Bianka ir šokētas, it kā sērga būtu ieradusies par agru un sakropļojusi viņu prātus. Viņas bija tik tuvu.
Bianka ir pirmā, kas atgriežas pie darba. Viņas soļi stomās un trīc, nespējot kontrolēt teikto. Viņa ir tuvāk nāvei, tāpēc viņai ir mazāk ko zaudēt. Viņa pēta Violas piezīmes, kamēr Poršija cenšas atgūt skaidru prātu, un tad kādu dienu Bianka ir pazudusi.
Viņa atgriežas vēlā naktī un trīcot uz brīdi stājas pretī saimes mājas sargiem, līdz Poršija pārliecina viņus, lai ielaiž Bianku iekšā.
Kā tur, ārā, ir? Poršija pati vairs nedodas ārpus mājas.
Traki, Bianka īsi atbild. Redzēju Violu. Viņa vairs ilgi neizturēs, bbbb-bet viņa spēja man pateikt. Man jāparāda, kamēr vēl ssssspēju. Slimība pārlec no kājas uz kāju, liekot viņas runai neviļus pēkšņi atkārtoties. Bianka ne mirkli nav mierā, viņa klaiņo pa ēku, cīnoties par katru vārdu, it kā censtos izbēgt no tā, kas viņu nogalina. Viņa kārpās uz augšu pa sienu nospriegoto zīdu, un kaut kur viņas ķermenī snauž skaudrās alkas kāpt augšup, kāpt un tad nomirt.
Saki man, Poršija uzstāj, sekojot Biankas līkloču ceļam. Viņa redz, ka cieņpilnā attālumā seko Fabians, un pamāj, lai viņš nāk tuvāk — jo cits skatījums uz to, ko teiktu Bianka, varētu būt noderīgs.
Tas, ko viņa saka, ir noīsināts līdz minimumam, līdz būtībai — un Poršija domā, ka Bianka ir to izprātojusi pa ceļam atpakaļ uz pilsētu, zinot, ka viņas spēju aprakstīt idejas pastāvīgi grauj infekcijas paisums.
Ir dziļāka grāmata, viņa noducina, katru vārdu iesizdama pakļāvīgajā grīdā, it kā kliegdama ar kājām. Viola to identificē. Ir otra grāmata otrā kodā, īsa un tomēr pilna ar informāciju, un citāda, tik citāda. Jautāju Violai, kas tā ir. Viņa saka, tā ir Ziņnese mūsos. Viņa saka, Ziņnesi vienmēr var atrast tad, kad tiek nodotas jaunas Sapratnes. Viņa saka, ka tā ir ar mums olās, tā aug mūsos, neredzams sargs, katrā no mums, viņa saka, viņa saka. Bianka griežas uz riņķi, viņas platās, apaļās acis skatās visapkārt, palpas trīc pārtrauktu ideju drudzī. Kur ir Violas traktāts?
Poršija aizved Bianku pie lielās, neattītās grīstes — Violas mūža darba —, un Bianka pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrod “dziļāko grāmatu”. Tā ir tikai pielikums — sarežģīts materiāla mudžeklis, ko Viola nav spējusi atritināt, jo tas ir ierakstīts ķermenī pilnīgi svešā veidā, daudz kompaktāks, efektīvāks un blīvāk izveidots nekā pārējais teksts. Zirnekļi to nezina, bet šim kontrastam ir saprotams iemesls. Šis nav dabiskās evolūcijas produkts vai pat mākslīgi virzītas evolūcijas produkts: tas ir tas, kas virza. Viola un viņas skudru ferma ir izolējušas nanovīrusu.
Pēc tam kad Bianka ir aizstreipuļojusi prom, Poršija pavada ilgu laiku lasot, pārlasot un darot to, kas viņas ļaudīm vienmēr padevies vislabāk: plānojot.
Nākamajā dienā viņa aizsūta ziņu Violas saimes mājai: viņai nepieciešams izmantot to specializētās kolonijas. Tajā pašā laikā viņa lūdzas un aizņemas zināšanas no pusduča zinātnieču, kas vēl spēj un vēlas viņai palīdzēt. Viņa nosūta Fabianu ar instrukcijām arī savām kolonijām — tām, kas var īstenot dažādas funkcijas, tostarp arī darīt visu, ko var, lai pavairotu jebkādas ķīmiskas vielas, kuru paraugs tām iedots.
Violas saimes māja — lai arī viņu gudrā saimniece vairs nevar tikt glābta — atdala ķermeņa grāmatas fragmentu, kas ir unikāls imūnajiem zirneklēniem, bet viņi izdara ko vēclass="underline" viņi izolē arī nanovīrusu, Ziņnesi Iekšienē. Pēc vairākām dārgām dienām viņu tēviņi aizsteberē līdz Porši-jas saimes mājai ar šīs vielas tvertnēm — vai vismaz daži aizsteberē. Citus uz ielām nogalina, vēl citi vienkārši aizbēg. Lielās Ligzdas izdzīvošana ir uz naža asmens.
Poršija pavada laiku templī, klausoties Ziņneses no augšienes balsī un cenšoties ieklausīties Ziņnesē, kas ir viņā pašā. Vai Viola šo terminu lietojusi tikai sava lepnuma dēļ? Nē, viņai bija savi iemesli. Viņa aptvēra, ka, lai ko arī nedarītu šīs svešatnās, mākslīgās valodas mudžeklis, tam ir dievišķa funkcija: izcelt viņus no dzīvnieciskā un pacelt izsmalcinātībā. Šī ir roka, kas ieliek prātā un dzīvības audos Sapratnes, tā ka ikviena paaudze var kļūt dižāka par iepriekšējo. Tā, lai mēs varam tevi iepazīt, Poršija domā, vērojot tālo gaismu šķērsojam debesis. Tagad šķiet pašsaprotami, ka Biankai jau no sākta gala bija taisnība. Protams, ka Ziņnese gaida viņu atbildi. Tikai pirms īsa brīža tā bija ķecerība, bet nu Poršija ir ielūkojusies sevī. Kāpēc lai mēs būtu radītas šādas — kas pastāvīgi atlīstās un attīstās —, ja mums nebūtu lemts tiekties uz ko vairāk?
Poršijai — kā allaž viņas sugai — secinājumi rodas, ekstrapolējot loģiku, kas balstīta uz viņu labāko izpratni par principiem, kurus viņai atklājis visums.
Pēc vairākām dienām skudras ir radījušas pirmo devu viņas seruma — sarežģītu maisījumu no imūno zirneklēnu gēnu fragmenta un nanovīrusa: šajā šķīdumā pastāvīgi riņķo Ziņnese un Ziņa.
Šajā laikā vairāk nekā puse no Poršijas saimes mājas jau atrodas otrajā stadijā. Bianka un vairākas citas jau ir trešajā stadijā, ieslēgtas atsevišķās kamerās, kurās tās nomirs badā. Ko gan citu ar viņām iesākt?
Poršija zina, ko iesākt.
Fabians piedāvā doties viņas vietā, bet Poršija zina, ka pēdējās stadijas slimniece tādu mazu tēviņu kā viņš nogalinās bez mazākās piepūles. Viņa sapulcē saujiņu izmisušu un mērķtiecīgu mātīšu un satver mākslīgo ilkni, ar kuru varēs injicēt serumu vietā, kur pacientes kājas savienojas ar ķermeni — vistuvāk smadzenēm.
Bianka cīnās pret viņām. Viņa iekož vienai no Poršijas pavadonēm un injicē divus pilnus indes pūslīšus, acumirklī paralizējot savu upuri. Viņa spārdās un streipuļo, un saslejas pakaļkājās, metot izaicinājumu viņām visām. Viņas bez kāda maiguma notver viņu ar virvi un sasien, apveļ viņu uz muguras, kamēr Bianka nikni sacērt muti viņu virzienā. Viņai ir zudusi valodas spēja, un Poršija atzīst, ka viņa nezina, vai šajā stadijā sērgu var iznīdēt.
Tomēr: Bianka būs tam pierādījums vai noliegums. Poršija iedur viņā šļirci.
4.7. Ne princis Hamlets
Jauna materiāla ienākšana no pamestās stacijas strauji samazinājās, jo ikviena datubāze un krātuve bija jau izlaupīta un pārsūtīta uz Gilga-mešu. Holstena darbs pie kataloga veidošanas bija gandrīz paveikts, un nu viņš bija tikai tulkotājs pēc pieprasījuma gadījumiem, kad inženieriem vajadzēja palīdzību piedabūt kaut ko darboties.
Lielāko daļu laika viņš pavadīja pie Vrl Gaijena privātā projekta, un, ja viņš to nedarīja, tad Gaijens gribēja zināt, kāpēc.
Šķirsta kuģis mudžēja neierastā dzīvībā, jo vairāki simti cilvēku no kravas bija uzbikstīti augšā gaismas gadu attālumā no pēdējām atmiņām, saņēmuši strauju un nepietiekamu skaidrojumu par to, kur viņi ir un kas jādara, un tad pielikti pie darba. Kuģis bija trokšņains, un Hol-stenu pastāvīgi mulsināja šī duna. Tie nebija tikai dārdi un rīboņa no pastāvīga darba, bet ari nemitīga murdoņa, ko radīja cilvēki, kas darīja visu ko — dzīvoja un runāja un, lai neteiktu vairāk, visvisādos veidos izklaidējās. Šķita, ka visur, kur Holstens devās, viņš pamanīja nejauši izveidojušos pārīšus — vai tad viņi varēja būt citādi kā vien nejauši izveidojušies, ņemot vērā apstākļus? —, kas bija tā vai citādi saķērušies kopā apskāvienā.