“Malacis. Labi, parūpējies par sevi, jā?”
“Centīšos.”
Nepagāja ilgs laiks, līdz klasicista sapnis kļūt par kosmosa pētnieku tika nežēlīgi satriekts pīšļos. Aizsargtērpam bija magnētiskas zoles — ideja, ko Holstens vienkārši bija pieņēmis, kad pats bija bērns un skatījās filmas par drosmīgajiem kosmosa pētniekiem. Taču to izmantošana izrādījās nogurdinoša un neērta. Arī mēģinājums vienkārši slīdēt cauri stacijas telpām kā okeāna nirējam izrādījās būtiski sarežģītāks, nekā viņš bija gaidījis. Galu galā Gaijens — kurš acīmredzot spēja rāpaļāt pa bezdibe-nīgajām telpām kā mērkaķis — bija spiests novilkt drošības atsaiti starp savu un ī īolstena jostu, lai varētu paraut klasicistu atpakaļ, kad viņš bezpalīdzīgi aizplanēja prom.
Šī gredzena iekšiene — tālākais, ciktāl viņi bija iekļuvuši stacijā — vēl nebija īsti izgaismota, bet šeit bija neskaitāmi snaudas režīmā nolikti paneļi un tāpat dusošas izrakstu krātuves, kas klusi savā nodabā spīdēja miegā, un ar tērpu gaismām pietika, lai spētu orientēties. Gaijens devās uz priekšu, cik ātri vien spēja, acīmredzot zinādams, kurp dodas. Hol-stena paša nezināšana par šo jautājumu ne uz mirkli neizgāja viņam no prāta.
“Esmu ielauzusies tava tērpa kamerā,” viņa ķiverē atskanēja Leinas balss, “jo gribu zināt, ko vecais vīrs meklē.”
Tajā mirklī Holstens karājās aiz Gaijena kā balons un tādēļ uzskatīja, ka var veltīt kādu mirkli sarunai. “Man šķita, ka es esmu vecais vīrs.” “Vairs ne. Tu esi viņu redzējis. Nezinu, ko viņš darīja pa ceļam uz šejieni, bet izskatās, ka viņš ir bijis nomodā daudzus gadus ilgāk nekā mēs.” Holstens dzirdēja, kā Leina ievelk elpu, lai turpinātu, bet tad Gaijens palēnināja gaitu, pievilka Holstenu tuvāk un pietuvināja pie sienas tā, lai Holstcna zoles varētu no tās atsperties, un Leinas balss teica: “Ak tad viņam patīk šitā lietiņa, tā gan?”
Tur atradās zārks — kaut kas līdzīgs dzīvības apturēšanas krioka-merai, kuras galvgalis bija iebūvēts sienā. Holstens zināja, ka stacijā bija pieejamas tikai ierobežotas dzīvības apturēšanas iespējas — vismaz ciktāl viņi bija to izpētījuši —, tātad nevienam pēc plāna nebija šeit jāpavada vairāki mūža garumi. Turklāt kāda gan būtu jēga izveidot šo telpu, šo sarežģīto, dusošo aparatūru, tikai lai saglabātu nākotnei vienu vienīgu ķermeni?
Holstena tērpa planšete signalizēja, ka ir saņēmusi jaunu informāciju, tādēļ viņš to izņēma un, neveikli kustinot cimdotās rokas, pamanījās dabūt uz ekrāna datus — istabas un tās satura sākotnējās izpētes rezultātus. Inženieri nebija zinājuši, kas ir šī telpa, tādēļ bija piefiksējuši pamatiezīmes, saglabājuši attēlus un devušies tālāk. Viņi bija arī iedarbinājuši dažas telpā esošās konsoles, paņēmuši datus vēlākai analīzei — to veiktu kāds holstenveidīgais — un pārstājuši lauzīt par to galvu. Šie arī bija daži no failiem, ko Gaijens bija vēlējies saņemt pārtulkotus. 1 lolstens tos atkal apskatīja, prātodams, nez, cik labs ir bijis viņa darbs pie tiem. Tas bija sarežģīts tehnisks teksts — un tas bija tikai virspusējs fragments no šeit slēptajām zināšanām.
Tagad viņš vēlreiz pārskatīja šos failus — sarežģītos oriģinālus un paša ar datora palīdzību veikto tulkojumu kopā ar visu pārējo, ko par šo telpu bija piezīmējusi pirmreizējās apskates komanda. Gaijens nogaidoši lūkojās uz viņu.
“Es... Kas man tagad būtu jādara?”
“Tev būtu man jāpasaka, kas šitā ir par lietu.”
“Un tāpēc tev vajadzēja, lai es esmu šeit?” Holstens sev netipiski nedaudz uzšvirkstēja. “Bos, es būtu varējis vienkārši...”
“Tavs tulkojums lielākoties ir nesaprotams,” Gaijens iesāka.
“Nu, tehniskās detaļas...”
“Nē, tā ir pat labāk. Tā tas viss var palikt starp mums abiem. Es gribu, lai tu izej tam cauri vēlreiz un apstiprini — vienkārši pasaki, kas tas ir. Un mēs esam šeit tieši tāpēc, lai pati ierīce varētu palīdzēt tev to saprast.”
Gaijens pagriezās atpakaļ pie zārka un noliecās pār to, vienlaikus stiepjoties pēc darbarīkiem, kas bija sakārti pie viņa tērpa uzkabes. Holstena satraukums strauji pieauga, un viņš teju vai pārraidīja kapteinim savas bažas, bet laikus atcerējās, ka jāpārslēdzas uz Leinas kanālu.
“Viņš kaut ko ieslēdz,” Holstens izdabūja, un tad visa aparatūra ap zārku iedegās kā festivālā: ekrāni un paneļi zibsnīdami un mirkšķinādami atgriezās pie dzīvības, un to centrā atradās tukšuma telpa cilvēka formā, kas rēgaini spīdēja blāvi zila.
“Redzu,” Leinas balss noraustījās statiskajā elektrībā, tad nostabilizējās. “Klau, tepat ārā ir mani cilvēki. Tikko sāksies problēmas, viņi tūlīt metīsies pie tevis. Bet es gribu redzēt.”
Es arī, Holstens aptvēra un pieliecās tuvāk ekrāniem.
“Tie ir... Kļūdu paziņojumi?” Gaijens nomurmināja.
“Pārtraukti savienojumi... Inženieri domā, ka galveno datoru ir izpostījis vīruss,” Holstens prātoja, “tā ka mums ir tikai atsevišķas sistēmas.” Un šis mums ir tikai sastāvēja no pārpildītas ezotērisku zināšanu bibliotēkas. “Izskatās, ka tas cenšas pieslēgties kam tādam, kā tur nav. Vienkārši sakot, tas dod sarakstu ar... visu to, ko nevar atrast.”
Gaijens nopētīja vadības paneļus. Viņa lielās cimdotās rokas laiku pa laikam tuvojās to virsmām, bet īsti nesaņēmās pieskarties. “Tam man ir jāpasaka, kas tas ir,” viņš teica. Kapteinis bija atstājis kanālu atvērtu, bet Holstens nebija īsti drošs, vai šie vārdi bija domāti viņam.
“Klausies uzmanīgi,” Leina skaidri teica Holstenam ausī. “Es gribu, lai tu kaut ko pamēģini izdarīt ar paneli. Tas ir process, ko mēs izmēģinājām, kad sākām strādāt šeit, lai tiktu galā ar šitādiem sūdiem. Ar lielāko daļu verķu tas strādā. Tev būs jāiestāsta Gaijenam, ka tā bija tava ideja, vai arī ka tu to izlasīji kaut kādos ziņojumos vai kur.”
“Skaidrs.”
Gaijens ļāva Holstenam pieķerties pie paneļa, pār kuru plūda blāvā zārka gaisma, un klasicists rūpīgi sekoja visām Leinas komandām, pēc katras darbības pavilcinoties, lai viņa varētu pie nepieciešamības to izlabot. Darbība sastāvēja vien no piecpadsmit soļiem, viņam uzmanīgi pieskaroties ekrānam, lai atvērtu jaunas iespēju un sūdzību kaskādes, līdz viņam kaut kā izdevās tikt vaļā no visām ierīces žēlabainajām prasībām pēc zaudētajiem savienojumiem un nokļūt pie tā, kas bija palicis.
Kas bija...
“Avārijas augšupielādes ierīce,” Holstens nedaudz nedroši pārtulkoja. Viņš skatījās uz cilvēka formas tukšumu mašīnas sirdī. “Kā augšupielādes?”
Viņš pameta skatienu uz Gaijenu un, pirms kapteinis spēja to apslēpt, ieraudzīja viņa sejā izteiksmi, kas bija skaidri nolasāma pat ķiveres pustumsā. Gaijena sejā bija lasāms triumfs un alkas. Lai ko viņš patiesībā nebūtu meklējis — nu viņš to bija atradis šeit.
4.6. Ziņnese iekšpuse
Sērga ir aizkļuvusi līdz pat Lielās Ligzdas iekšpusei, un fizisks kontakts starp saimēm ir teju vai beidzies. Tikai izmisušie un izsalkušie klejo pa ielām. Ir notikuši uzbrukumi — veselīgie uzbrūk tiem, kurus uzskata par slimiem, izbadējušies zog ēdienu, neārstējami jukušie uzbrūk visam, kam liek uzbrukt viņu iekšējie dēmoni.
Un tomēr kopienas nospriegotie pavedieni vēl nav līdz galam pašķīrušies un bēgšanas strauts nav kļuvis par plūdiem — lielā mērā pateicoties Poršijai un viņas biedrenēm. Viņas strādā, lai atrastu zāles. Viņas var izglābt Lielo Ligzdu un līdz ar to arī civilizāciju.