Poršija atgriežas templī, meklēdama ceļu starp pilsētniekiem, kas tur atraduši patvērumu, vietu, kur varētu meklēt drošību no augšienes. Viņu nav tik daudz kā vakar. Poršija zina, ka tas nav tikai tādēļ, ka pilsētā palicis mazāk iedzīvotāju: viņa arī zina, ka pamazām aug vilšanās sajūta Ziņnesē un tās vēstījumā. Ko tas labu mums dod? Ļaudis jautā. Kur ir no debesīm sūtītā uguns, kas izdedzinātu sērgu?
Pieskaroties kristālam ar metāla irbuli, Poršija dejo Ziņneses mūzikas pavadījumā, tai šķērsojot debesjumu — sarežģītie dejas soļi nevainojami apraksta vienādojumus un to atrisinājumus. Kā vienmēr, Poršiju pilda neizmērojama pārliecība, ka tur, ārā, kaut kas ir: tas, ka viņa kaut ko nesaprot tagad, nenozīmē, ka tas nevar tikt saprasts.
Kādu dienu es tevi izzināšu, viņa sūta domu Ziņnesei — bet tagad šī doma šķiet tukša. Viņas dienas ir skaitītas. Viņu visu dienas ir skaitītas.
i > >
Viņa atklāj, ka ir nonākusi pie ķecerīgas domas: Ja vien mēs varētu izdomāt, kā aizsūtīt signālu tev atpakaļ. Templis skarbi nostājas pret šādu domu gaitu, bet šī nav pirmā reize, kad Poršija ir apsvērusi šo ideju. Viņa zina, ka citas zinātnieces — pat priesterienes zinātnieces — ir eksperimentējušas ar veidiem, kā var atveidot neredzamās vibrācijas, ar kurām tiek nosūtīts ziņojums. Publiski Templis, protams, nevar atbalstīt šādu iejaukšanos, bet zirnekļi ir zinātkāra suga, un tās, kuras vilina Templis, ir zinātkārākās no visām. Neizbēgami bija jānotiek tā, ka ķecerību kā siltumnīcas stādiņu izlolos tieši tradicionālās ticības sargi.
Sājā dienā Poršija atklāj, ka tic: ja viņi kaut kā pāri tukšajai, milzīgajai telpai varētu nosūtīt vēsti Ziņnesei, tad Viņai noteikti būtu kāda atbilde, kādas zāles pret sērgu. Poršija atklāj — tikpat neizbēgami —, ka šāds dialogs nav iespējams, ka atbildes nenāks, un viņai būs jāatrod pašai savas zāles, pirms nav par vēlu.
Pēc tempļa apmeklējuma viņa atgriežas savas saimes mājās — lielā, daudzkārt paplašinātā daudztelpu būvē, kas nostiepta starp trim kokiem —, lai sastaptu kādu no saviem tēviņiem.
Kopš sāka plosīties sērga, tēviņa loma zirnekļu sabiedrībā ir nedaudz mainījusies. Tradicionāli labākais, ko tēviņš no dzīves varēja sagaidīt, bija paradīt savu izcilību ietekmīgai mātītei un cerēt, ka par viņu parūpēsies, vai arī — tiem, kas dzimuši ar vērtīgām Sapratnēm — dzīvot kā labi aprūpētai lietai harēmā, kur viņu jebkurā brīdī var apmainīt vai sapārot kā spēļu kauliņu pastāvīgi mainīgajā saimju varas spēlītē. Citādi tēviņa liktenis bija būt par kaut kādu urbānu bezšķiras miskast-nieku, pastāvīgi cīnīties ar sev līdzīgajiem par ēdiena druskām un vienmēr būt apdraudētam, ja nav pieejama mātītes aizsardzība. Tomēr viņi vairs nav nejēdzīgu, nevajadzīgu, dekoratīvu un, labākajā gadījumā, tikai fiziskam darbam derīgu radījumu bars — spiedīgā situācijā viņi ir kļuvuši par izmisīgi nepieciešamu resursu. Tēviņi ir mazāk neatkarīgi, viņi mazāk spēj pastāvēt par sevi mežonīgā dabā un tādēļ parasti paliek, kad mātītes bēg prom. Lielā Ligzda un daudzas citas pilsētas turpina pastāvēt tikai tādēļ, ka daudzi tēviņi ir izmantojuši iespēju uzņemties tradicionālās mātīšu lomas. Tagad ir pat tēviņi kareivji, mednieki un sargi, jo kādam ir jāpaņem linga, vairogs un uguns granāta, bet bieži vien nav neviena cita, kas to darītu.
Mātītēm Poršijas sociālajā situācijā bieži vien ir bijusi iespēja brīvi izvēlēties pavadošos tēviņus un, lai arī dažas tur viņus savā tuvumā burtiski tikai kā deju partnerus, kā arī lai radītu lielāku iespaidu par savu svarīgumu, citas ir viņus izmācījušas par prasmīgiem palīgiem. Kādreizējā Bianka ar saviem tēviņiem — laboratorijas asistentiem — bija atklājusi kādu patiesību par zirnekļu dzimtes politiku, kad sūdzējās, ka darbs ar mātītēm ietver pārāk daudz sacensību par varu, kā arī ka zem plānās civilizētās virskārtiņas slēpjas senie instinkti. Arī šī mūsdienu Poršija ir pamazām sākusi uzticēties tēviņiem.
Ne pārāk sen viņa ir aizsūtījusi prom grupu tēviņu — piedzīvojumu meklētāju bandu, kurus ir izmantojusi arī iepriekš. Viņi visi ir spējīgi, pieraduši strādāt kopā jau kopš bērna kājas, kad bija pamesti zirnek-lēni Lielas Ligzdas ielās. Viņu misija bija tāda, ko, pēc Poršijas domām, neviena mātīte nepieņemtu; viņu balva — pastāvīgs Poršijas saimes atbalsts: ēdiens, aizsardzība, pieeja izglītībai, izklaidei un kultūrai.
Viens no viņiem ir atgriezies: tikai viens. Sauksim viņu par Fabianu.
Tagad viņš ierodas pie Poršijas viņas saimes mājā. Fabianam trūkst vienas kājas, viņš izskatās pārguris un izbadējies. Poršija, novicinot palpas, aizsūta kādu no silītes nepieaugušajiem tēviņiem atrast viņiem abiem kaut ko ēdamu.
Nu? Poršija, vērojot tēviņu, nepacietīgi notrīc.
Apstākļi ir sliktāki, nekā tev šķita. Man ari bija grūtības atgriezties Lielajā Ligzdā. Ceļotājus, kurus tur aizdomās par ierašanos no ziemeļiem, Lielās Ligzdas sargi aizdzen prom, ja tās ir mātītes, un nogalina, ja tie ir tēviņi. Viņš runā, lēni kustinot kājas — neveikli un nevienmērīgi.
Vai tā notika ar taviem biedriem?
Nē. Es esmu vienīgais, kas atgriezās. Viņi visi ir miruši. Tik īsa kapa runa tiem, ar kuriem kopā viņš ir pavadījis lielāko daļu mūža. Bet, no otras puses, Poršijas sabiedrībā ir labi zināms, ka tēviņi īsti nespēj just tik dziļi kā mātītes un viņi noteikti nespēj veidot tik ciešas pieķeršanās un cieņas saites.
Jaunais tēviņš atgriežas ar ēdienu: saišķi dzīvu circeņu un dārzeņu polipiem no fermas. Fabians pateicīgi pagrābj vienu no sasietajiem insektiem un ietriec tajā žokli. Viņš ir pārāk noguris, lai pūlētos ar indes izmantošanu, un izsūc rausteklīgo kukaini sausu.
Kā tev jau šķita, sērgas izpostītajās pilsētās ir izdzīvojušie, viņš ēdot turpina runāt. Bet viņi nav saglabājuši neko no mūsu dzīvesveida. Viņi dzīvo kā zvēri — auž un medī. Tur bija gan mātītes, gan tēviņi. Manus biedrus citu pēc cita sagūstīja un apēda.
Poršija nepacietīgi piesit kāju. Bet tev izdevās?
Fabiana pārdzīvojumi ir atstājuši tik lielu iespaidu, ka viņš nevis tūlīt pat atbild uz jautājumu, bet jautā pretī: Vai tu neuztraucies, ka es esmu atvedis uz Lielo Ligzdu sērgu? Šķiet ticami, ka esmu to saķēris.
Tā jau ir šeit.
Viņa palpas lēni savelkas samierināšanās žestā. Man izdevās. Es atvedu trīs zirneklēnus no sērgas zonas. Viņi ir veselīgi. Viņi ir imūni — kā jaujābūt tiem, kas tur dzīvo. Tev bija taisnība — cik nu tas mums vēl var līdzēt.
Aizved tos uz manu laboratoriju, Poršija pavēl. Tad, redzot, kā trīc tēviņa atlikušie locekļi, turpina: Pēc tam šī saimes ēka ir tavā rīcībā. Tevi atalgos par šo lielisko darbu. Vienkārši palūdz, visu, ko vēlies.
Fabians ieskatās viņai tieši acīs — tas ir drosmīgi, bet viņš vienmēr ir bijis drosmīgs tēviņš, un kā gan citādi viņš varētu būt bijis tik noderīgs? Kad būšu atpūties, es palīdzēšu tev darbā, ja tu man to ļausi, viņš saka. Tu zini, ka man ir Sapratne par bioķīmijas zinātni, un es esmu arī papildus mācījies.
Poršiju šis piedāvājums pārsteidz, un tas ir redzams viņas pozā.
Lielā Ligzda ir arī manas mājas, Fabians atgādina. Šeit ir viss, kas es esmu. Vai tu tiešām tici, ka spēj uzveikt sērgu1?
Es ticu, ka man jāmēģina, vai arī mēs visi jebkurā gadījumā esam zuduši. Drūma doma, bet loģiska — to nevar noliegt.
4.3. Piezīmes no pelekas planētas
Holstenu pārsteidza tas, cik daudzi cilvēki bija sapulcējušies, lai noklausītos jaunumus. Gilgamešam trūka sapulču zāļu, tādēļ sanāksme notika šim nolūkam pārveidotā atspoļu angārā — tas bija tukšs, atbalšu pārpildīts. Holstens prātoja, nez, vai šeit kādreiz bijušās atspoles patlaban bija pietauvotas pie pamestās stacijas, vai arī šī bija tā pati vieta, kur viņu un Leinu nolaupītus atveda dumpinieki. Visi angāri izskatījās vienādi, un tā bojājumi droši vien jau bija salaboti.