Poršija ir piesaistījusi ne tikai Bianku, bet ikvienu zinātnieci — gan no tempļa, gan citurienes —, kam vien tic. Šis nav īstais laiks, lai nodrošinātu slavu tikai savai saimei.
Un, sazinoties ar viņām visām, Poršija ir stingri ievērojusi to, lai visas saprot, kas viņa ir, un lai visas zina, ka viņa kā pētījuma uzsācēja ir arī tā vadītāja. Viņas rīkojumi ievibrē viscaur Lielajā Ligzdā — tos nosūta pa stingri nostieptām stieplēm, kur ziņas saņem un nosūta uzcītīgi kalpotāji. Parasti sadarbība starp saimēm šādā veidā nedarbojas gludi: pārāk daudz ego, pārāk daudz mātīšu, kas cīnās par virsroku. Trauksmes situācija ir viņām sniegusi brīnišķīgu spēju koncentrēties uz būtisko.
Šī ir mana jaunā Sapratne, Poršija viņām ir izskaidrojusi. Šiem bērniem, kas ir imūni, piemīt kāda īpašība, kas tos atšķir no kritušajiem biedriem. Viņi piedzima sērgas izpostītā pilsētā un izdzīvoja. Ņemot vērā to, cik ilgi sērga ir plosījusies viņu mājās, viņi acīmredzot ir dzimuši no olām, kuru radītāji ir bijuši tikpat izturīgi pret infekciju. Isi sakot, tā ir mantota izturība pret sērgu. Tā ir Sapratne.
Paziņojums izraisīja protestu vētru. Process, kādā tika nodotas jaunas Sapratnes, nebija pilnībā izprasts, bet šīs Sapratnes attiecās tikai uz zināšanām — atmiņām par to, kā kaut kas jādara vai kā kaut kas ir. Kur ir pierādījums, ka reakcija uz slimību var tikt nodota pēcnācējiem?
Sie zirneklēni ir pierādījums, Poršija viņas informēja. Ja jūs par to šaubāties, tad man no jums nav nekāda labuma. Atbildiet tikai tad, ja vēlaties palīdzēt.
Viņa zaudēja kādu trešo daļu no savām saziņas biedrēm, kuras kopš tā laika ir meklējušas atbildes citur — un nav guvušas panākumus. Pati Poršija, kaut arī ir spērusi pietiekami daudz soļu, lai varētu pamatot savu pētījuma lauku, darbojas uz viņas ļaudīm pieejamās tehnoloģijas iespēju robežas — un arī pati savas sapratnes robežas.
Viena no zinātnieeēm, kas izvēlējās atbalstīt Poršiju, — sauksim viņu par Violu — ir gadiem ilgi pētījusi Sapratņu mehānismu, un viņa nodeva Poršijai visu, ko zināja: milzīgus, samudžinātus piezīmju tīklus, kas izklāsta viņas ieviestos procesus un to rezultātus. Zirnekļi ir ļoti atkarīgi no tā, kā, pateicoties Sapratnēm, zināšanas tiek bez pūlēm nodotas no paaudzes paaudzē. Viņu rakstītā valoda — saišu un mezglu sistēma — ir neveikla, pārāk plaša, grūti saglabājama un uzkrājama, un tādēļ Por-šijas virzība uz priekšu ir stipri lēnāka. Viņa nevar gaidīt, līdz pēcnācēji mantos viņas kolēģes izpratni par jautājumu, viņai ir nepieciešama spēja pieņemt lēmumus jau tagad. Pati Viola sākumā pat negribēja doties cauri pilsētai, jo baidījās no infekcijas.
Tagad ir pienācis apstiprinājums, ka Violai ir sākusies sērgas otrā stadija, un šīs zināšanas Poršijai ir spēcīgs dzinulis uz priekšu: viņas kolēģes cita pēc citas krīt par upuri ienaidniekam, ko cenšas uzveikt. Tas ir tikai laika jautājums, līdz Poršija sajutīs slimību sarosāmies savās locītavās.
Viņa domā, ka Bianka jau ir inficēta. Privātā sarunā ģeniālā zinātniece ir atzinusies Poršijai, ka jau jūt grūti pamanāmos pirmās stadijas simptomus. Poršija tik un tā ir paturējusi Bianku savā tuvumā, zinot, ka šobrīd visā Lielajā Ligzdā, iespējams, nav neviena zirnekļa, kurā nebūtu ieperinājusies slimība.
Izņemot tos kaitinoši nedaudzos, kas ir imūni.
Tomēr, pateicoties sasirgušajai kolēģei, Poršijai ir rīks, kas līdz šim nebija viņai pieejams. Violas saime vada skudru koloniju, kas ir audzināta, lai analizētu Sapratņu psiholoģiskās iezīmes.
Sis ir vēl viens izgudrojums, uz kuru ir balstīta Poršijas sabiedrība — un vienlaikus tas ir kļuvis par nopietnu traucēkli turpmākai attīstībai. Lielajā Ligzdā ir simtiem pieradinātu skudru koloniju, ja neskaita tās, kas apkārtējā vidē nodarbojas ar ikdienišķajiem darbiem: ražo pārtiku, attīra apkārtni un atvaira mežonīgu sugu ienākšanu. Katra kolonija ir ar smalkām sodu, balvu un ķīmisku stimulu manipulācijām rūpīgi apmācīta konkrētam darbam, kas sniedz zirnekļu izcilajiem prātiem pieeju savdabīgam analītiskam aparātam, kas darbojas, izmantojot kolonijas izvēļu kaskādes. Katra kolonija ir piemērota ļoti ierobežotam saistītu aprēķinu skaitam — tas ir ārkārtīgi spējīgs, bet ārkārtīgi šauri specializēts ģeniāls idiots —, un skudru kolonijas pāraudzināšana ir ilgs un nepateicīgs uzdevums.
Tomēr Viola jau ir ieguldījusi nepieciešamo darbu, un Poršija ir nosūtījusi viņai paraugus no trim sagūstītajiem zirneklēniem, lai Viola varētu tos salīdzināt ar rezultātiem, kas gūti pētījumos ar citiem viņu sugas pārstāvjiem. Rezultāti tika piegādāti milzīgā rakstu paklājā — līdz ar Violas atzīšanos, ka viņa ir savārgusi.
Kopš tā laika Poršija un Bianka ir pētījušas viņas plašās pārdomas, bieži vien apstājoties, lai apspriestu, ko Viola ar to visu ir vai nav domājusi. Viņu rakstības sistēma sākotnēji bija radīta, lai iemiesotu pārejošas, mākslinieciskas domas — tā ir gracioza, sarežģīta un tēlaina. Tā nav ideāli piemērota empīrisku zinātnisku ideju pierakstīšanai.
Bieži klāt ir Fabians, kurš atnes ēdienu un dzērienu, kā arī sniedz savu interpretāciju, ja viņam to jautā. Viņa prāts priekš tēviņa ir diezgan ass un sniedz atšķirīgu skatījumu. Turklāt viņš šķietami nav zaudējis ne kripatiņas spara un apņēmības. Parasti, kad kāds zirneklis domā, ka ir inficēts — vai inficēta —, viņu darba kvalitāte pakāpeniski sarūk. Problēma ir tik liela, ka pat visnepievilcīgākie tēviņi var atrast sev aizgādni, ja vien ir gatavi strādāt. Lielās Ligzdas sabiedrība piedzīvo savādas un sāpīgas pārmaiņas.
Violas pētījumi ir veikti pavisam citā valodā, kas neprasmīgi pārveidota mezglu rakstībā. Rakstos viņa to sauc par ķermeņa valodu. Viņa stāsta, ka ikviena zirnekļa ķermenis satur šos rakstus, un tie ir atšķirīgi katram indivīdam — bet šī atšķirība nav nejauša. Viola ir eksperimentējusi ar zirneklēniem no olām, kas ir atšķirtas no zināmu vecāku metieniem, un ir atklājusi, ka viņu iekšējā valoda ir cieši radnieciska vecāku valodai. Sis būtu bijis viņas dižais atklājums gaidītajos nākotnes gados, kad pabeigts pētījums būtu ļāvis viņai kļūt par vadošo personu Lielās Ligzdas intelektuālajā dzīvē. Ari Poršija labi apzinās, ka skatās uz daudz izcilāka ģēnija darbu. Viola ir atklājusi slepeno Sapratņu valodu —ja vien tā varētu tikt pārtulkota!
Tas ir grūtākais punkts. Viola zina pietiekami daudz, lai varētu droši pateikt, ka viņas skudras atrod biopsijas paraugos sekvences, kuras pieder pie slepenās grāmatas, kas piemīt ikvienam zirneklim, bet viņa nevar šo grāmatu izlasīt.
Tomēr viņas skudras sniedz Poršijai pēdējo dāvanu. Fabiana atrasto zirneklēnu grāmatā ir jauna sadaļa. Citu Violas koloniju skudras ir trenētas salīdzināt šīs slepenās grāmatas un atzīmēt atšķirības. Viens un tas pats paragrāfs, iepriekš neredzēts, parādās katrā no trim imūnajiem mazuļiem. Viola izsaka hipotēzi, ka šī varētu būt Sapratne, kā atvairīt sērgu.
Poršija un viņas biedrenes uz mirkli ir sajūsmā — viņas atrodas uz pašas uzvaras robežas, epidēmija ir teju vai uzvarēta! Tomēr Violai ir vēl viena piezīme — un šeit jau viņas austo vēstījumu ir grūtāk izlasīt.
Viņa norāda, ka, tāpat kā viņai nav iespēju lasīt iekšējo grāmatu, viņa nespēj arī tajā rakstīt. Sīs jaunās zināšanas ir teorētiski fascinējošas, bet praktiski bezvērtīgas —ja neņem vērā iespēju ļaut zirneklēniem izaugt un saražot jaunu paaudzi, kas būs mežonīga, barbariska un imūna.
Seko vairākas dienas, kad ap viņām sairst pilsēta, katru stundu saziņas pavedieni dejo drūmu ziņu vibrācijās — vēl vairāk upuru, noslēgtu saimes māju, Lielās Ligzdas dižākie vārdi, kas sajukuši prātā un kurus bijis nepieciešams neitralizēt — vai kuri ir paši atņēmuši sev dzīvību noindējoties, jo tas ir labāk nekā atdot tik grūti nopelnīto intelektu. Poršija un