“Tas, ko jūs redzat, vislabāk būtu aprakstāms kā sēne,” zinātnes nodaļas vadītāja skaidroja. “Šī ir vienīgā suga, kas kolonizējusi visu planētu no viena pola līdz otram, visos augstumos. Zemāk esošās augsnes mērījumi — kā skatāms projicētajās līnijās šeit — rāda, ka planētas topogrāfija patiesībā ir tikpat daudzveidīga kā tā, ko mēs sagaidītu no Zemes aizvietotāja — šeit ir padziļinājumi jūrām, bet nav jūru, ir upju ielejas, bet nav upju. Pētījumi liecina, ka viss planētas ūdens ir piesaistīts organismam, kuru jūs šeit redzat. Un, iespējams, tas pat ir viens pāls organisms.
Nav novērojamu acīmredzamu līniju, kur tas sadalītos. Neskatoties uz tā krāsu, tas šķietami spēj veikt sava veida fotosintēzi, bet zemais skābekļa līmenis liek spriest, ka šī reakcija ir ķīmiski atšķirīga no tām, ko pazīstam mēs. Nav zināms, vai šī visaptverošā suga kaut kādā ziņā bija plānota daļa no teraformēšanas procesa vai arī tā ir kļūdas rezultāts, kuras neatņemamā klātbūtne likusi inženieriem pamest darbu pie šīs planētas, vai varbūt tā radusies pēc planētas pamešana kā dabisks blakusprodukts daļēji pabeigtam darbam. Jebkurā gadījumā domāju, ka var droši teikt, ka tas tur ir uz palikšanu. Šī pasaule tagad pieder sēnei.”
“Vai to var notīrīt?” Kāds jautāja. “Vai mēs to varam izdedzināt vai tamlīdzīgi?”
Nu beidzot Vitas ārējais miers nedaudz sašķobījās. “Lai veicas kaut ko sadedzināt, ja atmosfērā ir tik maz skābekļa,” viņa pārmetoši noteica. “Turklāt es iesaku vairs nepētīt šo planētu. Tad, kad bijām ieņēmuši pozīciju lejā un veikuši nedaudz izpētes, droni jau izrādīja samazinātas funkcionalitātes pazīmes. Mēs centāmies tos uzturēt aktīvus, cik ilgi vien iespējams, bet beidzot abi pārtrauca darboties. Tur, lejā, gaiss burtiski ir sporu zupa —jaunas sēņu kolonijas tiecas ieviesties uz jebkuras atklātas virsmas. Par to runājot — šīs un iepriekšējās sistēmas aizrautīgā izpēte ir novedusi pie tā, ka darbnīcās nepieciešams saražot papildu dronus, tikko būs pieejami resursi. Mums to ir palicis pavisam maz.”
“Atļauju,” Gaijens no aizmugures atbildēja. “Ķerieties pie darba. Domāju, ka mēs varam pieņemt — tuvākajā laikā šī vieta nekļūs par mūsu mājām,” viņš piebilda. “Bet tā nav problēma. Mūsu prioritāte ir savākt no stacijas visu, ko varam, sakārtot to, iztulkot un atrast tā izmantošanas veidus. Tajā pašā laikā mēs veicam kardinālu Cilgameša sistēmas pārveidi, labojot un aizvietojot visu, ko varam. Uz šīs stacijas ir daudz lietojamas tehnoloģijas, mums tikai jāatrod veids, kā to apvienot ar mūsējo. Un neuztraucieties par to, ka nevarēsiet dzīvot Sēņu pasaulē. Man ir plāns. Plāns ir. Izmantojot visu šeit atrasto, mēs varam doties pēc tā, kas mums ir bijis lemts.” Runa tik strauji kļuva par mesiānisku vēstījumu, ka pat Gaijens šķita par to pārsteigts — bet tad viņš pagriezās un aizgāja, atstājot aiz sevis zinātkāru čalu vilni.
4.4. Zinātkārie prati
Sākumā sērga ir nemanāma, rad uzvaroša, visbeidzot — patiesi biedējoša. Patlaban tās simptomi ir veiksmīgi piefiksēti un visnotaļ paredzami — bet neārstējami. Pirmās drošās pazīmes ir karstuma sajūta locītavās, kaistošas acis, mute, tīkla dziedzeris, ānuss un lapveida plaušas. Seko muskuļu spazmas — jo īpaši kājās. Sākumā nedaudz — tikai stos-tīgāka valoda, nervoza mīņāšanās bez īsta iemesla —, un tad slimības upura locekļi viņam klausa arvien mazāk, seko nesakarīga murmulēšana, streipuļošana, pat satraukti un bezjēdzīgi tālāki izgājieni. Ap šo laiku — desmit līdz četrdesmit dienas pēc pirmās netīšās noraustīšanās — vīruss sasniedz smadzenes. Tad upuris zaudē priekšstatu par to, kas ir un kur atrodas. Saslimušais uztver apkārtējos iracionāli. Šajā stadijā bieži sastopama paranoja, agresija un amnēziski stāvokļi. Pēc piecām līdz piecpadsmit dienām seko nāve, pirms kuras parādās neatvairāma tieksme uzrāpties pēc iespējas augstāk. Fabians ir detalizēti aprakstījis mirušo pilsētu, kuru apmeklējis vēlreiz: koku augstākās virsotnes un irstošie tīmekļi ir pilni ar mirušo stingajiem ķermeņiem, to stiklainās acis pievērsušās tukšumam virs galvas.
Pirms pirmajiem neapstrīdamajiem simptomiem vīruss atrodas upura ķermenī nenoteiktu laika posmu — nereti pat divsimt dienas, pamazām infiltrējoties pacienta organismā, nenodarot acīmredzamu kaitējumu. Upuris reizēm jūt karstumu vai reibumu, bet tam ir citi iespējamie iemesli, tādēļ par simptomiem parasti netiek ziņots, jo īpaši tādēļ, ka, pirms slimība pārņēma Lielo Ligzdu — kā tas ir noticis tagad —, visi tie, kas tika turēti aizdomās par saslimšanu, tika izsūtīti, nepaklausības gadījumā piedraudot ar nāvi. Tic, kuri pārnēsāja slimību inkubācijas stadijā, neviļus piedalījās sazvērestībā, kas maskēja slimības uzbrukumu, cik ilgi vien iespējams.
Agrīnajā un šķietami nevainīgajā stadijā slimība ir vidēji lipīga. Ilgāku laika posmu atrodoties cietēja tuvumā, infekcijas pārnese ir ļoti ticama, lai gan visdrošākais veids, kā saslimt, ir ciest no pēdējo stadiju ārprātīgo pacientu kodieniem.
Lielajā Ligzdā manīts pusducis vēlas stadijas upuru. Viņi ir nogalināti pa gabalu, tikko pamanīti. Trīsreiz vairāk pagaidām vēl ir vidējā stadijā, un līdz šim nav pieņemts lēmums, ko ar tiem darīt. Poršija un vēl citi uzstāj, ka ir iespējams atrast zāles. Tempļa zinātnieku vidū ir nerakstīta vienošanās, ka viņi slēps to, cik maz zina par iespējamiem ārstēšanās ceļiem.
Poršija izmanto Fabiana trofejas, cik labi vien spēj. Zirneklēni nāk no sērgas apsēstas pilsētas, un viņa var tikai cerēt, ka tas nozīmē, ka viņi paši ir imūni pret sērgu un ka šī imunitāte var tikt kaut kādā veidā izpētīta.
Viņa ir notestējusi zirneklēnus un paņēmusi hemolimfas — zirnekļu asiņu — paraugus, lai tos izpētītu, bet viņas analīze un palielināmie stikli līdz šim vēl neko nav devuši. Viņa ir likusi, lai zirneklēnu ķermeņa šķidrumi tiek iebaroti vai injicēti vidējās stadijas upuriem — šķidrumu pārneses ceļi ir izstrādāti tikai pirms dažiem gadiem. Zirnekļu imūnsistēmas ierobežojumi nozīmē arī to, ka asinsgrupu atgrūšana ir daudz mazāka problēma nekā cilvēkiem. Šajā gadījumā ārstniecības mēģinājums neko nedeva.
Darbā ar slimniekiem Poršija ir izmantojusi Fabianu, lai pēc iespējas ilgāk pasargātu sevi no neizbēgamā mirkļa, kad pati kļūs par izpētes objektu, un viņš ir sadarbojies ar tēviņiem saimēs, kurās ir zināma sērgas izplatība. Ir noskaidrots, ka tēviņi ir nedaudz izturīgāki par mātītēm, vismaz ciktāl tas attiecas uz sērgu. Ironiskā kārtā senā ģenētiskā saite apvieno eleganci un izturību, kas nepieciešamas pielūgsmes dejām, ar imūnsistēmu spēku, tādā veidā pastāvīgi uzturot dabisko atlasi.
Viss, ko Poršija līdz šim ir izmēģinājusi, ir cietis neveiksmi, un nevienam no viņas līdzgaitniekiem nav izdevies panākt labākus rezultātus.
Viņa sāk pētīt vēl apšaubāmākas zinātnes, izmisīgi cenšoties atrast kādu domu sānceļu, kas izglābs zirnekļu civilizāciju no barbariskas izklīšanas un sabrukuma.
Nu viņa lielāko dienas daļu ir strādājusi laboratorijā. Fabians ir devies prom, apbruņojies ar jaunām maisījumu devām, kuras nodos saviem līdzgaitniekiem aizslēgtajās lazaretēs, par kurām kļuvušas inficēto saimju mājas. Poršija īpaši netic, ka šie maisījumi būs iedarbīgi. Viņa jūt, ka ir sasniegusi savu spēju robežas, un frustrēta mēģina iekļūt milzīgajā neziņas tukšumā, kuru atklājusi, stāvot uz savas sugas izpratnes ārējās robežas.