Poršija salecas, viņa saņēmusi atmodinošu šoku — tā, it kā būtu nejauši pieskārusies Biankas mašīnas aplamajam galam. Viņai prātā ir ienākusi traka doma. Neiespējama doma. Zinātniska doma.
Viņa signalizē kādam no saviem tēviņiem un prasa, vai Fabians ir atgriezies. Viņš ir atgriezies, un Poršija nosūta pēc viņa.
Man jādodas strādāt laboratorijā, viņa saka Biankai un tad mirkli vilcinās. Bianka jau ir pustraka, viņa ir bīstams ģēnijs, potenciāla revolucionāre, bet viņas spožais prāts nekad nav bijis apšaubāms. Vai tu man palīdzēsi? Man tas būs nepieciešams.
Bianka ir acīmredzami pārsteigta. Būtu liels gods atkal strādāt ar manām māsām, bet... Viņa līdz galam nepasaka šo domu, bet paceļ acis uz mašīnas pusi — tā šobrīd nedarbojas, nesatrauc gaisu un tā neredzamo tīklu.
Ja mums veiksies, ja mēs izdzīvosim, tad darīšu visu, ko spēju, lai palīdzētu tev pierunāt Templi. Un tad — dumpīga doma, kas ienāk prātā Por-šijai pašai. Ja mēs izdzīvosim, tas būs tikai mūsu nopelns, tas nebūs tādēļ, ka Ziņnese ir mums palīdzējusi. Tagad mums pašām jātiek galā.
4.5. Senajo sapņi
“Meison.”
Holstens satrūkās — viņš bija pusaizmidzis pie darba konsoles — un gandrīz nokrita no krēsla. Tieši aiz viņa stāvēja Gaijens.
“Es — ē — vai kas vajadzīgs?” Viņš kādu bridi lauzīja galvu, cenšoties atcerēties, vai ir jau pabeidzis tulkojumus, kurus bija pieprasījis kapteinis. Bet, jā, viņš vakar bija tos nosūtījis caurskatei personiski Gaije-nam, ne tā? Vai kapteinis tos jau būtu izlasījis?
Gaijena seja neko neizteica. “Tev jānāk man līdzi.” Viņa tonis tikpat labi varētu ari nozīmēt, ka Holstenu tūlīt nošaus par to, ka viņš kaut kādā veidā ir nodevis Gaijena vienpersonisko valdīšanu. Vienīgais, kas klasicistu mierināja, bija drošībnieku trūkums.
“Nu, es...” Holstens pamāja kaut kur uz konsoles pusi, bet, godīgi sakot, pēdējo pāris dienu laikā darbs bija kļuvis mazāk interesants. Tas bija nogurdinošs, tas bija rutinēts un — savādi personiskā ziņā — tas bija nomācošs. Iespēja no tā tikt vaļā, pat Gaijena sabiedrībā, bija neizsakāmi pievilcīga. “Kas vajadzīgs, priekšniek?”
Gaijens ar žestu lika Holstenam sekot, un jau pēc dažiem Gilga-meša gaiteņu pagriezieniem Holstens varēja uzminēt, ka viņi dodas uz atspoļu angāriem. Nebija tā, ka viņš šo ceļu atcerētos ar sajūsmu. Šur tur viņš pat redzēja ložu pēdas, kuras apkopes komandas vēl nebija paguvušas aizdrīvēt.
Viņš teju vai atsauca atpakaļ šis senās/nescnās dienas, teju vai pieļāva kļūdu, runājot ar Gaijenu par vecajiem laikiem. Pēdējā brīdī viņš sevi apturēja. Visticamāk, ka Gaijens vienkārši uz viņu truli pablenztu, bet pastāvēja ari neliela iespēja, ka viņš patiesībā gribētu runāt par neveiksmīgo dumpi, un ko tad Holstens darītu? Viņam bija tikai viens jautājums, ar ko viņš bija apsēsts daudzajās dienās pēc tam, kad abi ar Leinu bija atgriezušies uz Gila. Nīkstot vientulībā attīrīšanas kamerā — līdzīgi kā Leina un pārējā Ķersta komanda —, viņš bija šos notikumus pārdomājis tā un citādi, mēģinot saprast, kuri Gaijena vārdi un darbi ir bijuši blefs un ko viņš tiešām bija aukstasinīgi izlēmis darīt. Tolaik viņš bija vēlējies par to runāt ar Ķerstu, bet tādas iespējas nebija bijis. Cik daudz no šīs izmisīgās glābšanas misijas bija noticis pēc Gaijena plāna, un cik daudz bija Ķersta improvizācija? Viņš vienmēr bija domājis, ka drošībnieku priekšnieks ir neģēlis, bet tomēr beigu galā šis cilvēks bija darījis neticami daudz, lai dabūtu gūstekņus atpakaļ neskartus.
Esmu tev parādā, Kerst, Holstens atzina, bet nezināja, cik daudz ir parādā Gaijenam.
“Vai mēs...?” viņš iejautājās, skatoties kapteiņa mugurā.
“Mēs dodamies uz staciju,” Gaijens apstiprināja. “Man vajag, lai tu kaut ko apskati.”
“Kaut kāds teksts, vai...?” Holstens iztēlojās, kā pavada visu dienu, tulkojot arvien drūmākam Gaijenam brīdinājuma zīmes un aparātu nosaukumus.
“Tu esi klasicists. Tu pārzini ko vairāk nekā tulkošanu, vai ne?” Gaijens pagriezās pret viņu. “Artefaktus?”
“Nu, jā, bet noteikti inženieri...” Holstens labi apzinājās, ka Gaijens ir viņu tik bieži apmulsinājis, ka viņš kopš kapteiņa ierašanās pat nebija īsti pabeidzis kaut vienu skaidru domu.
“Inženieri grib skatu no malas. Es gribu skatu no malas.” Viņi ienāca angārā, kur jau gaidīja sagatavota atspole — tās ieeja bija atvērta, un tai blakus slaistījās pilote, kas kaut ko lasīja no planšetes. Holstens pieņēma, ka tas varētu būt kāds no tiem Gila milzīgās bibliotēkas tekstiem, kurus Gaijens bija atļāvis izmantot, lai gan vienlaikus notika arī plaša apmaiņa ar darbiem ārpus viņa saraksta — rakstīti teksti un ieraksti, kuriem bija jābūt noslēgtā sistēmā. Gaijens par to mūždien niknojās, bet tā arī nespēja tikt galā ar noplūdi — Holstenam bija slepenas aizdomas, ka tas tādēļ, ka viņa ieteiktā cenzūra, kuru Leina būtu varējusi ieviest, tā arī nespēja turēt līdzi galvenajam aizdomās turamajam, proti, pašai Leinai.
“Tev būtu jābūt pateicīgam par iespēju pašam spert kāju uz satelīta,” Gaijens ieminējās, kad viņi abi bija sasēdušies krēslos un piesprādzējušies. “Senajo pēdas un tādā garā. Es teiktu, ka tas ir klasicista sapnis.”
Holstens domāja, ka klasicista sapnis drīzāk ir ļaut kādam citam darīt bīstamos darbiņus un pēc tam mierīgā garā rakstīt erudītu analīzi par senajo darbiem vai — kā liecināja viņa karjeras gaita — citu akadēmiķu darbiem. Vēl vairāk — izteiktāk, nekā viņš jebkad atzītu Gaije-nam —viņš bija nonācis pie nomācošas atziņas, ka viņam tie senie cilvēki nemaz tik ļoti nepatīk.
Jo vairāk viņš par tiem uzzināja, jo vairāk viņš tos uztvēra nevis kā dieviem līdzīgus kosmosa pionierus — kā viņa kultūra sākotnēji bija tos iedomājusies —, bet kā monstrus: neveiklus, ķildīgus, aprobežotus monstrus. Jā, viņi bija izveidojuši tehnoloģiju, kas tālu pārspēja visu, ko bija sasnieguši Holstena ļaudis, bet bija tā, kā viņš jau bija nojautis: Vecās Impērijas spožais piemērs bija pievīlis Holstena civilizāciju, liekot atkārtot pagātni. Mēģinot kļūt par senajiem, viņi paši bija nolikuši sev likteņa spriedumu — nesasniegt šos augstumus un nesasniegt arī nekādus citus, nolemjot sevi mūžīgai skaudībai un viduvējībai.
Viņu lidojums uz staciju bija īss — tikko ātrums bija palielināts, to jau nācās samazināt, pilotei apseglojot fizikas likumus, vienlaikus sazinoties ar Gila pacelšanās un pašizveidoto stacijas nolaišanās sistēmu.
Staciju veidoja vairāki gredzeni ap centrālo cilindru, kurā nebija gravitācijas un kurā vēl joprojām atradās viens no pilnīgākajiem jebkad redzētajiem Vecās Impērijas kodolreaktoriem. Leinas komanda pārsteidzoši viegli bija atjaunojusi strāvas padevi stacijai — kā viņi atklāja, senie aparāti pēc gadu tūkstošiem ilga miega bija gatavi atsākt darbu. Sī elegantā tehnoloģija, kas darbojās bez aizķeršanās, pēc ilgstošiem imitēšanas un pārveidošanas pūliņiem bija kļuvusi par ciltsmāti Gilgameša sistēmām, kas bija ļāvušas viņiem nokļūt tik tālu kosmosā, zaudējot vien dažus procentus no cilvēku kravas.