Tagad, kad daži gredzeni atkal rotēja, daļā stacijas bija kaut kas līdzīgs īstai gravitācijai, par ko Holstens bija patiesi pateicīgs. Viņš nebija drošs, ko atklās, nokāpjot no atspoles, bet pirmais stacijas gredzens izrādījās pilnībā izpētīts un ievadīts katalogā, un nu to bija kolonizējusi Leinas stipri paplašinātā inženieru komanda. Holstens un Gaijens ieradās dzīvīgā enerģijas, darbīguma un trokšņa vilnī, viņi redzēja gaiteņus un istabas, kur pēc maiņas beigām drūzmējās inženieri. Tur bija improvizēta ēdnīca ar ēdienu, atpūtas telpas, kur bija uzstādīti ekrāni, kas ļāva skatīties filmas no Gila arhīviem. Holstens redzēja, kā cilvēki spēlē spēles, kā mīlnieki apskaujas, un pat ko tādu, kas varētu būt akticrspēles etīde — tā gan strauji aprāvās līdz ar Gaijena parādīšanos. Leinas pārraudzībā inženieri bija kļuvuši par smagi strādājošiem, bet ne pārāk godbijīgiem darbiniekiem, un Holstenam bija aizdomas, ka Dižais Līderis nebaudīja visaptverošu cieņu.
“Tad kur ir tas tavs verķis?” Holstens apjautājās. Viņu arvien vairāk interesēja Gaijena nodomi, jo šķita, ka diez vai šeit bija kas tāds, par ko klasicists nebūtu varējis tikpat labi sniegt komentāru attālināti. Tad kādēļ Gaijens mani ir atvilcis visu gaisa gabalu līdz šejienei? Bija iespējamas vairākas atbildes, bet neviena no tām Holstenam nepatika. Galvenā bija doma, ka saziņa starp Gilgamešu un staciju nebija pārlieku droša. Ikviens, kurš kaut cik pārzināja tehnoloģiju, teorētiski varēja to noklausīties. Protams, diez vai kādam būtu sakāms kaut kas slēpjams — vai ne tā?
Varbūt bija.
Holstenam pārskrēja drebuļi, un viņš paklausīgi sekoja Gaijena pēdās cauri pirmajam gredzenam, līdz nonāca pie izejas, kas vērās uz nākamo.
Vai viņš ir kaut ko atradis? Holstens iedomājās, kā kapteinis rakņājas pa ziņojumiem, meklējot sazin ko. Kaut kas tomēr acīmredzot bija piesaistījis viņa skatu — droši vien kaut kas tāds, ko neviens cits nebija uztvēris tieši tāpat. Un nu bija skaidrs, ka Gaijens vēlas paturēt šo lietu savā pārziņā.
Un tagad es būtu viņa uzticības persona? Tā nebija patīkama doma.
Viņi devās arvien tālāk pa staciju — no viena gredzena uz nākamo, no vienas izejas uz nākamo, kur atpūtā esošos inženierus nomainīja citāda, fokusētāka darbība. Nu viņi prātīgi devās pa tām stacijas daļām, kas vēl nebija pilnībā izpētītas. Ārējās daļas šobrīd tika uzskatītas par drošām, tādēļ tās bija atstātas jaunākā Leinas personāla rīcībā — lielākoties tie bija nesen pamodinātie ar nelielu pieredzi —, lai tie varētu atjaunot dažas pēdējās sistēmas un pabeigt datu ievadi katalogā. Beidzot Gaijens lika Holstenam apvilkt aizsargtērpu un ne uz mirkli nenovilkt ķiveri. Viņi dosies uz tām stacijas daļām, kur ne gaiss, ne gravitācija nebija viscaur nodrošinātas ērtības.
No šīs vietas visi, ko viņi satika, bija tērpušies līdzīgi, un Holstens zināja, ka jaunu telpu atklāšanas tempu ierobežoja tas, cik daudz šādu tērpu bija Gilgameša krājumos un cik varēja saražot no jauna. Viņi ar Gaijenu devās garām arvien sarūkošam inženieru skaitam, kas strādāja pie galvenajām sistēmām un centās atjaunot stacijas dzīvības uzturēšanas sistēmas tik tālu, lai varētu paziņot, ka šīs stacijas daļas ir drošas darbam bez aizsargtērpa. Nekur vairs neskanēja iepriekšējām daļām raksturīgie joki un vieglās sarunas — šeit visi strādāja efektīvi un koncentrējušies.
Nākamajā sadaļā, ko viņi sasniedza, bija gravitācija, bet nebija gaisa, un viņi devās cauri murgainām telpām, kurās mirkšķināja gaismiņas un zibsnīja uzraksti, kas Impērijas C valodā brīdināja par bīstamām sekām. Inženieri — kuriem aizsargtērpi bija atņēmuši sejas vaibstus — cīnījās pret laika zoba bojājumiem, viņi centās saprast, kādēļ vecās sistēmas ir izgājušas no ierindas, un kā pamanīties salabot šo seno un biedējoši tālu attīstīto tehnoloģiju.
Mēs dodamies atpakaļ laikā, Holstens nodomāja. Ne atpakaļ uz Vecās Impērijas laiku, bet atpakaļ laikā, kur inženieri centās atdzīvināt staciju. Kādreiz te nebija bijis nekā — ne gaismas, ne atmosfēras, ne strāvas, pat ne gravitācijas. Tad ienāca Leina, miniatūrā māte-dieviete, un piešķīra pasaulei aprises.
“Mēs dodamies uz nākamo gredzenu. Tajā ir nedaudz strāvas, bet šī sekcija nerotē,” Gaijens brīdināja. Viņa balss skaidri skanēja ķiveres radio.
Holstens brīdi pārslēdza kanālus, līdz atcerējās, kā nosūtīt signālu. “Mēs ejam uz turieni?”
“Tā gan. Lēma?”
Holstens satrūkās, prātodams, kurš no trim stāviem, ko viņi redzēja, bija galvenā inženiere. Tomēr, kad Leinas balss skanēja komunikāciju sistēmā, tā neatbilda neviena kustībām, un viņš nosprieda, ka viņa droši vien ir kādā citā stacijas daļā.
“Sveiks, bos. Tu esi pārliecināts, ka to vēlies?”
“Tu jau esi likusi savējiem caurskatīt sadaļu, vai tajā nav briesmu,” Gaijens norādīja. I lolstens zināja, ka tas bija pirmais solis — solis, ko viņš nekad neredzētu pats savām acīm. Pirms kāds sāktu labot galvenās sistēmas, komandai būtu jādodas vietā bez gaismas un gaisa, lai pārbaudītu, vai nekas no seno atstātā patiešām nemēģinās tos nogalināt.
Vismaz šajās stacijā neviens nav apzināti licis slazdus. Tie, protams, bija agrāko kosmosa pētnieku lāsts. Senajie bija krituši cīņas laukā — cīnoties citam pret citu. Viņi nebija sēdējuši dīkā, bet gan padarījuši orbitālās stacijas grūti pieejamas: bieži vien visādi citādi mirušajos dzelzs gabalos, kas riņķoja ap planētu, darbojās vienīgi sen uzstādītie slazdi.
“Bos, tu dosies iekšā telpā, kur nav nekāda atbalsta dzīvošanai. Tur nav jābūt aktīvām briesmām,” Lcina atbildēja. “Bezgala daudz kas tāpat var noiet greizi. Un vispār, kas tas tev tur ir līdzi? Viņš nav no manējiem, ne?”
Holstens prātoja, nez, no kurienes viņa abus novēro — bet acīmredzot iekšējā novērošanas sistēma bija atjaunojama vieglāk nekā gaisa padeve.
“Meisons, klasicists.”
Pēc pauzes: “Ak tā. Sveiks, Holsten.”
“Sveika, Īsa.”
“Klau, bos,” Lcina izklausījās noraizējusies. “Es gan teicu, ka kopā ar tevi būtu jāiet vēl kādam, bet es pieņēmu, ka tas būs kāds, kas tam ir trenējies.”
“Es esmu tam trenējies,” Gaijens norādīja.
“Viņš nav. Esmu viņu redzējusi nulles gravitācijā. Klau, paliec uz vietas, un es atnākšu...”
“Nenāksi vis,” Gaijens nikni atcirta. “Paliec savā postenī. Es zinu, ka tev nākamajā sadaļā ir pusducis cilvēku. Ja būs kādas grūtības, mēs dosim viņiem ziņu.” Holstenam šķita, ka viņš ir nedaudz par uzstājīgu. “Bos...”
“Tā ir pavēle.”
“Kā tad,” atskanēja Leinas balss. Tad: “Jopcik, man nav nekāda priekšstata, ko tas mērglis ir izdomājis, bet esi piesardzīgs.” Holstens uz mirkli satrūkās un tad aptvēra, ka Leina noteikti to noraidīja viņam vien. “Klau, es nosūtīšu ziņu slazdu meklētājiem un pieteikšu, lai viņi tur acis vaļā. Padod ziņu, ja ir kādas problēmas, labi? Jā, turiene ir izpētīta un viņi cenšas atjaunot strāvu un visu pārējo. Bet tikai esi uzmanīgs— un nekādā gadījumā neko neslēdz iekšā. Mēs esam nosūtījuši komandu sākotnējai izpētei, bet mēs nezinām, ko lielākā daļa no tā visa patiesībā dara. Gredzens izskatās tā, it kā būtu izveidots kaut kādai vadībai un pārraudzībai, vai varbūt tā vienkārši ir teraformēšanas centrāle. Jebkurā gadījumā nespied nekādas pogas — un brīdini mani, ja Gaijens izskatās tā, it kā taisītos ko tādu darīt. Atceries, kā izvēlēties atsevišķu kanālu mums?” Holstens pats sev par pārsteigumu atklāja, ka atceras — vajadzēja ar mēli paspiest vadības sviras līdzīgi kā maskā, ko viņiem bija uzlikuši dumpinieki. “Testēju!”