Tagad, šajā kamerā, laiks gūlās viņam virsū un pinās pa kājām, tas pieķēdēja viņu pie kosmosa neizturami lēnās gaitas — kur agrāk viņš bija lēcis pāri gadu simteņiem, pārskriedams no viena spilgta cilvēces mirkļa uz nākamo.
Viņi bija izrāvuši I lolstenu no dzīvības apturēšanas kriokameras un iemetuši šajā būrī. Bija pagājušas divdesmit septiņas dienas, pirms kāds viņam bijis devis kaut mājienu par to, kas notiek.
Sākumā viņš domāja, ka sapņo par to, kā viņu ir nolaupījuši dumpinieki. Viņš bija bijis gana mierīgs, līdz saprata, ka cilvēki, kas viņu velk pa Gi/gamešu, nav sen mirušais Skoulzs un viņa biedri, bet gan pilnīgi svešinieki. Tad viņš bija iegājis dzīvojamajās telpās.
Viņam bija uzbrukusi smaka — pilnīgi nepazīstama, slima smirdoņa, ko nebija spējusi izskaust pat Gila ventilācijas sistēma. Tas bija cieši saspiestu cilvēku mitekļa smārds.
Viņš neskaidri atcerējās kādreizējo sapulču telpu, ko tagad greznoja pelēks audums — tā bija īsta nomales pilsēta ar improvizētiem aizkariem un aizslietņiem, un cieši saspiestiem nodalījumiem — un cilvēkiem, daudziem cilvēkiem.
Šī aina bija viņu šokējusi. Viņš bija daļēji pieradis un sācis justies ērti, būdams viens no nelielas, atlasītas grupas, bet nu vienā īsā mirklī pamanīja vismaz simt nepazīstamu seju. Viņu fiziskais tuvums, tas, cik tuvu viens otram viņi dzīvoja, tracinošais troksnis — tas viss saplūda kopā, radot sajūtu, it kā Holstens stātos pretī naidīgai būtnei — kaut kam nežēlīgam, naida pilnam, visu aprijošam.
Tur bija bijuši bērni.
Ap to brīdi Holstens bija beidzot sācis atgūt sajēgu un iedomājās: Krava pasprukusi vaļā!
Viņa sagūstītāji valkāja tā paša pelēkā, neizteiksmīgā materiāla drānas, ko nometnieki izmantoja savām primitīvajām teltīm — tas bija kaut kas tāds, ko Gilgamešs droši vien bija glabājis pilnīgi citiem mērķiem, vai arī bija no jauna sintezēts darbnīcās. Straujajā gājienā uz dzīvojamajām telpām Holstens bija samanījis dažus kuģa formastērpus, bet lielākā daļa no svešiniekiem valkāja šos bezformīgos, nokarenos ģērbus. Viņi visi bija tievi, nepietiekami baroti, nepietiekami attīstīti. Viņu mati bija gari — ļoti gari, pāri pleciem. Visa šī aina radīja savādi primitīvu iespaidu, kaut ko no cilvēces pašiem pirmsākumiem.
Viņi bija sagrābuši Holstenu un ieslēguši. Šī nebija vienkārši kaut kāda Cila telpa, kuru viņiem bija palaimējies sagrābt. Viņi bija ieņēmuši kādu no atspoļu angāriem, samontējuši būri, un nu tas bija Holstena mājoklis. Sagūstītāji bija viņu barojuši un laiku pa laikam nomainījuši pīli, kas bija paredzēta attiecīgajām ķermeņa funkcijām, bet divdesmit septiņu dienu garumā tas arī bija viss. Šķita, ka viņi kaut ko gaida.
Holstens savukārt bija vērojis atspoles angāra izeju un jau sācis prātot, vai viņam nākotnē nav paredzams kļūt par ziedojumu kaut kādam kosmosa dievam. Katrā ziņā viņa sagūstītāju izturēšanās neliecināja, ka viņi vēlētos Holstenu uz kaut ko piespiest vai atdot pret atlīdzību. Daži no viņiem pat izrādīja savādu cieņu, gandrīz godbijību. Viņi nemēdza Holstenam pieskarties — tie, kas vilka viņu uz būri, to bija darījuši cimdos —, un viņi neparko neskatījās klasicistam acīs. Tas viss pastiprināja Holstena augošo pārliecību, ka šis ir kāds kults un viņš bija tāds kā svēts ziedojums, un ka civilizācijas pēdējā cerība gaist māņticības uzplūdos.
Tad viņi iedeva Holstenam darbu, un viņš aptvēra, ka pilnīgi noteikti sapņo.
Kādu dienu viņš pamodās savā kamerā un atklāja, ka viņa sagūs-tītāji ir atnesuši pārnēsājamu termināli: tas bija nožēlojams, lobotomiju pārdzīvojis aparāts, bet vismaz kaut kāds dators. Holstens aizrautīgi metās tam klāt, bet atklāja, ka ierīce ne ar ko nav savienota — tā bija pilnībā pašpietiekama. Tomēr tur bija dati — pazīstami faili, rakstīti mirušā valodā, kuru viņš, godīgi sakot, bija sācis ienīst.
Holstens paskatījās un ievēroja, ka viens no viņa sargiem lūkojas iekšā — puisis ar šauru seju, vismaz desmit gadus jaunāks par Holstcnu, bet trauslas miesasbūves, kā lielākā daļa no viņiem, un rētām, kas lika domāt, ka viņš pārcietis kādu slimību. Kā jau visiem savādajiem svešiniekiem, viņam bija gari mati — bet tie bija rūpīgi sapīti un savīti sarežģītā mezglā uz viņa skausta.
“Tev tas jāizskaidro.”
Šī bija pirmā reize, kad kāds no viņiem runāja ar Holstenu. Viņš jau bija sācis domāt, ka tiem nav kopīgas valodas.
“Jāizskaidro,” Holstens neitrāli atkārtoja.
“Jāizskaidro tā, ka to var saprast. Pataisīt to par vārdiem. Tā ir tava dāvana.”
“Ā, tad... Jūs gribat, lai es to pārtulkoju?” i iesi ta.
“Man nepieciešama pieeja Gila galvenajām sistēmām,” Holstens paziņoja.
’ “Nē.”
“Tur ir tulkošanas algoritmi, ko es uzrakstīju. Tur ir mani iepriekšējie teksti, kurus man būs jāņem vērā.”
“Nē, viss nepieciešamais ir šeit.” Apmetni tērptais cilvēks ceremoniāli norādīja uz Holstena galvu. “Strādā. Tā ir likts.”
“Kas to liek?” I lolstcns noprasīja.
“Tavs saimnieks.” Apmetni tērptais bridi auksti vērās Holstenā, tad — it kā samulsis — novērsās. “Tev būs strādāt, vai tev nebūs ēst. Tā ir likts,” viņš nomurmināja. “Nav cita ceļa.”
Holstens apsēdās pie termināļa un apskatījās, ko viņi vēlas.
Tad viņš sāka saprast. Acīmredzot viņš tomēr sapņoja. Viņš bija iestrēdzis sapni. Šeit bija murgainā vide —vienlaikus pazīstama un nepazīstama. Šeit bija uzdevums bez loģikas, kas tomēr kā saplēstā spoguli līdzinājās tam, ko viņš bija darījis pēdējā nomoda posma laikā, kad Gil-gamešs atradās orbītā ap pelēko planētu. Viņš vēl arvien bija kriokamerā un sapņoja.
Bet, protams, dzīvības apturēšanas laikā neviens nesapņoja. Pat Holstens pietiekami daudz atcerējās par zinātni, lai to saprastu. Neviens nesapņoja, jo atdzesēšanas process samazināja smadzeņu aktivitāti līdz pilnīgam minimumam — tika apturētas pat neapzinātās smadzeņu darbības. Tas bija nepieciešams, jo nekontrolēta smadzeņu darbība ilgā miega bezdarbībā liktu gulētājam zaudēt prātu. Šāda situācija radās gadījumos, kad aparatūrā bija kāda kļūme. Holstens skaidri atcerējās, ka viņi jau bija zaudējuši daļu kravas — iespējams, tā jutās šie mocekļi.
Atklāsme, ka varbūt kādā dziļā, mehāniskā veidā viņa kriokamera piedzīvo kļūmi un viņš ir pazudis pats savā prātā, bija savādi mierinoša. Viņš centās iztēloties sevi cīnāmies ar miega kameru, rāpjamies pa ledus un medikamentu stāvo sienu augšup — uz nomodu — un dauzāmies pa zārka nepakļāvīgo iekšpusi, dzīvs aprakts kuģa formas pieminekli cilvēcei, kas absurdā kārtā atteicās padoties.
Nekas no tā visa nelika dzīslās plūst adrenalīnam. Viņa prāts spītīgi atteicās pamest šo ar rokām darināto būri atspoļu angārā, kur viņš lēni urbās cauri failiem, kas viņam bija atstāti. Un, protams, tas bija sapnis, jo tekstos bija arvien vairāk jau bijušā: vairāk informācijas par Gaijena mašīnu, par augšupielādes ierīci, ko viņš bija neskartu izrāvis no pamestās teraformēšanas stacijas. Holstens sapni redzēja administratīvu šķīstītavu.
Pagāja dienas — vai vismaz viņš ēda un gulēja, un viņi iznesa pīli. Viņam nebija sajūtas, ka ārpus būra kaut kas īsti notiktu. Viņš nevarēja redzēt, kam šie cilvēki bija domāti — tie tikai dzīvoja no dienas dienā, lika viņam tulkot un radīja vēl vairāk sev līdzīgo. Viņi šķita savādi bāre-nīgi: kā utis, kas apsēdušas šķirsta kuģi, kaitēkļi, ko Gils kuru katru brīdi varētu iztīrīt no savām iekšām. Viņi noteikti bija sākuši dzīvi kā krava, bet cik sen? Pirms cik paaudzēm?