Leina savilka tādu grimasi, it kā apdomātu jautājumu no viņa redzējuma. “Labi, jā, pieņemsim. Tikai divi iebildumi. Pirmais: es tikai vienu brīdi paskatījos uz viņa jauno mantiņu, pirms mēs sakasījāmies, bet man nav radies iespaids, ka tas verķis ir smadzeņu uzturētājs — tas ir tikai tulkotājs. Vienīgā vieta, kurp Gaijens var doties, ir Gilgameša galvenā sistēma, un es patiešām nedomāju, ka tā ir izveidota visa šitā kuģa vadīšanai ar iekšā sabakstītu cilvēka prātu. Ne tā?”
Holstens apdomāja savu salīdzinoši plašo izpratni par augšupielā-des ierīci. “Patiesībā —jā. Tas, ko mēs paņēmām no stacijas, nav uzglabāšanas ierīce. Bet man šķita, ka viņš no turienes ir paņēmis vēl kaut ko...?”
“Un vai tu esi redzējis kādus senus failus, kas liek domāt, ka tā ir
bijis?”
Holstens saviebās. “Nē.”
“Tātad.” Leina papurināja galvu. “Nopietni, večuk, vai tad, kad tu darīji viņa uzdoto, tu pat nepadomāji, kam tas viss vajadzīgs?”
Holstens noplātīja rokas. “Tas nav godīgi. Tas viss bija... Man nebija ne mazākā pamata domāt, ka kaut kas nav kārtībā, lā vai citādi, kas ir otrs iemesls?”
“Ko?”
“Tu teici — divi iebildumi.”
“Ā, jā — viņš ir pilnīgi sajājics prātā. Tā ka tas ir tas, ko tu tik cītīgi centies uzturēt. Pilnīgs plānprātiņš ar dieva kompleksu.”
Gaijens? Jā, viņš bija drusciņ tirāns, bet viņa rokās bija visa cilvēce. Jā, ar viņu nebija viegli sadarboties, viņš mēdza paturēt plānus pie sevis. “Leina, es zinu, ka tu ar viņu...”
“Nesatiekam?”
“Nu...”
“Holsten, viņš ir visu ko darījis. Viņš ir darbojies ļoti ilgi, kopš mēs pametām pelēko planētu. Viņš ir sarīkojis to sūda kultu un izskalojis šiem smadzenes, tā ka šie tic, ka viņš ir Visuma dižākā cerība. Viņš ir gandrīz vai sariktējis to mašīnu tā, ka tā var strādāt. Viņš ir to izmēģinājis ar saviem cilvēkiem — un, tici man, tas nebeidzās labi, kamdēļ tā vēl ir tikai gandrīz sariktēta. Bet tagad viņš ir tuvu mērķim. Noteikti ir.”
“Kāpēc noteikti?”
“Jo viņš izskatās tādā dirsā, it kā viņam būtu simts, Holsten. Viņš ir bijis nomodā kādus piecdesmit gadus — pa vidu paguļot. Viņš ir pateicis saviem kultistiem, ka ir Dievs, un nākamreiz, kad viņš pamodās, viņi viņam teica, ka viņš ir Dievs, un šitais cikls ir gājis uz riņķi vien, līdz viņš pats tam ir noticējis. Tu viņu redzēji pēc tam, kad tiki pamodināts?” “Tikai viņa cilvēkus.”
“Nu, tici man, nevienas viņa smadzeņu daļas, ko tu varētu atpazīt, uz šitā kuģa sen vairs nav.” Leina ieskatījās Holstena sejā, meklēdama kādu žēlsirdības ēnu pret kapteini. “Nopietni, I lolsten, šitas ir viņa plāns: viņš grib uzlikt uz Cila savu smadzeņu kopiju. Viņš grib kļūt par Cilu. Un zini ko? Kad viņš to izdarīs, tad viņam kravu vairs nevajadzēs. Viņam nevajadzēs lielāko daļu kuģa. Viņam nevajadzēs dzīvības procesu nodrošināšanu, neko tādu.”
“Viņam vienmēr ir bijis svarīgs tas, kas būtu vislabākais kuģim,” Holstens aizstāvējās. “Kā tu zini...?”
“Jo tas jau notiek. Zini, kam šis kuģis nav paredzēts? Vairākiem simtiem cilvēku, kas uz tā dzīvo kādu gadsimtu. Holsten, tu nespēsi noticēt, kā tas ir nolietots. Vesela cilts cilvēku, kas nejēdz, kā kas patiesībā strādā, lien tur, kur viņiem nav jābūt, un viņus spārno patiesa ticība, ka viņi dara Dieva darbu. Viss brūk un jūk. Pat ņemot vērā visu, ko savācām no stacijas, mums pietrūkst izejvielu. Un viņi tikai turpina rit un drāzties, jo tic, ka Gaijens viņus aizvedīs uz apsolīto zemi.”
“Zaļo planētu?” Holstens klusi jautāja. “Varbūt tā arī notiks.”
“O, kā tad,” Leina nosprauslājās. “Un kā tad, tieši turp mēs dodamies. Bet, ja vien viss netiks savests kārtībā un cilvēki neatgriezīsies saldētavā, Gaijens būs vienīgais, kas tur nonāks — viņš un pilns kuģis ar līķiem.” “Pat ja viņam izdosies sevi augšupielādēt, tik un tā vajadzēs cilvēkus, kas viņu remontēs.” Holstenam nebija īsti skaidrs, kāpēc tieši viņš aizstāv Gaijenu —ja nu vienīgi tādēļ, ka viņš bija izstrādājis profesionālu niķi iebilst teju jebkam, kas tiek celts viņam priekšā.
“Jā, nu.” Leina paberzēja skaustu. “Tur bija tā lieta ar automātiskā remonta sistēmu, ko mēs savācām no stacijas.”
“Es par to nezināju.”
“Tā bija manas komandas prioritāte. Tobrīd tā šķita laba doma. Es zinu, es zinu — viltīgi izkārtojām tā, ka paši neesam vajadzīgi. Un tagad tā darbojas pilnā sparā, vai vismaz tā izskatās. Bet, kā man izskatījās, tā nestrādā ar kravu vai pat lielāko daļu mums nepieciešamo sistēmu, lā ir uzstādīta tikai tām kuģa daļām, kas interesē Gaijenu. Nedzīvajām daļām. Vai vismaz tāds iespaids man radās, pirms es no turienes pazudu.” “Pēc tam kad Gaijens tevi pamodināja.”
“Viņš gribēja, lai es esmu daļa no viņa dižā plāna. Tikai tad, kad viņš man piešķīra pieeju Gilgamešam, es daudz par ātru uzzināju daudz par daudz. Holsten, šis tas no tā ir riktīgi ļauni. Es tev parādīšu.”
“Tu vēl arvien esi sistēmā?”
“Tā ir pa visu kuģi, un Gaijens nav tik prasmīgs, lai mani no tās izslēgtu... Un nu tu domā — nez, kāpēc es neesmu viņu sajājusi no datora iekšām.”
Holstens paraustīja plecus. “Nu, jā, patiesībā jā.”
“Es tev teicu, ka viņš izmēģina to augšupielādcs verķi, vai ne? Nu, viņam ir daļēji izdevies. Sistēmā ir daudzas... kaut kas. Kad es mēģinu
izslēgt Gaijenu vai čakarēt viņu, tās mani pamana. Tās ierodas un sāk čakarēt mani. Ar Gaijenu es tiktu galā, bet tās ir... sīkas, debilas mākslīgā intelekta programmas, kas vēl arvien domā, ka ir cilvēki. Un viņi ir Gaijeni — lielākā daļa.”
“Lielākā daļa?”
Leina izskatījās nelaimīga — vai, precīzāk, nelaimīgāka. “Viss iet podā, Holsten. Gils jau sāk brukt kopā sistēmas līmenī. Mēs esam kosmosa kuģī, Holsten. Vai tev ir kaut mazākais priekšstats, cik sarežģīts tas sūds ir? Cik daudzām dažādām apakšsistēmām ir jādarbojas, lai uzturētu to pie dzīvības? Un šobrīd automātiskā remonta sistēma liek visam tikšķēt uz priekšu — atrodot jaunus ceļus ap sabojātajām vietām, salabojot, cik var — bet tai ir savas robežas. Gaijens kāpj tām pāri, viņš pievāc resursus savam dižajam nemirstības projektam. Tā ka mēs domājam viņu apturēt.”
“Tad...” Holstens nopētīja Leinu un viņas komandu — gan pazīstamās sejas, gan jaunās. “Tātad es zinu par augšupielādes ierīci. Un jūs mani savācāt.”
Leina labu brīdi vienkārši skatījās uz viņu, sejā drudžaini mijoties emociju atblāzmām. “Kas ir?” viņa beidzot jautāja. “Vai es nevaru tevi izglābt vienkārši tāpēc, ka tu esi vecs draugs?” Viņa skatījās Holstenam acīs pietiekami ilgi, lai viņš būtu spiests novērsties — it kā nokaunējies par to, kas patiesībā bija pilnīgi saprātīga paranoja — par Leinu, par Gaijenu un teju par visu pārējo.
“Jebkurā gadījumā — satīries. Dabū paēst,” viņa lika. “Tad mums abiem būs tikšanās.”
I Iolstens pacēla uzacis: “Ar ko?”
“Ar veciem draugiem.” Leina skābi pasmaidīja. “Visa banda atkal kopā, večuk. Kā tev tas patīk?”
5.2. Dieva zeme
Poršija izstaipās un izvingrina locekļus, jūtot tikko sacietējušā eksoskeleta spīdumu un apkārtesošās kūniņas spiedošo tiklu. Vēlme uzradās nepiemērotā laikā, un viņa to atlika, cik ilgi vien varēja, bet ierobežojošais stīvums katrā locītavā beidzot bija kļuvis neizturams, un viņa bija spiesta doties atpūtā: viens mēness cikls prom no citu acīm, knosoties un dīdoties, kamēr izdevās izlauzties no vecās, žņaudzošās ādas un ļaut jaunajam skeletam izžūt un pieņemt formu.