Tomēr to visu atcerēsies no paaudzes paaudzē. Sī Sapratne, šis kontakts ar nezināmo, kļūs par vienu no visvairāk analizētajiem notikumiem viņas sugas vēsturē, un tam būs visvairāk dažādu interpretāciju.
Kaut kas nokrita no debesīm. Tā nebija Ziņnese, kas vēl arvien turpina mest ierastos lokus pa debesīm, bet Poršijas un viņas sugas-māsu prātos tas saistās ar orbītā lidojošo spīdumiņu. Tas ir solījums, ka debesīs ir vairāk nekā viena kustīga zvaigzne un ka pat zvaigznes var nokrist. Dažas spriež, ka tā bija pārbaude vai iesildīšanās, vēsts no Ziņneses, un —ja tās nozīmi izdosies pareizi izskaidrot, tad Ziņnese sniegs jaunas mācības. Paaudžu laikā šis uzskats — ka viņiem dots uzdevums, kas ir vairāk nekā vienkārša un tīra manipulāciju ar skaitļiem — kļūs arvien populārāks, vienlaikus tiekot uzskatīts par sava veida zaimošanu.
Tomēr paši notikumi, šķiet, nevar tikt apstrīdēti. Kaut kas nokrita, un tagad tas ir nomelnējusi metālu un citu nezināmu materiālu čaula, kas nepadodas analīzei. No debesīm nonāca kaut kas cits, un tad atgriezās debesīs. Vissvarīgākais — tur bija dzīvas būtnes. Tur bija milži, kas nokāpa no debesīm.
Kad Poršijas sugasmāsas milžus pirmo reizi ieraudzīja, viņi cīnījās pret skudru kolonijas izlūkiem. Tad, kad izlūki bija nogalināti vai pārgājuši zirnekļu pusē, milži nogalināja vienu no Poršijas sugas — vienu no Biankas asistentiem. Aizejot viņi atstāja aiz sevis dažus sev līdzīgo ķermeņus — dažus bija nogalinājušas skudras, citi bija gājuši bojā neizskaidrojamu ievainojumu dēļ. Biankas komandas straujais darbs ļāva novākt šīs paliekas no notikuma vietas — un ātrums bija izvēlēts veiksmīgi, jo drīz pēc tam notika eksplozija, kas pielika punktu jēgpilnai izpētei un nogalināja vēl sauju Biankas tēviņu.
Tajā laikā neviens nezināja, ka viena no zvaigžņu būtnēm bija palikusi dzīva un iegājusi mežā.
Tagad Poršija pēta šo radījumu, kas, šķiet, ir aizmigusi. Cilvēciskas būtnes ķermenis neraisa viņā nekādu senču atmiņu uzplaiksnījumu. Pat tad, ja viņas vistālākajām pirmsencēm būtu bijušas atmiņas, ko nodot tālāk, viņu mazais, kniepadatas izmēra skatu leņķis nespētu novērtēt neko tik salīdzinoši lielu. Pat Poršijai ar to ir grūtības: šī svešā briesmoņa lielums un apjomi liek viņai apmulst.
Šī radība jau ir nogalinājusi divas Poršijas sugasmāsas, tikko bija tās sastapusi. Viņas bija mēģinājušas tuvoties, un radījumam pietika uzmest tām acis, lai sāktu nogalināt. Košanai bija neliela, teju nekāda ietekme — tā kā Poršijas inde ir domāta izmantošanai pret zirnekļiem, tai ir ierobežots iespaids uz mugurkaulniekiem.
Ja tas ir tikai kaut kāds milzonīgs, briesmīgs zvērs, tad to iesprostot un nogalināt būtu gana vienkārši, Poršija nospriež. Sliktākajā gadījumā var vienkārši uzrīdīt tam skudras, tā kā tās acīmredzami ir vairāk nekā spējīgas šo uzdevumu veikt. Šīs radības mistiskā nozīme tomēr prasa apsvērt citādi. Tā ir nākusi no debesīm: tātad no Ziņneses. Tas nav drauds, ar kuru jācīnās, bet noslēpums, kas jāatrisina.
Poršija jūt, kā viņai zem pēdām dārd liktenis. Viņa jūt, ka viss, kas ir bijis pagātnē, un viss, kas sekos nākotnē, balansē šajā laika punktā — un tā ass ir viņa pati. Šim mirklim piemīt dievišķi piešķirta nozīme. Šeit, šajā baisajā dzīvajā radībā, ir kāda daļa no Ziņneses vēsts.
Viņi to ievilinās slazdā. Viņi to notvers un aizvedis uz Lielo Ligzdu, izmantojot visas prasmes un viltību, ko spēs. Viņi atradis kādu veidu, kā atklāt tās noslēpumu.
Poršija pamet skatienu uz augšu — meža lapotne aizsedz zvaigznes, bet viņa tik un tā asi apzinās to esamību: gan fiksētos zvaigznājus, kas lēni ritēs pa gada loku, gan Ziņneses žiglo dzirksteli tumsā. Viņa domā par tiem kā par savu ļaužu mantojumu — ja vien viņas ļaudis spētu saprast, ko tiem saka!
Zirnekļi ir izcīnījuši dižu uzvaru pār skudrām, pārvēršot ienaidniekus sabiedrotajos un pavēršot otrādi kara paisuma vilni. Turpmāk viņu priekšā kritīs kolonija pēc kolonijas. Skaidrs, ka, to apzinoties un novērtējot, kā balvu par viņu gudrību, izturību un veiksmi Ziņnese ir atsūtījusi viņiem zīmi.
Visam ķermenim sanot likteņa priekšnojautās, Poršija plāno, kā notvert šo milzīgo balvu.
3.11. Sis gulags uz salas
No komunikāciju telpas Holstens vēroja, kā pēdējā atspole dodas uz mēness bāzi, līdzi vedot cilvēku kravu, kuri pat nezināja, kas ar viņiem notiek.
Gaijena plāns bija vienkāršs. Piecdesmit cilvēku liela aktīva komanda bija pamodināta un informēta par to, ko no viņiem sagaida — vai drīzāk — prasa. Bāze bija viņiem gatava, viss bija automātiski izveidots Gilgameša pēdējā ilgā miega cikla laikā, un testi rādīja, ka viss ir gatavs apdzīvošanai. Komandas darbs būtu nodrošināt, ka mēness bāze funkcionē un ir aktīva, lai tā varētu kļūt par cilvēku dzimtas jaunajām mājām.
Viņiem būs vēl divsimt cilvēku dzīvības procesu apturēšanas režīmā — gatavi tam, ka viņus pēc vajadzības var pasaukt — lai aizvietotu zaudētos biedrus vai, cerīgākā gadījumā, palielinātu aktīvo biedru skaitu, kad bāze būtu tam gatava. Viņiem būtu bērni. Bērni mantotu visu, ko viņi uzbūvējuši.
Kaut kad nākotnē — pēc vairākām paaudzēm — bija gaidāms, ka G ilgam ds atgriezīsies no garā ceļa uz nākamo teraformēšanas projektu un optimālā gadījumā līdzi vestu sazagtu Vecās Impērijas tehnoloģiju kura, kā Gaijens apgalvoja, padarītu visu dzīves vienkāršākas.
Vai ari lautu viņam sākt uzbrukumu Kernas satelītam un pieteikt tiesības uz planētu, Holstens domāja, un bija skaidrs, ka ne viņš vienīgais tā domā — bet neviens to nepateica skaļi.
Ja Gilgamds neatgrieztos — ja, piemēram, nākamajai sistēmai būtu vēl agresīvāks sargs nekā Kerna, vai šķirsta kuģi ķertu kāda cita nelaime —, tad mēness kolonijai vienkārši vajadzētu...
“Tikt galā,” Gaijens bija teicis. Neviens par to neko vairāk neteica. Neviens nevēlējās domāt par ierobežoto likteņu skaitu, kas varētu gaidīt tādu cilvēka cilts putekļu daļiņu milzīgajās kosmosa ārēs.
Skaidrs, ka nozīmētais jaunais kolonijas vadītājs nebija vēl viens Skoulzs. Bezbailīgā sieviete noklausījās pavēles ar drūmu apņēmību. Skatoties viņas sejā, Holstens sev iegalvoja, ka redz viņas acīs slēpjamies baisu, tukšu izmisumu. Galu galā — kas bija nonācis viņas rokās? Sliktākajā gadījumā nāves spriedums, labākajā — mūža ieslodzījums. Nepelnīts cietumsods, ko viņas bērni mantotu jau kopš dzimšanas.
Viņš satrūkās, kad kāds uzsita viņam pa plecu: tā bija Leina. Viņi abi — līdz ar Ķerstu un viņa komandu — tikai nesen bija izkļuvuši no karantīnas. Vienīgais labums no Skoulza liktenīgās ekskursijas uz planētu — viņi, šķiet, noskaidroja, ka tur, lejā, nebija baktēriju vai vīrusu, kas nekavējoties apdraudētu cilvēka dzīvību. Un kāpēc lai tādi tur būtu? Kā Leina bija norādījusi, nešķita, ka uz planētas būtu kaut kas cilvēkam līdzīgs, kas tos varētu uzturēt.
“Laiks čučēt,” inženiere viņam teica. “Pēdējā atspole ir prom, tā ka esam gatavi doties. Tev būtu vēlams būt dzīvības apturēšanas krioka-merā, pirms mēs beidzam rotēt. Līdz brīdim, kad sasniegsim paātrinājumu, gravitācija būs visai neizturama.
“Kā ar tevi?”
“Es esmu galvenā inženiere. Man tajā laikā jāstrādā, večuk.”
“Tu mani drīz panāksi.”
Aizveries.
Kad Leina palīdzēja īīolstcnam piecelties, viņš juta, kā iesāpas ribas. Viņam bija teikts, ka kriokamera miega laikā viņu sadakterēs, un Holstens dedzīgi cerēja, ka tā notiks.