Seši cilvēki bija gājuši bojā: četri situācijā, kuru bija izraisījusi vai nu aktīva drošības sistēma, vai sabojāta dzīvības uzturēšanas sistēma; viens — skafandra kļūmes dēļ; sestais — tīras neveiklības dēļ, jo bija pamanījies atplēst vaļā tērpu, mēģinot ātrāk dabūt aprīkojumu cauri pa roboto caurumu stacijas infrastruktūrā.
Bojāgājušo skaits bija daudzkārt mazāks, nekā Holstens būtu gaidījis, ņemot vērā bērnības ierakstus par pagātnes pētījumiem, bet, no otras puses, šeit nebija senu mirušo — ne mazākās liecības par to, ka instalācija būtu kritusi par upuri iekšējam konfliktam, kas bija iznīcinājis Impēriju un visu tās dzīvesveidu. Senie inženieri vienkārši bija devušies prom — droši vien Zemes virzienā, kad viss bija sagājis grīstē. Aizsākto teraformēšanas projektu viņi bija atstājuši zvaigžņu varā, un to dzirnas mala lēni, bet neizbēgami.
Varēja būt bijis daudz sliktāk. Leina stāstīja, ka šejiene bija tikusi saindēta — inficēta ar kaut kādu elektronisku sērgu, kas iznīcinājusi sākotnējo dzīvības uzturēšanas sistēmu un lielu daļu stacijas galveno sistēmu. Gilgamešs tomēr bija izrādījies pārāk vājš Vecās Impērijas elegantās tehnoloģijas atdarinājums. Gila tehnoloģija un primitīvās sistēmas bija izrādījusies neauglīga zeme virtuālajam uzbrukumam. Jautājums par to, vai Kerna bija par to zinājusi un iesūtījusi viņus slazdā, bija atklātu debašu avots visiem, tikai ne inženieriem, kuriem bija dots uzdevums dabūt pie dzīvības iespējami daudz stacijas sistēmu, lai izdibinātu to noslēpumus.
Kāda skaņa aiz Holstena muguras viņu strauji izrāva no sapņošanas. Tā bija klusa, slapstīga skaņa, un uz mirkli klasicistam ienāca prātā murgainas atmiņas par tālo zaļo planētu un tās milzīgajiem zirnekļveidīgajiem. Tomēr tas nebija briesmonis: viņam aiz muguras stāvēja Gaijens.
“Pieņemu, ka viss ir procesā?” šķirsta kuģa kapteinis noprasīja, nopētīdams Holstenu tā, it kā turētu viņu aizdomās par nelojalitāti. Gaijens bija kļuvis kalsnāks un sirmāks nekā tad, kad atstāja aiz muguras mēness koloniju. Kamēr Holstens bija rāmi dusējis, kapteinis bija regulāri modies augšā, lai pārskatītu kuģa darbību. Tagad viņš skatījās uz kuģa klasicistu un bija vecāks par viņu ne tikai pēc ranga, bet ari pēc gadiem.
“Process notiek,” Holstens apliecināja, prātodams, kāpēc Gaijens ieradies. Kapteinim nebija paraduma būt pieklājīgam.
“Es papētīju tavu katalogu.”
Holstens apvaldīja vēlmi paust pārsteigumu par to, ka to kāds vispār darītu —vismazāk jau Gaijens.
“Man ir saraksts ar materiāliem, kurus vēlos izlasīt,” kapteinis viņam teica. “Protams, tad, kad tev atradīsies laiks. Inženieru lūgumi ir prioritāte.”
“Protams.” Holstens ar galvu norādīja uz ekrānu. “Vai vēlies...?”
Gaijens padeva planšeti, kur bija glīti ievadīts pusducis skaitļu Holstena paša izstrādātajā kataloga sistēmā. “Nosūti tieši man,” viņš uzsvēra. Viņš gluži neteica: Nesaki par to nevienam citam, bet visa viņa uzvedība lika to saprast.
Holstens mēmi pamāja. Skaitļi nedeva viņam ne mazāko priekšstatu par to, kas īsti Gaijenu interesēja vai kāpēc kaut kas tāds būtu jāpieprasa personiski.
“Ā, un tu noteikti vēlēsies atnākt paklausīties. Vitas grasās pastāstīt jaunumus par planētu un par to, cik tālu ir nonākusi teraformēšana.”
Tas būtu patīkami, un Holstens jau labu laiku bija nepacietīgi gaidījis šo mirkli. Viņš piecēlās un aizrautīgi sekoja Gaijcnam. Pagaidām pietiks pagātnes noslēpumu. Viņš vēlējās paklausīties ko vairāk par tagadni un par nākotni.
4.2. Nāve nak aulos
Poršija vēro plašo, savstarpēji savienoto kompleksu, kas reiz bija Lielā Ligzda, un redz pilsētu, kas sāk iet bojā.
Pāris pēdējo paaudžu laikā Lielās Ligzdas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis līdz gandrīz simttūkstoš pieaugušiem zirnekļiem un neskaitāmiem — nesaskaitītiem —jaunuļiem. Apmetne plešas vairāku kvadrātjūdžu meža plašumā, tā sniedzas no zemes līdz koku virsotnēm — īsta zirnekļu laikmeta metropole.
Pilsēta, ko tagad vēro Poršija, ir zaudējusi populāciju. Lai arī nāves ir tikko sākušās, simtiem mātīšu atstāj Lielo Ligzdu, lai dotos uz citām pilsētām. Citas vienkārši dodas atlikušajos mežonīgas dabas nostūros, lai izmēģinātu laimi un, paļaujoties uz gadsimtiem senām Sapratnēm, atjaunotu seno pirmsenču — mednieču — dzīvesveidu. Arī daudzi tēviņi ir aizbēguši. Pilsētas smalkās ēkas jau sāk pamazām sairt, jo to apkope ir pamesta novārtā.
Tuvojas sērga.
Ziemeļos vairākas lielas pilsētas jau ir pārvērtušās drupās. Globālā epidēmija pārlec no vienas kolonijas uz nākamo. Simtiem tūkstošu zirnekļu jau ir miruši, un nu Lielajā Ligzdā ir radušies pirmie upuri.
Viņa zina, ka tas bija neizbēgami, jo šī tagadējā Poršija ir priesteriene un zinātniece. Viņa ir strādājusi pie tā, lai saprastu lipīgo slimību un atrastu zāles pret to.
Viņa īsti nesaprot, kādēļ Šai slimībai ir tāda ietekme. Lai gan tā ir ārkārtīgi viegli pārnesama un spēj izplatīties kontakta ceļā — un nedaudz mazāk ticami arī pa gaisu —, tieši lakts, ka Poršijas ļaužu pilsētās ir koncentrēti tik daudzi iedzīvotāji, ir padarījuši nelielu, viegli ietekmējamu slimību par kaut ko postošāku nekā Melnā Nāve. Cieši saspiestie ķermeņi ir radījuši visdažādākās problēmas ar netīrību un veselības uzturēšanu — Poršijas ļaudis tikai tagad bija sākuši aptvert, ka par šādiem jautājumiem jāuzņemas kolektīva atbildība, un slimība bija viņus panākusi nesagatavotus. Viņu vājā, teju vai anarhiskā valsts sistēma nav īpaši piemērota tam, lai tiktu ieviesti stingri noteikumi, kas varētu radīt kādu efektu.
Nākamais faktors, kas nosaka slimības nāvējošo dabu, ir pēdējā gadsimta laikā arvien izplatītākā prakse mātītēm kā vairošanās partnerus izvēlēties tēviņus no viņu pašu saimes, lai tādējādi koncentrētu savas Sapratnes un noteiktu to izplatību. Šī prakse — labi domāta un savā ziņā apgaismota — ir novedusi pie tuvradnieciskas krustošanās, kas vājinājusi vairāku ietekmīgu saimju imunitāti, tādēļ tie, kam varētu piemist vara, kas nepieciešama, lai rīkotos, bieži vien ir pirmie, kas iet bojā slimības uzliesmojumā. Poršija zina, ka šāda notikumu secība ir tipiska, bet nezina, kas ir tās pamats, un vēl viņa zina, ka arī pašas saime ļoti labi atbilst riska grupai.
Poršija zina, ka ar slimībām saistītas mazītiņas sīkbūtnes, bet viņas palielināmie stikli nav tik labi, lai varētu pamanīt vīrusu, kas ir vainojams pie šīs sērgas. Viņai ir eksperimentu rezultāti, kas saņemti no citām zinātniecēm, kas strādājušas citās pilsētās — daudzas no tām pašas jau ir mirušas no sērgas. Dažas pat ir nonākušas līdz teorijai par vakcināciju, bet Poršijas ļaužu imūnsistēma nav tik efektīva un adaptīva kā tā, ar ko var lepoties cilvēki un citi zīdītāji. Nav tā, ka, saskaroties ar infekciju, organisms tiktu labāk sagatavots citām, līdzīgām infekcijām.
Viņas pasaule brūk, un Poršija ir pārsteigta par to, cik maz vajadzēja, lai tas notiktu. Viņa nekad nebija aptvērusi, ka visa civilizācija ir tik trausla. Viņa dzird ziņas no citām pilsētām, kur sērga ir pašā plaukumā. Tikko populācija sāk samazināties — nāves vai pilsētas pamešanas dēļ —, drīz vien sabrūk visa sabiedrības struktūra. Smalkais un pārdomātais dzīvesveids, ko sev izveidojuši zirnekļi, vienmēr ir bijis kā tīkls, kas nostiepts pāri aizai: barbarismam, kanibālismam, kritienam atpakaļ primitīvās, mežonīgās vērtībās. Kā nekā viņi pēc dabas ir plēsēji.