticēt savām acīm. Debesīs bija iezīmējies kaut kāds apveids. Holstenam vērojot, tas kļuva arvien lielāks un lēni tuvojās. Mirklī vēlāk no tā izšāvās spilgta gaisma, kas blāvā mirdzumā izgaismoja visu avārijas vietu.
“Ķersta atspole,” Leina izdvesa. “Nekad nebūtu domājusi, ka priecāšos viņu redzēt.
Holstens paskatījās uz Skoulzu. Viņš, atgāzis galvu, vēroja lejupslīdošo kuģi, un kurš gan varētu uzminēt, kādas izmisīgas, rūgtas domas šaudījās viņa prātā?
Atspole pietuvojās līdz aptuveni desmit pēdu attālumam no zemes, brīdi manevrēja un tad izvēlējās nolaišanās vietu nedaudz tālāk — zemes strēlē, kuru bija izvagojusi iepriekš krītošā kajīte. Jau nolaišanās mirklī atvērās sānu izeja, un Holstens redzēja trīs stāvus drošībnieku tērpos, divi no tiem jau bija pacēluši šautenes.
“Nometiet ieročus!” skaļruņos nodārdēja Ķersta balss. “Padodieties un nometiet ieročus! Gatavojieties evakuācijai!”
Skoulza roka trīcēja, un viņa acu kaktiņos varēja samanīt asaras, bet Nesele uzlika plaukstu uz viņa rokas.
“Tas ir beidzies,” viņa teica. “Mēs šeit neko nepanāksim. Neko vairs nevar darīt. Man žēl, Skoulz.”
Dumpinieku vadonis pēdējo reizi noskatīja mežu, kas draudīgi slējās visapkārt un nepavisam vairs nešķita brīnumaini dzīvīgs, zaļš un Zemei līdzīgs. Ēnās šķietami drūzmējās neredzamas acis, hitīna ķermeņu kustība.
Viņš ar riebumu nometa pistoli kā cilvēks, kura sapņi ir satriekti lauskās.
“Labi, Leina, Meison, jūs nākat pirmie. Gribu pārbaudīt, vai jums nekas nekaiš.”
Leina nevilcinājās, un Holstens vilkās aiz viņas, juzdams vien tikko jaušamas, knapi dzīvas sāpes — tomēr viņam vēl arvien bija grūti gan staigāt, gan elpot, kas radīja savādu nesaskaņu ar paša ķermeni.
“Kāpiet iekšā,” Kersts viņiem teica.
Pie ieejas Leina apstājās. “Paldies,” viņa teica balsi, kurā nebija jūtama ierastā zobgalība.
“Tu ko — domāji, ka es tevi šeit atstāšu?” Kersts jautāja, vēl arvien pievērsis vizoru apkārtnei.
“Man šķita, ka Gaijens tā varētu izdarīt.”
“Viņš gribēja, lai dumpinieki tā nodomā.”
Leina neizskatījās pārliecināta, bet viņa palīdzēja Holstenam uzrāpties viņai līdzi. “Aiziet, savāc savus cietumniekus, un dosimies prom no šejienes.”
“Nekādu cietumnieku,” Kersts paziņoja.
“Ko?” Holstens jautāja, un tad Ķersta viri sāka šaut.
Viņi abi kā pirmo mērķi bija izvēlējušies Skoulzu, un dumpinieks nekavējoties nokrita, teju vai nepaspējis pat iekliegties. Tad viņi pavērsa ieročus pret abiem pārējiem — Holstens metās šāvējiem virsū un kliegšus pieprasīja, lai viņi izbeidz. “Ko jūs darāt?”
“Pavēle.” Kersts pagrūda viņu atpakaļ. Holstens slīdot pamanīja, kā Teviks un Ncsele nostājās aiz sadragātās kajītes, lai tā būtu starp viņiem un šautenēm. Dumpinieku pilots nokrita, ar pūlēm piecēlās, turēdams savainoto kāju, un tad noraustījās, kad drošībnieks viņu novāca.
Neselc aizskrēja līdz meža sākumam un pazuda tā dziļajā tumsā. Holstens noskatījās, juzdams, kā viņā sarosās šausmas.
Vai es labāk izvēlētos, lai mani nošautu? Skaidrs, ka tā. Bet šo izvēli neviens viņam nelika izdarīt.
“Mums jādabū viņa atpakaļ, un dzīva,” viņš uzstāja. “Viņa ir... vērtīga. Viņa ir zinātniece, viņai ir...”
“Nekādu cietumnieku. Nekādu vadītāju nākamajam dumpim,” Kersts atbildot paraustīja plecus. “Un tava sieviete tur, augšā, par to neuztraucas, ja vien neviens nejaucas viņas dārgās planētas dzīvē.”
Holstens samirkšķināja acis. “Kerna?”
“Mēs šeit esam, lai pēc viņas pavēles tiktu galā ar jucekli,” Kersts apstiprināja. “Viņa tagad visu noklausās. Viņas pirksts ir uzlikts uz mūsu sistēmu slēdža. Tā ka — iekšā un ārā.”
“Tu noslēdzi vienošanos ar Kernu, lai atbrauktu pēc mums?” Leina mēģināja noskaidrot.
Kersts paraustīja plecus. “Viņa gribēja, lai jūs te, lejā, tiktu izdzēsti no bildes. Mēs gribējām jūs atpakaļ. Mēs vienojāmies. Bet nu mums jāiet.”
“Tu nevari...” Holstens pa izejas durvīm blenza uz dziļo mežu visapkārt. Pasaukt Neseli atpakaļ, lai viņai izpildītu nāvessodu? Viņš aprima, saprazdams vienīgi to, ka sirds dziļumos vienkārši priecājās, ka ir drošībā.
“Tātad, Kerna,” Kersts iesaucās, “ko nu? Man īpaši nekārojas doties tur, lai viņu savāktu, un pieņemu, ka tas izraisīs vēl vairāk iejaukšanās, kuru nevēlies tu.”
No komunikāciju paneļa atskanēja Avranas Kernas aprautā, naidīgā balss. “Jūsu neefektivitāte ir ievērojama.”
“Vienalga,” Kersts norūca. “Mēs dodamies atpakaļ orbītā, jā? Tā būs labi?”
“Šobrīd tā šķiet vismazāk nevēlamā rīcība,” Kerna ar riebumu balsī piekrita. “Dodieties prom, un es iznīcināšu nokritušo kuģi.”
“Ko...? Viņa var to izdarīt?" Leina nošņāca. “Tas ir, viņa būtu varējusi...”
“Tā ir tāda kā vienīgā iespēja. Viņa kontrolē mūsu dronu tur augšā,” Kersts skaidroja. “Viņa to piesaistīs avārijas vietai un pēc tam izraisīs kaut kādu kontrolētu sprādzienu reaktorā — sadedzinās vraku, nenolīdzinot gar zemi visu apkārtni. Negrib, lai viņas mīļie mērkaķīši spēlējas ar pieaugušo mantiņām, vai kaut kā tā.”
“Jā, nu, mēs neredzējām nekādus sūda mērkaķus,” Leina nomurmināja. “Taisāmies prom no šejienes.”
Poršija pēta guļošo radījumu.
Viņa nebija šeit pietiekami agri un neredzēja nevienu no grandiozajiem, neizskaidrojamajiem notikumiem, kas iededzināja viņas pasaules sejā milzīgu rētu — tās uguns vēl arvien dega, neraugoties uz skudru pūliņiem to ierobežot. Viņa ir dzirdējusi no citām savas sugas pārstāvēm saraustītu notikumu pārstāstu, ko izkropļoja stāstnieču nespēja saprast, kam viņas bijušas liecinieces.