Viņi turpināja izturēties pret Holstenu ar to pašu savādo godbijību, it kā būtu ielikuši būrī pusdievu. Tikai tad, kad viņi ieradās noskūt klasicista galvu, viņš to aptvēra pilnībā. Viņi — neviens no viņiem — negrieza matus, bet viņiem bija svarīgi tas, ka Holstena galvaskausu sedz tikai īss ezītis. Tā bija viņa statusa, viņa atšķirības zīme. Viņš bija cilvēks no senākajiem laikiem, viens no oriģināliem.
Gluži kā Vri Gaijens. Šī nepatīkamā doma beidzot izgaisināja viņa diezgan patīkamo domu, ka šis varētu būt kaut kāds kriokameras murgs. Rokoties cauri samežģītiem filozofiskiem traktātiem par augšupielādes procesa implikācijām, viņš varēja ieskatīties Gaijena stingri sažmiegtajā prātā, kas alka pēc kontroles. Viņš sāka likt kopā ārkārtīgi neprecīzu ainu par to, kas tagad notiek, un līdz ar to arī — kas varētu būt noticis aplam.
Tad kādu dienu daži apmetņos tērpti cilvēki atvēra Holstena būri un izveda viņu no tā. Viņš nebija pabeidzis iedoto darbu, un viņa uzraugos bija jūtama vēl neredzēta spriedze. Klasicista prātā tūlīt pat sašūmējās visdažādākie likteņi, kam viņi varētu būt to nolēmuši.
Viņi izveda Holstenu no angāra Gi/gameša gaiteņos — vēl arvien klusēdami. Šķita, ka viņiem vairs nepiemīt agrākā godbijība, kas, Hol-stenaprāt, neko labu nesolīja.
Tad viņš ieraudzīja pirmos ķermeņus: vīrieti un sievieti, kas bija sabrukuši viņa ceļā kā marionetes ar sarautām stīgām, raupjā grīdas tek-stūra tapusi lipīga un slidena no asinīm. Viņi bija sagraizīti ar nažiem — vai vismaz tāds iespaids radās Holstenam. Viņu steidzināja tiem garām, pavadoņi — sagūstītāji — šķietami nepievērsa mirušajiem nekādu uzmanību. Viņš centās uzdot jautājumus, bet tie tikai rāva Holstenu uz priekšu vēl ātrāk.
Viņš apsvēra iespēju pretoties, kliegt vai protestēt, bet bija nobijies. Viņi visi bija ražena auguma cilvēki — lielāki nekā vairākums pelēko kuģa utu, kurus Holstcns bija līdz šim novērojis. Viņiem pie jostām bija naži, un vienam bija garš plastmasas zizlis, kam galā bija piekausēts asmens: senatnīgi rīki, ko mednieki-vācēji pielāgojuši, izmantojot no kosmosa kuģa norautas daļas.
Tas viss notika tik ātri un pārliecināti, ka tikai beigās Holstens aptvēra — viņu ir nolaupījuši: atņēmuši vienai frakcijai un sagrābuši citā. Pēkšņi viss kļuva sliktāk, nekā viņš bija domājis. Nepietika ar to, ka pa Gilgamešu rāpoja atmodinātas kravas trakie pēcnācēji — tie bija jau sākuši cīnīties cits pret citu. Tas bija Vecās Impērijas lāsts: cilvēka nostāšanās pret cilvēku, kas allaž bija bremzējusi cilvēces progresu.
Viņu steidzināja garām sargiem un patruļām, vai vismaz par tādiem Holstens viņus uzskatīja: vīriešiem un sievietēm, no kuriem daļa bija kuģa formastērpos, citi — pašdarinātos apmetņos, citi — šā tā salasītās pašdarinātās bruņās, it kā jebkurā brīdī varētu ierasties pasaules vismazāk iespaidīgās kostīmu parādes žūrija. Tam būtu bijis jābūt smieklīgi. Tam būtu bijis jābūt nožēlojami. Bet, ieskatoties šo cilvēku acīs, Holstenu stindzināja viņu dzelžainā griba.
Viņi ieveda klasicistu kādā no kuģa darbnīcām, kurā atradās daudzi termināļi — puse no tiem nedarbojās, otra puse drudžaini midžināja. Pie tiem strādāja cilvēki — tas bija īsts tehnisks darbs, kas piederējās īstiem civilizētiem cilvēkiem —, un Holstenam izskatījās, ka viņi cīnās par kontroli, neredzamā kaujaslaukā iesaistījušies milzīgā virtuālā cīņā.
Telpas tālākajā galā bija sieviete ar īsi apcirptiem matiem, nedaudz vecāka par Holstenu. Viņai mugurā bija formastērps, papildināts ar plastikāta bruņuplāksnēm un aizsargzvīņām — tas izskatītos kā joks par tēmu “kaujaslauka karaliene”, ja vien nešķistu tik ļoti nopietns. Uz viņas zoda bija robota, apdzijusi rēta, un pie jostas piesprausta gara pistole — pirmais modernais ierocis, ko Holstens šeit ieraudzīja.
“Sveiks, Holsten,” viņa teica, un Holstena interpretācija par apkārt redzamo pēkšņi pagriezās otrādi kā uzgaida atklāta kārts.
“Ucina?” viņš noprasīja.
“Tagad tev sejā ir tā izteiksme,” viņa, devusi Holstenam gana daudz laika atjēgties no pārsteiguma, piezīmēja, “tā izteiksme, kas izskatās pēc “man nav ne mazākā priekšstata, kas te notiek”, un, godīgi sakot, es nespēju tai noticēt. Tev taču galu galā būtu jābūt gudram čalim. Tad kā būtu, ja tu izstāstītu man visu, ko zini, Holsten?” Viņa izklausījās daļēji pēc sievietes, ko Holstens atminējās, bet tikai tad, ja šī sieviete labu laiciņu būtu dzīvojusi skarbos un nemīlīgos apstākļos.
Viņš rūpīgi apdomāja viņas prasību. Būtiska daļa no viņa patiešām vēlējās izlikties, ka neko nezina, bet viņai bija taisnība: tic būtu meli, lai glābtu savu ādu. Es taču esmu tikai nabaga akadēmiķis un daru to, ko man liek. Es neesmu atbildīgs. Viņš sāka domāt, ka patiešām vismaz daļēji bija atbildīgs. Atbildīgs par to, kas nu tagad notika.
“Gaijcns ir pārņēmis varu,” viņš minēja.
“Gaijens ir kapteinis. Viņš jau bija, kā saka, pārņēmis. Savācies, Holsten.”
“Viņš ir atmodinājis labu daļu kravas.” Holstens pašķielēja uz Lei-nas slepkavīgā paskata komandu. Dažus no viņiem klasicists pazina — tie bija viņas inženieri. Citi tikpat labi varētu būt'vēl kāda daļa no kravas, ko Gaijens tagad acīmredzot bija piespiedis strādāt savā labā. “Mans minējums ir, ka viņš to ir sācis pirms laba laiciņa — šķiet, ka ir pagājušas kādas divas, trīs paaudzes? Vai tas vispār ir iespējams?”
“Cilvēkiem labi sanāk taisīt citus cilvēkus,” Leina apstiprināja. “Tas tirliņš to tā arī īsti neizdomāja līdz galam — vai varbūt izdomāja. Viņi ir tāds kā paša personiskais kults. Viņi nejēdz ne sūda, tikai to, ko viņš tiem ir teicis, skaidrs? Visa oriģinālā krava, kas varētu iebilst, jau sen ir pagalam. Tie sīkie, vārgie kverplīši ir uzauguši ar Gaijena stāstiem. Esmu dzirdējusi, kā viņi runā — un viņi ir nopietni sagājuši dirsā. Viņš ir viņu pestītājs. Katru reizi, kad viņš devās atpakaļ apturēšanā, viņiem bija leģenda par Gaijena atgriešanos. Viņiem ir pilns ar mesiānis-kiem sūdiem.” Leina pretīgumā nospļāvās. “Tā ka izstāsti man, Holsten, priekš kam?”
“Viņš lika man strādāt pie augšupielādes ierīces, kas tika paņemta no stacijas.” Holstena nedrošajā balsī iezagās nedaudz akadēmiķa pieskaņas. “Vienmēr bija tāds minējums, ka senie ir atraduši veidu, kā uzglabāt prātu digitālā formā, bet viņu kara elektromagnētiskā pulsa stadija noteikti bija iztīrījusi visas krātuves — vai vismaz mēs nekad tādu neesam atraduši. Pat garāmejošu atsauču ir ļoti maz. Tas nešķita standarta veids, kā sasniegt nemirstību...”
“Atslābsti,” Leina viņu pārtrauca. “Tātad, jā, Gaijens grib dzīvot mūžīgi.”
Holstens pamāja. “Es tā saprotu, ka tu neesi par to sajūsmā.”
“Holsten, tas ir Gaijens. Uz mūžību. Gaijens uz mūžību. Šitic vārdi kopā nerada labu sajūtu.”
Holstens pašķielēja uz viņas sabiedrotajiem, prātodams, vai notikumi šeit, Leinas nometnē, bija aizgājuši tik tālu, ka nepiekrišana tiktu sodīta. “Klau, es saprotu, ka šī doma nav ārkārtīgi patīkama, bet viņš ir mūs aizvedis līdz pat šejienei. Ja viņš grib ielādēt savu prātu kaut kādā vecā datorā, vai mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tā dēļ ir vērts, nu, nogalināt cilvēkus?” Jo Holstens vēl arvien drusciņ domāja par tiem sabrukušajiem ķermeņiem, ko bija redzējis, — savas brīvības cenu.